“Es esmu par brīvību, varas ieklausīšanos cilvēkos un rēķināšanos ar tautas domām!” Saruna ar Rēziju Kalniņu 19
Vita Krauja, “Mājas Viesis:, AS “Latvijas Mediji”
Pašā Ziemassvētku priekšvakarā, 23. decembrī, Rēzijai Kalniņai apaļa dzimšanas diena. Gadu ziņā skaitlis uz pusi mazāks nekā Dailes teātrim, kur tieši šodien, 17. decembrī, ja ne kovida pandēmija, būtu noticis skatītāju iemīļotās mākslinieces jubilejas koncerts Dāvja Sīmaņa režijā, piedaloties orķestrim “Sinfonietta Rīga” ar diriģentu, Berlīnes Komiskās operas māksliniecisko vadītāju, Rēzijas Kalniņas vīru Aināru Rubiķi pie pults.
“Apzināti vai neapzināti, bet dzīvē, ja salīdzinām to ar šaha galdiņu, tiekam it kā kāda spēka nolikti un esam baltās vai melnās figūras, par vai pret spēlētāji, un atkal un atkal izrādāmies iesviesti situācijās, kuras zemstrāvās mūsos patiesībā vibrē pastāvīgi.
Līdzīgi kā tagad – mīdu kurmja rakumu, un kurmis ir paracies tālāk. Viņš meklē izeju vai ieeju savā pasaulē – zālienā, ko varētu salīdzināt ar kādu iespējami neiespējamu paradīzi. Jo mēs katrs vēlamies justies laimīgi vai dzīvot “laimīgi” – atbilstoši mūsu sapratnei par to, kas ir laime.
Manā sapratnē, laime ir… jā, šobrīd varbūt ironiski – visu lietu kārtība, kā teicis Imants Ziedonis. To vienmēr citēja mana mamma,” tā savas sajūtas laikā, kad visi piedzīvojam nebijušus pārbaudījumus, formulē māksliniece.
Kādus jautājumus tev visbiežāk uzdod šis laiks, kas uz tik daudz ko licis paraudzīties citādi?
Vai mēs kā cilvēki esam pakļauti instinktiem – apzināti vai neapzināti, ar jau esošu savu dvēseles scenāriju? Vai mēs esam kādas mūsu dvēseles filmas projekcija? Vai tādas mazas lellītes, kuras rausta kaut kas, kaut kāds, kaut kurš? Un viss, kas notiek, – jau kādreiz ir noticis? Tas ir mans lielais jautājums par to, kas risinās pasaulē un mūsu dzīvēs.
12. decembra 11. novembra krastmalā sapulces rīkotāji bija solījušies atskaņot tevis ierunātu īpašu brīvības aicinājumu. Kāpēc iesaistījies šajā pasākumā, un ko vēlies panākt?
Nekur es neesmu iesaistījusies. Profesionāli ierunāt aicinājuma tekstu un iesaistīties ir dažādas lietas. Un es vienmēr esmu bijusi “par”, nevis “pret”. Es esmu par brīvību, demokrātiju, varas ieklausīšanos cilvēkos un rēķināšanos ar tautas domām. Es esmu par to, lai visas lietas tiktu cilvēkiem izskaidrotas un lēmumi pamatoti. Un, ja nu ir kas, kur esmu pret, tas ir autoritārisms, bosings, mobings un varas augstprātība. Un es esmu par katra cilvēka personisku atbildību savas un citu veselības priekšā.
Mani pārsteidz tas, cik gan es, gan vispār pasaule, cilvēce, valsts esam aizmiguši. Aizmiguši tādā ziņā, ka mums šķiet – “miera laikā” viss ir labi un mums nav jāiegulda nekas, mums nav sevi jāaudzina vai jāizglīto, vai jāintegrē sevī mīlestība.
Mēs vienkārši patērējam pasauli, patērējam dzīvi, patērējam paši sevi un patērējam cits citu, aizmirstot, ka viss, kas ir, ieskaitot katru rītu un katru vakaru, un to, kas apkārt, ieskaitot mūs pašus, ir ne parasti, ne ikdienišķi, ka tas viss ir Dāvana.
Katru rītu, katru minūti, katru mirkli – izDzīvot. Nevis verbāli un domās, bet sirdī kā pateicību, ka tas, kas ir tagad, pēc mirkļa var nebūt, ieskaitot tevi pašu. Tas viss ir liela Dieva žēlastība.
Laikam jau arī Ziemassvētku tuvums mudina uz šādām pārdomām.
