“Es dzīvoju zinātnē!” Pētniece Marina Makrecka-Kūka aizrāvusies ar imūnšūnu izpēti 0
Organiskās sintēzes institūta vadošā pētniece, farmācijas doktore Marina Makrecka-Kūka ir vienīgā Baltijas valstu zinātniece, kas pat divreiz ieguvusi prestižo “L’oreal Baltic” stipendiju “Sievietēm zinātnē”. Vispirms 2014. gadā viņa to saņēma kā izcila doktorante, bet šogad – kā pieredzējusi un veiksmīga, bet joprojām jauna un aizrautīga pētniece.
Marina saka: “Sākumā man bija tā kā neērti atkārtoti pieteikties stipendijai, bet ļoti gribēju iegūt atbalstu savam pētījumam tieši no šīs stipendiju programmas, kas palīdz sabiedrībai parādīt, ka Latvijā ir zinātnieki, un pastāstīt par mūsu darbu. Stipendiju ieguvu tikai par to, ko esmu paveikusi pēdējos piecos gados, tātad ne par to veikumu, par ko atbalstu saņēmu iepriekš. Nezinu, vai esmu īpaša, taču esmu čakla un man ir ambīcijas.”
Apbrīnojamās, bet noslēpumainās imūnšūnas
Marinas pētījumu objekts ir mitohondriji: šūnu sastāvdaļa, kas ražo enerģiju. “Mitohondrijus mēdz saukt par enerģijas ražošanas stacijām vai rūpnīcām,” skaidro pētniece. Šobrīd viņa pēta, kā mitohondriji strādā tieši imūnšūnās, kā šajās šūnās notiek enerģijas vielmaiņa, ja organisms ir vesels, un kā strādā mitohondriji, ja ir, piemēram, iekaisums vai sepse. Ja ir sepse, šūnās vairs netiek ražota enerģija. Marinas pētījums var palīdzēt saprast, kā šo problēmu risināt. “Imūnšūnas ir apbrīnojamas: ja organismā ir kāda problēma, tām jābūt gatavām to operatīvi risināt,” teic pētniece. “Tā kā neesmu imunologs, sadarbojos ar pētniekiem no Brno Čehijā, kuri savukārt ir imunologi.”
Lai imūnšūnas būtu spēcīgas, enerģija tām ir ļoti nepieciešama, taču pasaulē joprojām nav pilnībā izpētīts, kā tieši enerģijas vielmaiņa tajās notiek, vai tās patērē vairāk glikozi vai taukskābes. Piemēram, par sirds šūnu mitohondrijiem viss šajā aspektā ir skaidrs: 60–90 procentus enerģijas sirds uzņem no taukskābēm. Savukārt par mitohondriju darbību imūnšūnās zinātnieku atziņas ir pat pilnīgi pretrunīgas. Turklāt Marina secinājusi, ka esošās atziņas ne vienmēr ir precīzas. Piemēram, viņa lasījusi: ja ir iekaisums, imūnšūnās mitohondriji nestrādā. Taču savos pētījumos pārliecinājusies: iekaisumam attīstītoties, mitohondriju darbība tomēr vairs nav traucēta, jo organisms nemitīgi ir dinamikā, tajā notiek pārmaiņas. Gadās arī novērot – mitohondrijs būtu gatavs strādāt, taču iekaisuma dēļ organisms tam nepiegādā izejvielas, taukskābes un glikozi, no kurām ražot enerģiju. Pētniece atzīst – mūsdienās mainās uzskati par to, kā darbojas šūnas, tāpēc var nākties pārrakstīt bioķīmijas grāmatas.
Lai pētītu mitohondrijus, Marina audzē šūnas un pēta, kā tajās strādā šī enerģijas stacija. Šūnas tiek piebarotas ar dažādām vielām, ko mitohondrijs “varētu ēst”. Mitohondrijus baro gan ar jau pieminētajām taukskābēm, gan ar glikozi. Ja kāda viela nepārstrādājas enerģijā, var secināt, ka mitohondrijam “kaut kas kait”, un meklēt vielas, kas tomēr stimulē enerģijas rašanos.
Vēlme palīdzēt cilvēkiem
Ja zinātniekiem izdosies noskaidrot, ko labprātāk ēd imūnšūnu mitohondriji, varēs arī saprast, kā tiem palīdzēt gadījumos, ja organismam ir stress, trauma, iekaisums vai sepse. Palīdzēt, protams, varētu ar kādiem jauniem medikamentiem, kas nākotnē varētu tapt un varētu veicināt enerģijas rašanos imūnšūnās, tādējādi padarot tās stiprākas. Tāpat pastāv iespēja, ka jau kādus esošus medikamentus var izmantot arī kā palīgus mitohondrijiem.
Jautāta, kā nonākusi līdz šādai pētījuma tēmai, Marina skaidro, ka viņas promocijas darbs bijis veltīts enerģijas metabolismam sirdī. Viņa pētīja taukskābju lomu un to, kā enerģijas metabolisma regulācija var palīdzēt glābt sirdi no miokarda infarkta. Kad doktora grāds bija iegūts un šis pētījums beidzās, Marina vēlējās turpināt darbu tā sauktajā pielietojamā zinātnē, kad pētījuma rezultāts var nest reālu labumu cilvēkiem. Tāpēc uzsāka pētījumu par mitohondriju darbību imūnšūnās.
