Mājas 0
Mājās es nodzīvoju gandrīz divus gadus. Neviens īsti neko neizdarīja ne mammai, ne man. Ar septembri es sāku iet mūsu pilsētas skolā 4.klasē. Mājās nekas nebija mainījies. Mammai bija balsis, ik pa laikam viņa mēģināja savākties un parūpēties par mani, bet tas viņai līdz galam nesanāca, jo balsis diktēja savus noteikumus. Skolā es biju no izsmejamajiem bērniem – netīra, ik pa laikam utaina, smirdēju un ierāvusies sevī. Arī pagalmā es biju izsmejamais bērns. Man bija pāris draugi, kuri man vēl joprojām ir tuvi. bet tā pa lielam – es baidījos no citiem bērniem, jo nekad nezināju, par ko mani izsmies šodien.
Skolā es meloju. Meloju, ka man ir skaistas lelles mājās, tas bija laiks, kad parādījās bārbijas, tās, kurām locījās kājas. Pēc maniem aprakstiem – mana māja bija pils. Šo fantāziju uzburšanā man ļoti palīdzēja izlasītās grāmatas.
Atceros, reiz divas meitenes no klases nāca man līdzi uz mājām, lai es parādot tos visus labumus. Jo man protams neticēja. Es vēl joprojām atceros to sajūtu, ka visu ceļu domāju, ko tagad darīt. Ja godīgi, es neatceros, kā beidzās šis notikums. Atceros tik to pazemojuma sajūtu un to cik nožēlojama es jutos.
Arvien vairāk es sāku justies “rasi zemāka”, apdalīta, ne – Normāla, sliktāka. Un tas viss tāpēc, ka es pati biju vainīga – ja es nebūtu prasījusi nomainīt bērnu dārzu – mana mamma būtu vesela. Es pati esmu vainīga pie tā, ka esmu atbira, problēma. Tādas bija manas to laiku sajūtas.
No mūsu mājas pagalma sāka parādīties cilvēki, kuri nespēja vienaldzīgi noskatīties uz to, kādā stāvoklī esmu.
Atceros, kādu dienu gāju gar vienu logu, kurā parādījās sieviete un saka man: “Karīna, Tu ēst gribi?”. Es teicu: “Gribu”. Viņa aicināja mani iekšā. Viņai bija meita apmēram manā vecumā, ar kuru ātri sadraudzējāmies. Tas bija laiks, kad ēst gāju pie viņiem. Viņi to uztvēra kā pašu par sevi saprotamu. Kad es atnācu pie tās meitenes, man pat nesakot jau uzlika šķīvi uz galda un teica: “Nāc paēd no sākuma”.
Kādai citai manai draudzenei mamma pēc skata bija skarba sieviete. Visi pagalma bērni no viņas baidījās. Vienīgais bērns, kurš no viņas nebaidījās, biju es. Jo viņa vienmēr pret mani izturējās ar rūpēm un maigumu. Viņa ļoti līdzpārdzīvoja par manu un manas mammas likteni.
Salīdzinoši ātri klases audzinātāja sāka uztraukties par mani. Sāka nākt uz mājām, pārliecināties par stāvokli. Un saprata, ka mani mājās atstāt nevar.
Piektās klases vidū mani aizveda uz bērnu namu. Atkal ar tekstu: Kamēr mamma slimo. Pēc tam Tu varēsi atgriezties.