Man šie svētki ir pašas ceptas piparkūkas ar mandelīti, eglītes pušķošana, gaismas, sveces, kamīns, dāvanas, manas mammas radīti ģimenes sanākšanas rituāli. Un, jā, kādreiz bērnībā bija arī pārsalušas kājas Mārtiņa baznīcā… Šogad 23. decembris būs ļoti, ļoti īpašs, jo ir iznācis jauns mana dvīņubrāļa Krista dzejoļu krājums “Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa”. Ziemassvētki būs ar mūsu kopēju dievkalpojumu Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā.
Kā dāvana pašai sev, kā dvēsele uz plaukstas ir arī jūsu ar Aināru izveidotā mūzikas un drāmas telpa “OratoriO”. Ko īsti nevarēji īstenot kā aktrise uz skatuves un iestudējot izrādes teātrī, un pat operā Novosibirskā, ja nonāci līdz šim risinājumam?
Izaugu Nacionālajā teātrī, kur, kā saka dzejniece Māra Zālīte, smaržo putekļi, sviedri un grims. Samta krēsli, manas mammas Helgas Dancbergas un viņas kolēģu Veltas Līnes un Lidijas Freimanes “truša kājiņas” smaržīgajam pūderim un īpašā melnā grima kārbiņa.
Varbūt nostalģija, bet manī no tā laika palikusi tāda, ja var teikt, “samtīguma” sajūta. Samts ir aristokrātisks. Un tā ir mana teātra sajūta – vajadzība pēc kā cēla, pacilājoša un dziļa. “OratoriO” – no latīniskā “orare”, kas nozīmē runāt, lūgt, un no oratorijas – mīt kādreizējā saldumu fabrikas noliktavā. Te nedaudz pārveidots senais fabrikas lifts, ar kuru augšā un lejā vizināja zefīru kastes un saldumu kārbas.
Blakus lielām, skatam atklātām ventilācijas caurulēm pie griestiem senlaicīgas kristāla lustras un pie sienām mākslinieces Kristīnes Kutepovas gleznas. “MetalArt” īpaši veidotais bārs, mākslinieka Normunda Bērziņa bāra lete “OBufete”. “OratoriO” dizains ir Madaras Līviņas veidots.
Man ir svarīgi radīt skaistu vidi. Gaisotni, kurā viesi manā klātbūtnē justos droši, mīlēti, vajadzīgi un ievēroti. Patiesi gaidīti.
Mani aktieri piedzīvo tādas rūpes, kādas es kā aktrise būtu vēlējusies pieredzēt daudzu gadu garumā, kalpojot skatuvei.
Mūzikas un drāmas telpa “OratoriO” ir mana Mazā prinča planētiņa.
Kad piemini Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatu, man nāk prātā, ka arī pērn tu kā Dailes teātra Vecgada koncertuzveduma “Zvaigžņu zagļi” režisore skatītāju aizvedi uz Mazā prinča planētu, kurā katrs varēja atrast kaut ko īpašu tikai sev.
Ja man jautā, ar ko “OratoriO” atšķirsies no citām pēdējā laikā radītajām alternatīvajām kultūras telpām, es saku – ne ar ko. Īpašais ir mana un Aināra klātbūtne. Tas, ka esam tādi paši, kā Silvija Geikina rakstīja par manas mammas kursu, – pēdējie romantiķi. Mēs, protams, neesam pēdējie, taču romantiķi gan. Man svarīgi, ka arī “OratoriO” piepildīta ar mūziku, intimitāti, ar saskarsmi, ar klātbūtni, ar dialogu un nepastarpinātību.
Ne vienam vien bija zināms pārsteigums “OratoriO” uz vienas skatuves ieraudzīt tevi un virtuozo pianistu Andreju Osokinu.
Koncertu cikls “Brīdis pēc vakariņām” idejas ziņā aizsākās jau pirms desmit gadiem manās mājās, kad vēl dzīvoju Lāčplēša ielā un kad pie manis nāca draugi, un es liku mūzikas ierakstus un lasīju viņiem dzeju. Tā, protams, nebija nekāda uzstāšanās, bet dalīšanās, lai cik nodeldēti šis vārds šodien arī skanētu.
