“Uzskatu, ka katra fotogrāfa darba galaprodukts ir fotogrāfija.” Intervija ar “Boņuka” balvas ieguvēju no Latgales – Igoru Pliču 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad latgaliešu kultūras balvu “Boņuks” par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēma Preiļos strādājošais fotomākslinieks un fotovēsturnieks Igors Pličs.
Kā teikts balvas pamatojumā, Igoru Pliču vislabāk raksturojot dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdi par garaini, kas veicina vārīšanos. Fotomākslinieks esot tieši tāds nemiera gars, kurš gan fotografē, gan dibina Latgales Fotogrāfu biedrību, gan vāc, pēta, stāsta un ceļ gaismā šī novada fotovēsturi.
Igora Pliča darbi pazīstami gan no izstādēm, gan no Latgales kultūras vēsturei nozīmīgām kultūrvēsturiskām monogrāfijām, viņš līdzdarbojies, izdevis vai ilustrējis kopumā 25 grāmatas, nozīmīgākās no tām – “Latgale fotogrāfijās” (2013) un “Latgalietis XXI gadsimtā” (2017).
2021. gadā kopā ar savu skolotāju Pēteri Korsaku Igors Pličs bija idejas autors un sastādītājs 600 lappušu biezajam apjomīgajam pētījumam “Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX–XXI gadsimtā”. Ne mazāk nozīmīgs ir arī Igora Pliča sabiedriskais veikums – organizējot fotokonkursus, rīkojot izstādes, dibinot Latgales fotovēstures un senlietu privāto muzeju, turklāt muzeju ierīkojot paša renovētā vecākajā koka mājā Preiļos, kā arī tās pagalmā uzbūvējot Latvijā mazāko dievnamu.
Arī dienā, kad “Latvijas Avīze” uzrunāja godājamo fotogrāfu, Igors Pličs, gaidot mūsu sarunu, teica: “Man katru dienu ir ļoti daudz darba, šobrīd strādāju pie ievērojamā fotogrāfa Jāņa Gleizda arhīva. Katrs jau strādājam, bet laikam man ir tāds liktenis Likteņa grāmatā ierakstīts, es tur neko nevaru padarīt.”
Kuru vietu Latgalē saucat par savējo?
I. Pličs: Par savējām saucu trīs vietas – Tilžu, no kurienes esmu cēlies, nākamā pietura bija vienpadsmit gadi Ludzā, tur sāku strādāt pēc arodskolas, pavadīju trauksmaino jaunību un sāku saprast savas dzīves virzienu. Preiļos esmu emigrants, te dzīvoju tikai 43 gadus.
Šī ir ļoti zaļa pilsēta, tikai žēl, ka kļūst arvien tukšāka – gan cilvēku, gan pakalpojumu ziņā, tādējādi īsti neveicas, bet tas jau nav atkarīgs no mums pašiem. Joprojām eju fotografēt tuvākajā apkārtnē, Preiļos ir Latvijas mērogā unikāls 46 hektāru plašs parks, nevienā mazpilsētā nav tik liela. Tā ir bijusī grāfu Borhu muižas daļa, tur vienmēr var atrast ko fotografējamu. Priecājos, ka arī mūsu jaunā paaudze neslinko, iet parkā un fotografē.
Kā radās grāmata par Latgales fotogrāfiem?
Katru gadu esmu piedalījies fotogrāfu saietos, ar fotogrāfiju saistītajās vēstures konferencēs “Buclera lasījumi”, kas nosaukti fotogrāfa Mārtiņa Buclera vārdā un jau gadiem ilgi notiek viņa dzimtajā pusē Viesītē. Tur sabrauc daudzi nopietni Latvijas vēsturnieki un runājam par vēstures vaicājumiem fotogrāfijas kontekstā, un reiz izskanēja teikums, ko nocitēšu: Latgales fotogrāfu darbība ir balts plankums!
Droši vien maz bija to, kas šo izsaucienu dzirdēja, bet man tas iesēdās sirdī, atceros, kā toreiz vakarā braucu atpakaļ uz Preiļiem un visu laiku pārdzīvoju. Sāku darboties, ieliku vēsti internetā, sākumā atsaucās draugi, paziņas, viņiem sekoja daudzi labi cilvēki, arī no ārzemēm. Pats pirmais bija latgaļu cilvēks no Īrijas, kurš bija sastādījis nelielu sarakstu ar desmit Latgales fotogrāfiem.
