Internātskola 0
Internātskolu es atceros ļoti miglaini. Manu ķermeni vēl joprojām pārņem ass šausmu vilnis, kad mēģinu sakārtot atmiņas par šo laiku.
Es miglaini atceros pirmo dienu. Atceros, ka mani ieveda milzīgā hallē, kur bija daudz bērnu, zilās skolas formās ar baltām apkaklītēm. Bērni bija sastājušies pa divi, grupās pa klasēm, un gaidīja, kad varēs iet uz ēdamzāli pusdienot. Tantes parunāja ar citiem tur esošajiem pieaugušajiem, pie manis kāds pienāca, pieveda pie pirmās klases bērniem. Tas kāds man teica: “Lūk Vija (vārds mainīts), dod viņai roku. Iesiet kopā ēst.”. Kāds no bērniem bļāva: “Nedod roku, viņai uz rokām ir kārpas”. Visi sāka smieties. Vija stāvēja ar pastieptu roku gaidot, un es pasniedzu viņai savu roku pretī. Mēs Internātskolā kļuvām par labākajām draudzenēm. Ironiski, bet pēc gadiem bērnu namā, viņa būs tieši tā persona, kura izprovocēs manis piekaušanu.
Ēdamzāle bija milzīga, varbūt man kā bērnam tā likās, bet atmiņā man tā ir milzīga, kurā sēž un ēd kādi 100 bērni. Trauki bija no alumīnija, alumīnija bļodas, krūzes, karotes. Es to ēdienreižu skaņu vēl joprojām dzirdu ausīs – kā skan alumīnija trauki, kā visi steidzās ātri jo ātri paēst, jo ēšanai bija noteikts laiks.
Neviens ar mani neparunāja, nepajautāja kā es jūtos, vienkārši ielika kā mazu skrūvīti kādā lielā mehānismā. Jutos es slikti. Man bija bail un es gribēju mājās. Pie mammas. Pat ar visām balsīm.
Man izveidojās jauns rituāls. Katru vakaru es lūdzu Dievu. Vairāk to varētu nosaukt par tirgošanos. Tas skanēja apmēram tā: “Mīļais Dieviņ. Lūdzu, lūdzu izdari tā, lai mamma ir vesela un es atgriežos mājās. Ja Tu to izdarīsi, tad es….” un tad es sāku uzskaitīt visu iespējamo, ko man nepatika darīt un ko es pat nevarētu izdarīt.
Atceraties kā bērnībā meklējāt ceriņus ar nepāra ziedlapiņu skaitu? Es viņas apēdu kilogramiem un man bija tikai viena vēlēšanās: “Kaut mamma būtu vesela un es varētu braukt mājās”. Citas meitenes plēsa margrietiņas, skaitīja mīl, nemīl. Es skaitīju: Braukšu mājās, nebraukšu mājās, braukšu mājās, nebraukšu mājās. Es ik uz soļa par to domāju: Ja es pārlekšu šim celmam – mamma paliks vesela. Ja es uzrāpšos šajā kokā – mamma paliks vesela. Ja es pārlekšu strautiņam – mamma paliks vesela.
Un nekas nenotika.
Pirmā klasīte mācījās tajā pašā ēkā, kurā mēs nakšņojām. No rīta piecēlāmies, pabrokastojām, tad gājām mācīties, papusdienojām, tad atkal mācības, mājasdarbi un launags (kuru varēja dabūt tikai tad, kad bija izpildīts mājas darbs) un tad drīkstēja līdz vakariņām iziet ārā pagalmā paspēlēties. Mums bija divas skolotājas. Viena bija ļoti sirsnīga un jauka, otra bija asa un kliedzoša. Atnākot uz internātskolu es īsti vēl nemācēju lasīt, bet ļoti ātri to apguvu. Kā motivatoru atceros tieši jauko skolotāju. Un man ļoti iepatikās lasīt. Es sāku lasīt visu pēc kārtas. Nešķirojot. Ka tik grāmata. Tas bija mans glābiņš – grāmatās es varēju paslēpties no realitātes. Tur bija cita pasaule, un pats galvenais – nebija internātskolas.
Otrajā klasītē mēs jau gājām mācīties uz lielo skolu. Un palika tikai kliedzošā skolotāja. Viņas favorīts no mūsu klases bija puisis, kurš izcēlās ar savu nežēlību. Kad viņai vajadzēja kaut kur iziet, tad kārtības uzturēšanu viņa uzticēja viņam. Viņam ļoti patika visus notupināt uz ceļiem klases aizmugurē, likt izstiept rokas un tad ejot garām, kādam ar lineālu uzšaut. Es neatceros vai man trāpīja, tik atceros, ka bija ļoti bail.
Skolā mani glāba tas, ka man viegli gāja mācības. Mēs bijām divas meitenes, kuras jutās labi kardināli pretējās situācijās. Viņa bija ļoti kārtīga, pedantiska, bet viņai grūti gāja mācībās. Savukārt es biju nekārtīga, haotiska, bet mācības man nesagādāja nekādas problēmas. Mani lamāja kopmītnēs par to, ka esmu nekārtīga, cik nesmuki un nekārtīgi esmu piešuvusi apkaklīti (7-8 gadu vecumā), savukārt skolā slavēja. Viņai atkal otrādi: kopmītnēs slavēja cik viņa kārtīga, cik smuki apkaklīte piešūta, bet skolā lamāja, ka nevar iemācīties.