Un arī te, “OratoriO”, mēs dalāmies. Ainārs dalās caur mūziku. Mūsu iecerēs ir diriģenta Andra Vecumnieka lekcijas, muzikologa Oresta Silabrieža sarunu cikli, kā arī “Spoken Word” dibinātājas Aleksandras Lines un viņas domubiedru džeza mūzikā sešu lekciju kurss. Koncertciklā “Brīdis pēc vakariņām” iecerē ir Anatolijs Fečins, lieliskais M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātra aktieris, ar Borisa Pasternaka dzeju. Anatoliju iepazinu, iestudējot “Dzīves dārgakmentiņus”. Viņš uzstāsies kopā ar Darju Smirnovu, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra brīnišķīgo vijolnieci.
Pieminēji savu mammu Helgu Dancbergu. Ko esi pārmantojusi no viņas, un vai tu nonāktu uz skatuves, ja nebūtu savas mātes meita?
Viņa arī mēdza ik pa laikam, it kā mūs sargājot, brīdināt – tikai nekļūstiet par aktieriem! Jo aktiera profesijā nevalda kārtība, bet disciplīna un haoss vienlaikus. Mēs redzējām, kāda mamma no darba nāca mājās, cik daudz teātris no viņas prasīja. Mēs abi ar brāli no pirmdienas līdz piektdienai pavadījām Mārupes bērnudārzā.
Mammai bija teātris, teātris, teātris… Kad mācījāmies desmitajā klasē, mamma, runas pasniedzēja konservatorijā, ieminējās, ka tiek rīkots aktieru sagatavošanas kurss, kur pasniedzējos viņas draugs Edmunds Freibergs, Māra Ķimele… Mamma neteica – kļūstiet par aktieriem, bet – piedalieties, tur būs ļoti interesanti. Un pēc aktieru sagatavošanas kursa beigšanas mēs ar Kristu stājāmies aktieru fakultātē. Tagad Kristam ir skaistākā skatuve, kāda iespējama šajā dzīvē, – altāris, kancele.
Bet līdzsvars man no papa, kuru salīdzinu ar kaķi, kam deviņdesmit deviņas dzīvības…
Kuru no sava tēva, tautā iemīļotā komponista Imanta Kalniņa, dziesmām tu dziedātu sev?
“Betas dziesmu”. Un “Akāciju palagu”, kur “gribi tu vai nē, būs tev manas vēsās rokas, viena zaļa kļavas lapa…” Tā bija dziesma, kuru dziedāju Imanta dienās, kad paps mani pirmoreiz aicināja tajās piedalīties. Un es pilnīgi piekrītu mammai, kad viņa teica, ka skaistākās papa dziesmas sarakstītas tad, kad viņi bija kopā.
Es saku – mūžīgākās. Dziesmas, kuras ārpus un pāri laikam. Un vēl es dziedātu “Zālamanu”, par tiem pakaviem jaunības kumeļam… Saglabājies pasakains ieraksts no tā laika, kad mēs ar Kristu vēl nebijām dzimuši. Kad brīnišķīgie aktieri Āris Rozentāls un Ivars Kauliņš strādāja Liepājas teātrī un viņi abi mūsu mājās kopā ar manu mammu dziedāja papa tikko sarakstītās dziesmas izrādei “Trīs musketieri”.
Tu klausies un saproti, cik daudzveidīga, bagāta un labā nozīmē traka bijusi vecāku dzīve, un apzinies, vērts mēģināt to nest tālāk.
Iejūtoties daudz un dažādos tēlos teātrī, aktrise izdzīvo visneiedomājamākās dzīves un laikmetus. Kuras lomas kā personību veidojušas tevi pašu?
Jebkura ir ar nospiedumiem aktiera dzīvē. Par to daudz varētu stāstīt mans vīrs Ainārs, kurš izrāžu varoņu atstāto pēcgaršu manī izjūt mūsu ikdienā. Penelope, Anglijas karaliene Elizabete, Frīda Kalo, Blanša “Ilgu tramvajā” pie Gaļinas Poļiščukas “Teātra observatorijā”, “Ivonna, Burgundijas princese” Romāna Kozaka režijā Dailes teātrī…
Lomas, kas vai nu palīdzējušas izvēlēties īsto virzienu manas dzīves pagriezienos, vai sāpīgāk – iemetušas vēl pilnīgākā bezdibenī, strupceļā. Lai vai kā, tās bijušas klātesošas manas dzīves krustcelēs.
Runājot par kino un tevi, man vispirms acu priekšā ataust tava Emīlija Jāņa Streiča filmā “Rūdolfa mantojums”. Tūlīt pēc tam nāk prātā Māte Dzintara Dreiberga filmā “Dvēseļu putenis”. Divu atšķirīgu režisoru pavisam nesalīdzināmas filmas par pavisam dažādiem laikmetiem, bet abas tavas varones vieno izteikta sievietes pašcieņa.
