Anita Bormane: “Es esmu Kuldīdznieks” 13
Autors: Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kuldīga pēc vairāk nekā 20 gadu smaga, skrupuloza, izsmalcināta darba ieguvusi UNESCO kultūras mantojuma pilsētas titulu. Tukums, pateicoties vietējo literātu pūlēm un neatlaidībai daudzu gadu ilgumā, tagad kļuvis par UNESCO literatūras pilsētu, šādi simbolizējot tās radošo spēku un neatlaidību. Liepāja kā simbols ārkārtīgi kvalitatīvi piesātinātai kultūras dzīvei, gatavojoties 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam.
Un vēl – simtiem mazāku pilsētu un novadu, kas ar savu bibliotēku, kultūras namu un centru darbību dienu dienā apliecina kultūras klātesamību, tā ir kā elpa, kas palīdz pašvaldību iedzīvotājiem elpot, tie ir kori, deju kolektīvi, pūtēju orķestri, koklētāji, rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki, aktieri un režisori, audēji un daudzi, daudzi citi, kas savas spējas un radošumu apliecina diendienā.
Latvija ir kultūras valsts, kuras Satversmes preambulā ir deklarēts, ka “Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem”. Mūsu kompleksiem un ikdienā tik labi pazīstamajai mazuma sajūtai nav ne mazākā iemesla, jo visi iepriekšminētie un daudzi citi daudz klusāki, bet ikdienā tikpat jūtami panākumi ir daudzu cilvēku talanta, radošuma, milzīgas neatlaidības rezultāts.
Kultūrpolitikas pamatnostādnes “Kultūrvalsts” vēsta, ka “2030. gadā nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras vērtībās, un Rīga būs nozīmīgs Eiropas kultūras centrs, izvirzot Latvijas kultūras telpas attīstību kā vienu no prioritātēm un uzsverot, ka kultūras telpa vieno un saliedē sabiedrību jaunu ekonomisku, sociālu un kultūras vērtību radīšanai, kuras novērtē un pazīst arī pasaulē”.
Uzsvērts, ka “līdz ar to kultūrpolitika ir viena no būtiskākajām rīcībpolitikām Latvijas valsts ilgtermiņa mērķu sasniegšanai, kuras sekmīga īstenošana ir kritiski svarīga gan Latvijas kā nacionālas valsts identitātei, attīstībai un ilgtspējai, gan valsts valodas stiprināšanai un saglabāšanai, gan kultūras vērtību saglabāšanai un tautas tradīciju pārmantojamībai, gan jaunu nākotnes kultūras vērtību radīšanai visās kultūras nozarēs. No atziņas, ka tieši kultūra līdztekus valodai ir gan iemesls Latvijas valsts pastāvēšanai, gan viens no pamata resursiem sabiedrības turpmākai izaugsmei, izriet secinājums, ka Latvijas kultūras piedāvājumam ir jābūt pieejamam ikvienam sabiedrības loceklim.”
Žēl, ka šie, labi domājot, rakstītie dokumenti gan nekādā veidā nesasaucas ar realitāti, kurā paralēli redzam augstākā ešelona valstsvīru pļāpāšanu par “pārfinansēto” kultūru. Tā vietā, lai meklētu iespējas finansēt elementāras lietas – Dziesmu svētku procesā iesaistīto kolektīvu atalgojuma jautājumu, adekvātas algas profesionālajiem mūziķiem un visai nozarei kopumā –, tiek domāts, kā pretnostatīt kultūru par valsts prioritāti atzītajām nozarēm – aizsardzībai, izglītībai, veselībai. Lai gan īstenībā visi šie dzīves lauki ir jāskatās kopumā, tie ir saistīti un nevar iztikt viens bez otra. Un – nē, kultūra nav kā vairākgalvu rijošs pūķis, kas tikai aprij naudu. Tā ir gan netiešā, gan ļoti tiešā veidā pelnoša un valsts budžeta lādi pildījoša nozare.
“Es esmu svētīts. Man ir skaists vārds. Es esmu mīlēts. Es esmu svētība savai pilsētai. Es esmu cerības nesējs. Es esmu nozīmīgs. Es esmu radošs un talantīgs. Es sapņoju lielus sapņus un piepildu tos. Es esmu drosmīgs un stiprs. Es esmu Kuldīdznieks!”
Šīs iedvesmojošās rindas ir rakstītas uz postamenta Kuldīgas Rātslaukumā. Tās, nesen izlasījusi, nodomāju – cik skaisti, jo tie skan kā pateicība ikvienam pilsētas iedzīvotājam par milzu darbu šo divdesmit gadu ilgumā. Tos var attiecināt arī uz Tukumu, kur UNESCO literārās pilsētas statuss arī ir kā īpašas kvalitātes zīme pilsētai un tās iedzīvotājiem, pa jokam rosinot sacīt, ka tagad uz Tukumu jābrauc ne vien pēc smukuma, bet arī radošuma.
Un tos galu galā var attiecināt uz jebkuru Latvijas pilsētu, novadu, kura iedzīvotāji šajā emocionāli smagajā un saspringtajā laikā piepilda to ar radošumu un prieku. Domājot par savu novadu, pilsētu, Latviju.