Ziniet ir tāds joks, ka kad bērnam jāiet gulēt, viņam piemetas ēdamais, dzeramais un skrienamais (uz tualeti). Un tad mēs vecāki, ar sakostiem zobiem jožam uz virtuvi, pēc podiņa utt utt. Ja bērni atrodas vienā telpā divdesmit, tad viņiem ir vēl grūtāk aiziet gulēt. Gribas parunāt, pastāstīt kādu spoku stāstu, palēkāt. Internātskolā, lai noturētu kārtību un režīmu, mūs sodīja par to, ka esam bērni. Es pati vienreiz izcietu sodu par to, ka negāju laicīgi gulēt: 7 gadu vecumā, stāvēju tumšā hallē, kur auksta grīda, ar ieliektiem ceļiem un izstieptām rokām, uz kurām ir uzlikts spilvens. Es neatceros cik ilgi bija jāstāv, tik atceros, kad atnāca un prasīja: “Vai iesi tagad gulēt?”, uz ko mēs parasti atbildējām: “Jā” un tad sekoja atbilde: “Nu pastāvi tad vēl, lai kārtīgāk miegs uznāk”.
Atceros, ka bija kāda meitene. Sandra. Viņai nāca virsū histērijas lēkmes, viņa ļoti skaļi, aurojot kā dzīvnieks raudāja. Un bieži sēdēja uz gultas malas un šūpoja sevi. Uz priekšu, uz atpakaļu, uz priekšu uz atpakaļu. Viņa to varēja darīt stundām. Tā viņa sevi mierināja. Citi bērni viņu sauca par psiho. Es bieži aizdomājos, kā viņai tagad iet…es gribētu ticēt, ka viss ir labi…
Kādu dienu atveda puisi no vecākajām klasēm. Baumoja, ka viņš ir atvests no kolonijas. Atceros dienu, kad viņš stāvēja halles vidū, ar garu vadu vai striķi rokā un ar spēku to sita pret sienu. Kā pātagu. Visi stāvēja apkārt, atkāpušies drošā attālumā un smējās. Smiekli bija nervozi un bailīgi. Visi baidījās, ka viņš var pagriezties un triekt vadu pret kādu no mums. Jo likās, ka viņš to var izdarīt.
Man ir ļoti grūti atcerēties par internātskolu ko labu. Jo viss labais saistījās tikai ar tikšanu prom no tās. Bet noteikti bija arī labas epizodes. Vienkārši priekš manis kā bērna tā bija tik liela trauma, ka apziņa nespēj to atcerēties.
Diezgan ātri, esot internātskolā, man parādījās hronisks gastrīts. Man pārmetoši teica: Tas no bada, ko piedzīvoji mājās. Man šis gastrīts pazuda 15 gados, aizejot no bērnu nama.
Gastrīts bija mans otrais glābiņš. Mani bieži sūtīja uz slimnīcām. No sākuma uz vietējo, pēc tam uz rajona. Slimnīcās es pavadīju ļoti daudz laika. Man vēl joprojām esot slimnīcās ir sajūta, ka esmu drošā vidē. Slimnīcās apkopējas, medmāsiņas, dakteres pret mani izturējās ar maigumu. Viņas juta man līdzi un ienesa siltuma sajūtu manā mazajā, nedrošajā, bailīgajā pasaulītē. Tagad, atskatoties atpakaļ, es pieļauju iespēju, ka mani arī paturēja slimnīcā ilgāk kā vajadzētu. Jo redzēja manas bailes no internātskolas.
Gastrīta dēļ mani nosūtīja uz sanatoriju Jūrmalā. Sanatorijas laiks man asociējas tikai ar prieku. Neviens nezināja, ka esmu no internātskolas. Es varēju būt tāda kā visi citi. Es meloju un fantazēju par savu dzīvi. Šajā pasaulē mana mamma bija vesela un es biju laimīga jau no meliem sev pašai. Sanatorijā es sāku zagt. Citiem bērniem regulāri bija dažādi radinieku sagādāti gardumi. Man ļoti gribējās kaut ko no tā visa un es apzagu citus bērnus. Zagšanu protams pamanīja, bet nevarēja atrast vainīgo. Es sāku izmantot viltības. Nozagu un gabaliņu no zagtā ieliku vienas meitenes skapītī. Viņu “pieķēra”. Bet pēc laika pieķēra arī mani – zagšanas laikā.
Mamma, vēl joprojām esot savā pasaulē, ik pa laikam saņēmās un atbrauca pie manis. Tie man bija lieli svētki. Mamma vienmēr atveda daudz gardumus. Par cik viņa tajā pašā dienā netika atpakaļ – viņa varēja palikt pie manis pa nakti. Mēs gulējām vienā gultā. Tas bija mans laimes brīdis. Sajust blakus savu mammu. Katru reizi, kad viņa atbrauca, es lūdzos: lūdzu ved mani prom. Man te ir slikti. Un kādu dienu viņa tā arī izdarīja – aizveda mani prom.