Ir kolēģi, kas, noskatoties kādu izrādi, sacījuši – es tajā kaut vai paklājiņu noliktu. Es tā varētu teikt par Jāņa Streiča filmām. Būtu laimīga iziet cauri kaut vienam kadram kaut vienu vienīgu reizi. Sastopoties ar kino Maestro “Rūdolfa mantojumā”, sapratu, ka Jānis Streičs pats ir labākais aktieris, kādu esmu sastapusi.
Bet, runājot par pašcieņu, visā manā aktrises karjerā Dailes teātrī bijušas trīs vai četras reizes, kad burtiski fiziski esmu sajutusi, ka kāds mani paņem aiz čupra un izvelk ārā no man nepieņemamām situācijām. Un es zinu, ka ar to viss var beigties, bet nevaru iet atpakaļ, kamēr man nav atvainojušies.
Tā ir bijis gan pie Džilindžera, gan pie viesrežisora Morfova, kad esmu nogājusi no skatuves, lai aizietu pavisam. Neesmu pārāk drosmīga un tikai tad, kad mani iedzen stūrī, sāku riet. Kožu, kad man sāk sist ar koku. Vai kādu citu sāk sist ar koku manā klātbūtnē.
Ko nedrīkst aktrisei likt darīt?
Nav runa par to, ko aktrisei drīkst vai nedrīkst likt darīt uz skatuves, bet gan par to, ka man nav pieņemami, ja emocionāli pazemo mani vai kādu citu cilvēku manā klātbūtnē, kā tas, piemēram, bija Džilindžera pēdējā iestudētajā situāciju komēdijā “Neiespējamā misija”. Visbriesmīgāk ir, ja režisors paceļ balsi savas neprofesionalitātes vai slinkuma dēļ.
Jānis Streičs ir sacījis, ka Emīlija “Rūdolfa mantojumā” ir Blaumaņa “Skroderdienu Silmačos” Antonija jaunībā vēl pirms iziešanas pie vecā Silmača. Nu Dailē režisors un teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs iecerējis iestudēt “Skroderdienas Silmačos” un tev iedalījis Antonijas lomu.
Vēl nezinu, kādu Viesturs Kairišs iecerējis Antoniju. Taču gaidu iestudējumu ar azartu un prieku. Pēc mūsu pirmās sadarbības ar Viesturu “Smiļģī” esmu ļoti patīkami pārsteigta un iepriecināta par Kairišu kā personību, ļoti interesantu, dziļu, azartisku cilvēku.
Laikam jau pēdējā laikā vārds “azarts” manā leksikā ir dominējošs, jo, arī veidojot “OratoriO”, mani aizrauj cilvēki, kuri nāk ar azartu, kuriem ir sava vīzija, redzējums, un viņi nedomā, kas viņiem par to būs.
Izrāde “Smiļģis”, kuras pirmizrāde publikai vēl priekšā, liek domāt par Dailes teātri, tā kāpumiem un kritumiem no seniem laikiem līdz pēdējā gada notikumiem.
Mana mamma beidza Dailes studiju kopā ar Olgu Dreģi, Lidiju Pupuri un Ilzi Vazdiku. Helga Dancberga nokļuva Liepājā, pēc tam Nacionālajā teātrī, bet sirdī vienmēr bijusi dailēniete. Atceros, kā mamma mūs ar brāli Kristu un māsu Danu paņēma līdzi uz Dailes teātra jubileju… Piekrītu Viesturam Kairišam, ka Dailes teātris ir ļoti atšķirīgs un ļoti īpaša ir tā elpa un īpašs gars, ko Smiļģis tajā savulaik ienesis.
Bet ja tu nespēj lidot tik augstu kā šī ideja… Taču, ja spēj, un, manuprāt, Viesturs to spēj – un paldies Smiļģim, paldies Dievam, paldies Viestura vecākiem, – tad tu sajūti, ka teātris ir nevis bizness vai fabrika, bet Misija.