Tad atsaucās arī no citām valstīm, man rakstīja no Izraēlas, Kanādas, Portugāles, Krievijas… Pēcāk sarīkoju semināru, aicināju Latgalē strādājošos muzejus un bibliotēkas, kolekcionārus. Klāstīju savu ideju, un daudzi man neticēja, bija skeptiski, tomēr, pateicoties atbalstītājiem, liktenis bija lēmis grāmatu pabeigt. Kopumā visu darbu paveicām sešu gadu laikā. Strādāju kopā ar Pēteri Korsaku, arī ar Vladimiru Nikonovu, kuram bija sena pazīšanās Baltkrievijas arhīvā.
Vladimirs palīdzēja iegūt īpaši vērtīgas ziņas par 19. gadsimta pirmās puses fotodarbnīcām un fotogrāfiem – kas bija Dinaburgā (Daugavpilī), kas – Režicā (Rēzeknē). Pirmo fotosalonu Dinaburgā atklāja 1858. gadā, 1866. gadā zināma pirmā fotogrāfa Levina fotogrāfija no Režicas. No Baltkrievijas ieguvām tiešām unikālus datus, jo Latvijas arhīvi par šo jautājumu klusē. Latvijā agrāk nezināja daudzus grāmatā publicētos skaitļus.
Izrādās, ka tagad, kopš iznāca grāmata par Latgales fotogrāfiem, fotogrāfiju vēstures apkopošanas kontekstā vienīgais piepildītais laukums nu ir Latgale, jo tāda apkopojuma nav ne Kurzemē, ne Zemgalē, ne Vidzemē. Lai nu citi pacenšas! Pēteris Korsaks gan teica, ka diezin vai tas varētu notikt, ka tādu trako esot maz.
Fotogrāfija visos laikos uzskatīta par lielu vērtību…
Fotogrāfija ir visīstākais dokuments, kas nav apstrīdams nevienā tiesā. Tagad attīstījies, ka fotogrāfija skaitās tāda kā mākslas nozare, agrāk tā nebija nekas cits kā arods, protams, amatu vajadzēja pārzināt. Fotogrāfija attīstījās ļoti strauji, par pašu atklājumu Francijas Zinātņu akadēmijā pirmo reizi esot paziņots 1839. gadā, un to tā brīža fotogrāfija skaitās atklāta. Meklējumi un pētījumi gan bijuši krietni sen, pirmo “camera obscura” esot uzzīmējis Leonardo da Vinči.
Pirmās fotogrāfijas bija tā saucamie dagerotipi, tagad Latvijā tādu saglabājies maz – 17, esmu lepns, ka man pieder viens no tiem. Tās ir fotogrāfijas uz apsudrabotas vara plates, tas bija dārgs prieks. Pēc atrastajām ziņām varu droši garantēt, ka agrāk vismaz 80 procenti fotogrāfu bija ebreji, kā pirmie, tā līdz pat karam, viņu lielākā daļa bija ļoti aktīvi un labi amatnieki. Tagad ir citas tehnoloģijas un rodas ļoti daudz labu fotogrāfiju.
Lai tik dod Dievs, ka kaut kas arī saglabātos nākamībai, jo šie ir digitālie laiki un pārsvarā visas fotogrāfijas ir noliktas kaut kādos failos, mākoņos un serveros… Bet tas viss ir nepastāvīgs, uzskatu, ka katra fotogrāfa darba galaprodukts ir fotogrāfija.
Un fotogrāfija ir nekas cits kā uz kāda materiāla izgatavots attēls, un, ja tas būs ielikts albumā, tad mūžu nostāvēs drošāk nekā jebkurš elektroniskais attēls. Ja runājam par fotogrāfijām, es vairākkārt gribētu uzsvērt – tas, ko redzam ekrānos, nav fotogrāfijas, tie ir tikai attēli. Fotogrāfijas ir tikai tās, ko var paņemt rokā. Tā ir liela atšķirība – kas ir fotogrāfija un kas ir attēls.
Jūtos priecīgs, jo esmu piedzīvojis dažādus laikus, kaut cik izzinājis vēsturi, piedzīvojis padomju laikus, esmu pieredzējis, kā un kādēļ pa pieskari aizgāja fotogrāfiju kvalitāte. Ja skatāmies vecās fotogrāfijas, tās pagrozot, var redzēt, kā pavīd sudrabiņš. Šobrīd fotogrāfija drīzāk būtu nosaucama par elektrogrāfiju, senos laikos fotogrāfija sastāvēja no fizikas un ķīmijas, bet tagad tā sastāv no fizikas un elektronikas, ķīmiskā procesa vairs nav.