Kāpēc Marina pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlējās farmācijas studijas? Zinātniece stāsta – kaut arī mācījusies “parastā Ķengaraga skolā”, Rīgas 65. vidusskolā, viņai bijusi “fantastiska matemātikas skolotāja un fenomenāla ķīmijas skolotāja”. “Skolotāja nestāstīja par ķīmiju abstrakti, bet tā, ka bija sajūta: molekulas dzīvo un darbojas līdzīgi kā cilvēki,” atceras Marina. Tāpēc arī aizrāvusies ar šo zinātni. “Tomēr iekšā man bija dzinulis, ka jāizvēlas tāda profesija, lai palīdzētu cilvēkiem. Tāpēc svārstījos starp farmācijas un medicīnas studijām, ķīmiju studēt nevēlējos. Tomēr domāju, ka ķīmija noteica to, kāpēc izvēlējos farmāciju, jo tur ķīmijas ir vairāk nekā medicīnā,” stāsta Marina, kura farmāciju studējusi Rīgas Stradiņa universitātē.
Spoža un čakla studente
Jau studiju laikā Marina sākusi strādāt. Darbu aptiekā, zāļu lieltirgotavā vai birokrātiskā amatā viņa nevēlējās. Vispirms nonāca medikamentu ražošanas uzņēmuma “Olainfarm” zāļu formu laboratorijā. “Faktiski šis darbs mani noturēja farmācijas studijās, jo pirmais studiju kurss man bija ļoti garlaicīgs, jo to pašu ķīmiju augstā līmenī jau biju apguvusi skolā,” atklāj Marina. Pēc tam topošā farmaceite strādāja medikamentu ražotāja “Grindeks” laboratorijā, kur pārbaudīja, cik stabilas ir zāļu vielas.
Otrā studiju kursa beigās organiskās ķīmijas pasniedzēja profesore Renāte Medne ieteica Marinai pieteikties darbā Organiskās sintēzes institūtā. “Es tiku rekomendēta kā spoža studente, tāpēc nākamie kolēģi, mani gaidot, pat bija sagatavojuši saulesbrilles,” smej Marina. “Darbu šeit sākotnēji neuztvēru kā darbu, bet kā iespēju iemācīties ko jaunu.”
Kā kļūst par spožu studenti? Marina pieļauj, ka “spožumu” nodrošinājis viņas domāšanas veids – vēlme visu atveidot shēmās un meklēt sakarības, kā arī spēja atrast uzdevumiem nestandarta risinājumus. Tāpat svarīga mērķtiecība: Marina bijusi traka studente, kas atsakās no automātiskas ieskaites, kurā pasniedzējs sola vērtējumu 9, bet iet kārtot eksāmenu, lai pierādītu, ka pelnījusi vēl augstāku vērtējumu.
Marina uzskata, ka liela loma viņas panākumos bijusi arī vecākiem, kuri vienmēr bijuši gatavi atbalstīt. Kad Marina strādāja “Olainfarm” un bijis grūti izbraukāt no darba Olainē uz mājām ar sabiedrisko transportu, vecāki pat vadāja meitu uz darbu vai mājām.
“Zinātne mani aizrauj, un es mīlu savu darbu,” saka Marina, kaut atzīst: dažkārt eksperimenti un idejas neīstenojas, kā iecerēts. Toties labi ir tas, ka katra diena, strādājot pētniecībā, ir citāda. Marinas dzīvesbiedrs arī strādā tajā pašā laboratorijā, tāpēc mājās ierastas ir sarunas par pētījumiem, tomēr “visu laiku par zinātni nerunājam”. “Labi ir tas, ka vīrs saprot manu ikdienu: kāpēc aizkavējos darbā vai braucu komandējumā,” teic Marina. “Es ļoti dzīvoju zinātnē, un, ja vīrs nebūtu zinātnieks, viņš mani nesaprastu.”
Jautāta par problēmām, ar kurām saskārusies, strādājot zinātnē, Marina norāda arī uz sabiedrības zemo informētības līmeni par Latvijas zinātnieku veikumu, kas bieži vien ir ļoti augstā līmenī: “Pat mani vecāki saka: kamēr tu nestrādāji institūtā, mēs nemaz nezinājām, ka Latvijā ir zinātne.”
Jautāta par zinātnei nepietiekamo finansējumu, Marina teic: “Man ir paveicies, ka strādāju izcilā institūtā un izcilā laboratorijā, kur daudz kas ir sakārtots.” Proti, institūtā gādā, lai, vienam projektam beidzoties, zinātnieks jau varētu sākt strādāt pie cita un nebūtu jāpiedzīvo ienākumu sarukšana. “Protams, katrs var gribēt lielāku algu,” atzīst Marina, kuras pētījumam šobrīd ir finansējums no valsts piešķirtā pēcdoktorantūras granta. Tas ir uz trim gadiem, bet Marina teic: pilnvērtīgiem pētījumiem, ja tie sākti no nulles, finansējums būtu jādod vismaz uz pieciem gadiem.
UZZIŅA
Stipendija “Sievietēm zinātnē”
Stipendija “Sievietēm zinātnē” Latvijā pasniegta jau 15. reizi. Tā ir 6000 eiro vērta, un arī šogad to saņēma trīs Latvijas zinātnieces. Līdz ar Marinu Makrecku-Kūku pie stipendijas tika arī inženierzinātņu maģistres Jana Vecstaudža un Laura Dembovska. J. Vecstaudža pēta iespēju izveidot kaulu pildvielu granulas no amorfa kalcija fosfāta, bet L. Dembovska – sārmu aktivizētus alumosilikātu kompozītus ar siltumizturīgiem agregātiem un to pielietojumu rūpniecībā.”