“Smiļģī” tu spēlē Latvijas teātra leģendu, divdesmito trīsdesmito gadu primadonnu Liliju Štengeli…
Lilija Štengele bija ārkārtīgi spilgta skatuves māksliniece un tīra personība. Zemes kaislības un zemes dubļi, kuros Smiļģis kā cilvēks tomēr dziļi slīga, viņai bija sveši. Lilija Štengele iestājās arī par ļoti tīru mākslu. Lugas “Smiļģis” autore Māra Zālīte izmantojusi skaistu citātu no Lilijas Štengeles vēstulēm – “es vēlos vēlreiz dzirdēt klusumu, to svēto klusumu, to dziļo klusumu, ko jūt aktieris, pirms sākas aplausi, to klusumu, kurā pārsteigti klausās pats Dievs”. Ja cilvēks tā domā un tā var pateikt saistībā par teātri un mākslu, tā nav ikdienišķa domāšana.
Pēc kurām izrādēm tu pati esi izjutusi tādu klusumu, kurā ieklausās pats Dievs?
Varu pateikt uzreiz. Izrāde “Ivonna, Burgundijas princese” Romāna Kozaka interpretācijā. Mans etalons. Pirmkārt, man tur nebija jābūt skaistai pasaulīgā izpratnē. Ivonna ir loma, kura runā un spēlē klusējot. Loma, kurā visas izrādes laikā ir tikai trīs vārdi vienā kliedzienā: “Prom! Ārā! Prom!” Tā, pavērusi savas “zivs žaunas”, cilvēka balsī kliedz apburtā princese Ivonna. Kliedzienu viņa raida it kā savam līgavainim, bet būtībā – merkantilismam un šovinismam cilvēkos. Ļoti metafiziska loma, kura sadarbībā ar kolēģiem man sniedza pat ne gandarījumu, bet vislielāko katarsi mākslā.
Ja par kolēģiem, kuri ir tie skatuves mākslinieki, par kuriem tu teiktu paldies teātrim, liktenim un režisoriem, ka esi bijusi ar viņiem partnerībā uz vienas skatuves?
Harijs Liepiņš, mans mīļais pedagogs, īsts džentlmenis, godavīrs, goda cilvēks. Pēteris Liepiņš, kā es saku… mans mīlulītis. Un Juris Gornovs. Tie ir kolēģi, kuri bija kopā ar mani iesākumā un kuri manā uztverē nav nodevuši teātri, nav nodevuši ideālus un nav nodevuši savu profesiju. Kad es ienācu Dailes teātrī, te vēl bija Vija Artmane, kuras grimētavā, pateicoties Indras Briķes uzaicinājumam, tagad esmu es, Venta Vecumniece un vēl daudzi, ar kuriem saistās skaistākā teātra smarža – cēluma un ideālu smarža, kura, ļoti ticu, tagad atgriezīsies.
Tā sakritis, ka tevi gluži vai vienlaikus var redzēt trīs televīzijas seriālos, kam pateicīgs ir brīdis, kad teātri pandēmijas dēļ slēgti. Dzīves drāmā “Nemīlētie”, ko rāda TV3, vīrieši naudu pelna, ar kādiem nu līdzekļiem kurš, gan pār citu līķiem, gan ar kontrabandu, gan zogot, bet skaistas sievietes radītas to tērēt…
Es vairāk caur biznesmeņa Raimonda sievas Sofijas lomu domāju par to, cik sievietes Latvijā ir pakļāvīgas, piedodošas. Nezinu, tā ir pašapziņas vai audzināšanas problēma, bet manā uztverē, ja vīrietis kaut vienreiz dzīvē paceļ pret sievieti roku, tas vairs nav vīrietis, un ar tādu lupatu vairs nav jāpaliek kopā nevienu dienu. Mana Sofija daudz piedod, arī krāpšanu, viņa ir tāds… atkarīgais cilvēks.
Platformā “Shortcut films” nupat beidzās astoņu sēriju psiholoģiskais trilleris “Bezvēsts pazudušās”, kas radīts pēc Leldes Kovaļovas tāda paša nosaukuma romāna. Kā tu vērtē seriālu, kurā spēlē Mēronas muižas pārzini Silviju?
Mani fascinē operatora, radošās komandas veikums un galvenokārt režisora Vlada Kovaļova darbs, un arī skaņraža, režisora jaunākā brāļa Iļjas Kovaļova mūzika. Atkal esmu sastapusies ar azartiskiem cilvēkiem, kuri dega par ideju izveidot labāko krimināldrāmas seriālu Latvijā, un, domāju, viņiem tas arī izdevies.
Romānā Silvijai ir krietni vairāk gadu nekā man. Bet režisors vēlējās Mēronas muižas pārzines lomā redzēt mani. Un kopā ar režisoru un kostīmu mākslinieci radījām Silviju kā būtni, par kuru nevar saprast, viņa vispār ir dzīva vai tikai pagātnes rēgs? Sieviete, kura dzīvo atmiņās, savā liktenīgajā mīlestībā un arī misijas apziņā.