Kā sākās jūsu aizraušanās ar fotogrāfiju vēsturi?
Tas jau nebija speciāli domāts, ilgu laiku vēsturei nemaz īsti nebiju pievērsies, bet tad izrādījās, ka jau no Ludzas laikiem bija sakrājies vesels arsenāls ar goda dēļu fotogrāfijām, pirmrindniekiem, iestāžu fotogrāfijas… Kā tik visa nebija! Kad darbus ieskenēju un publicēju, ak kungs, kā cilvēki atsaucās! Atsaucās mazbērni un bērni, atpazina savus vecākus, kuru lielākā daļa jau bija aizsaulē. Man tiešām prieks, ka tā sanāca, par šīm atmiņām cilvēki bija tik pateicīgi.
Minējāt, ka pirms grāmatas par Latgales fotogrāfiem bija uzskats par Latgali kā balto plankumu. Tiešām liekas pārsteidzoši, ka pirmo fotosalonu Dinaburgā atklāja 1858. gadā, jau tik drīz pēc paziņojuma par dagerotipiju izgudrojuma Parīzē.
Latgales fotogrāfija attīstījās un nereti pat bija soli priekšā citiem reģioniem, tomēr līdz pat šai dienai uzskatu, ka jūs tur, Rīgā, esat Latvijā, bet es esmu Latgalē, ekonomiskā ziņā tās ir divas dažādas valstis. Man ļoti nepatīk, kā esam Latgalīti nonicinājuši.
Vēsturi skatot, tam tā nemaz nevajadzētu būt. Reiz dzirdēju anekdoti – Dievs latviešiem iedevis brīnišķīgu zemi, bet aiz priekiem latvietis Dievam aizmirsis paprasīt prātu, tādēļ latvietis nekad savā zemē nav bijis īsts saimnieks… Tagad vārds “vienotība”, gluži tāpat kā citviet Latvijā, Latgalē ir tikpat liels deficīts kā vārds “saimnieks”… Latgalē situācija gan jau vēsturiski ir atšķirīga, jo šeit dzimtbūšanu atcēla 40 gadus vēlāk nekā pārējā Latvijas teritorijā. Protams, arī pierobežas krieviskā ietekme atstāj sekas mūsu nacionālajā asinsritē, to var just arī saimniecības lietās. Tas ir vēstures gājums un smaga tēma.
Latgaļiem pamatā gan ir arī senās tradīcijas, tikumi un ticība. Uzskatu, ka tieši dominējošā katoļticība savulaik glāba arī latgaļu valodu, tā joprojām ir aktīva un dzīva. Man ir ļoti daudz grāmatu par Latgales vēsturi, esmu to pētījis, bet domāju, ka patiesību tāpat neizprotu, acīmredzot cilvēka īsajā dzīvē dabūt zināt visu patiesību Dieviņš nav paredzējis. Es tikai apmierinu savu ziņkāri, bet visu uzzināt nevaru.
Katrs strādājam, bet laikam man ir tāds liktenis – Likteņa grāmatā ierakstīts, es tur neko nevaru padarīt. Tagad vērtēju daudzas lietas citādi nekā jaunībā, man tikai bail, ka neaizraujos par daudz, jo, kas par daudz, tas par skādi. Šobrīd pie manis ir viss Jāņa Gleizda fotogrāfiskais mantojums. Viņš bija pasaules slavenība, un šeit, pie manis, būs vienīgā vieta pasaulē, kur par viņu tik daudz izvērsta materiāla.
Šobrīd, cik nu spēju ar savu trūcīgo radošumu un finanšu resursiem, jau esmu izveidojis viņa piemiņas istabu un mazu orģināldarbu izstādi. Ļoti ceru, ka palīgā nāks pašvaldība. Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja vadītāja Tekla Bekeša atzinusi, ka Jānis Gleizds ir ne mazāk vērtīgs kā mūsu puses slavenais mākslinieks Jāzeps Pīgoznis. Jānis Gleizds mūsu valsts vārdu pacēla tik augstu, ka nav neviena kontinenta, kur viņš nebūtu pabijis ar savām izstādēm. Šis ir viens no darbiem, kas mani dara lepnu.