Silvija visu mūžu mīl vienu vīrieti, nekad nesaņemot pretmīlestību, bet viņa nedomā par savām vēlmēm, viņa zina, kam viņa kalpo un kas viņai jādara. Šai sievietei nav sava “es” un “man”. Mēronas muižas pārzine visu laiku ir kā “uniformā”. Vienīgais, kas mainās mūžīgajā lietišķajā kostīmā, ir krellītes. Ļoti vēlējos, lai caur ekrānu jūtams manas varones “naftalīns”. Nevis kā smaka, bet kas tāds, kas uzvēdī, kad tu atver senu skapi un zini, ka tas sevī nes pagātnes noslēpumu.
LTV1 skatītāji rīt, 18. decembrī, tevi varēs redzēt attiecību miniseriāla “Projekts: šķiršanās” noslēdzošajās sērijās, kur tava Laura ar psihoterapeita palīdzību cenšas izšķirties cieņpilni, mierpilni un civilizēti. Tas viss, protams, pasniegts ar humora devu, bet tavā dzīvē ir bijušas divas šķirtas attiecības ar aktieriem Valdi Liepiņu un Artūru Skrastiņu.
Ja to nebūtu, es nebūtu tā, kas tagad esmu. Viņi bija mani skolotāji – lai spētu uzticēties, esot bezdibeņa priekšā, un spētu kļūt par tiltu brīdī, kad šķiet, pāreja nav iespējama. Tagad pieredzu, ka vīrietis spēj uzņemties atbildību, spēj būt vīrišķīgs, spēj cienīt attiecības un sadzirdēt otru.
Mēs ar Aināru ļoti labi jūtamies kopā un tikpat labi varam arī kaut vai dienu nesatikties, kad viņš strādā savā kabinetā otrajā stāvā un raksta mūziku. Tādos brīžos spējam viens otru netraucēt.
“OratoriO” es varu radoši izpausties, jo Ainārs ir mākslas telpas saimnieks. Un tas viņā ļoti labi sadzīvo ar mūziķi, radošu personību. Vīrs var mani aizvest uz Berlīnes Komisko operu, kur esmu redzējusi “Burvju flautu” un citas izrādes, kurām Ainārs stāvējis pie diriģenta pults, neskaitāmus koncertus. Viņš var aizvest ceļojumā uz Dienvidāfriku, Austrāliju, Japānu un savām rokām piesist dēlīti mūsu Mārupes mājas pagalma žogam.
Ja tu satiktos ar meiteni Rēziju, kas pirms trīsdesmit gadiem iestājās Teātra fakultātē, vai jūs saprastos un par ko jūs runātu?
Mēs saprastos, jo nekas jau nav mainījies – tas Ģoķentiņš un Bažibožuks, kā mani sauca paps, un Maigā Puķīte, kā mīļoja mamma, joprojām dzīvo manī. Un arī ideāliste.
Es droši vien viņai pateiktu, ka ir kaut kādas lietas, ko ne tikai kā aktrisei noteikti nevajag darīt. Ka nevajag apdedzināties un iet pa karstām oglēm, ka nevajag tiekties pret neesošu sauli kā nakts taurenim uz elektrisko spuldzīti. Es pateiktu viņai – esi gudrāka attiecībās ar cilvēkiem, neuzticies viņiem tik ļoti, neidealizē, neļauj darīt sev pāri, esi izvēlīgāka un drosmīgāka. Es pateiktu, ka viņa vērta daudz vairāk, nekā domā.
Rēzija Kalniņa
Latviešu aktrise (1970)
Dzimusi Latvijas Nacionālā teātra aktrises Helgas Dancbergas
(1941– 2019) un komponista Imanta Kalniņa ģimenē
Dailes teātrī kopš 1994. g.
Vairākkārtēja “Spēlmaņu nakts” Gada aktrise (2000.; 2004.; 2006.; 2007. g.)
Iestudējusi teātra izrādes Latvijas teātros un operas Novosibirskas akadēmiskajā Operas un baleta teātrī
2001. gadā par Margaritas lomu filmā “Labās rokas” saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā Labākā aktrise; 2014. gadā par lomu filmā “Modris” ieguvusi “Lielo Kristapu” kā Labākā otrā plāna aktrise
Precējusies ar diriģentu Aināru Rubiķi, Berlīnes Komiskās operas māksliniecisko vadītāju
