Pauls Butkēvičs
Pauls Butkēvičs
Foto – Anda Krauze

Iejušanās lomā 12

“Hipokrāta zvērestā” esmu ārsts. Mani notiesā par nepareizu diagnozi, atņem diplomu, es aizbraucu uz ziemeļiem aiz Polārā loka un kļūstu par pavāru. Tur viens saslimst un es viņu izglābju no nāves. Pirms šī kadra filmēšanas sapratu – ja es to nenospēlēšu patiesi, neatgriezīšos pasaulē… Sēdēju blakus labi smaržojošiem čukčiem un rakstīju, rakstīju daudzas stundas. Sākas filmēšana. Izskrienu ārā, sniegā. “Viņš ir dzīvs!” saku. Paskatos uz augšu un… tur viņi visi ir – Dievs, Svētais Gars, Marija. Nobijos gan. Tā robeža, cik tālu var iet, ir ļoti smalka…

Reklāma
Reklāma
“Baidens nolēmis skaisti aiziet no dzīves, paņemot sev līdzi ievērojamu daļu cilvēces.” Medvedevs biedē ar Trešo pasaules karu
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Lasīt citas ziņas

80. gados, lai iegūtu formu, deviņus mēnešus nodarbojos ar jogu, lasīju “Joga dļa belih ļudei” (joga baltajiem cilvēkiem – no krievu val.), jau varēju stāvēt uz galvas. Beidzamā ir līķa poza – nogulies, nekusties, eu! Es nemaz vairs neelpoju, nekustos, forša sajūta, kļūsti tāds astrāls… Bet cik tālu? Eu, vecīt, tālāk ne, elpošana ir vajadzīga! Domāju, jogu piekopjot, kļūstu par vīrieti, bet tu kļūsti dumjš. Ne par ko neuztraucies, nekas ne patīk, ne nepatīk, viss vienalga. Un trakākais – ar katru dienu velk tajā visā vairāk un vairāk. Indijā redzēju, kā viņi sēž, sēž gadiem… Dritvaikociņ! Kas mani apturēja? Kas man deva to prātu, to izjūtu? Tas skan dīvaini, bet tas ir Dievs, kas pasaka: apstājies, tālāk neej!

Filmā “Garā stiprie” kādā epizodē Gunārs Cilinskis sauc manu varoni: “Jan, nāc šurp, šurp!” Bet man vācieši iešāvuši galvā, es zaudēju virzienu un eju atpakaļ kādus divsimt metrus. Un tas pārdzīvojums man ir patiess. Pēc tam divas trīs dienas esi pilnīgi nelietojams, galva tukša… Ir aktieri, kas visu dara tehniski, bet ir, kas pārdzīvo iekšēji. Nu, lūk, ja tas viss ir iekšā, pēcāk jādabū ārā. Bet kā? Ar alkoholu, sportošanu, sievietēm? Ne ar ko. Tāpēc visu laiku notiek cīņa ar sevi, un tā ir smaga. Es izlādējos rakstot, varu stundām izpaust savas domas neapstājoties. Man nav bijušas grūtas lomas un nav bijušas vieglas. Vai tas būtu britu ārlietu ministrs Antonijs Īdens vai vācu spiegs, vai klauns, man nebija grūti, jo es tajās lomās dzīvoju. Grūtības rodas tikai tad, ja gadās idioti režisori. Visi nav Dzefirelli, Trīrs, Bergmans… Arī Krievijā ir ļoti inteliģenti, korekti režisori, pie Sergejs Bondarčuka filmējos divās filmās. Vienīgais režisors no mūsu mazās pasaulītes, kurš atmodas laikā atbrauca pie manis uz Maskavu un teica: es gribu, lai tu spēlē, bija Varis Brasla. “Aijas” filmēšanā katru rītu un katru vakaru ēdām desu, kas Jurim Žagaram bija līdzi, un burtiski visu laiku runājām par lomu, par filmu, par Aiju. Nepārtraukti, tomēr ne zvērīgā nopietnībā. Es vēl teicu – nedošu Veltai Līnei roku, jo viņa neļauj savai meitai precēties. Pat tādi strīdi – vai dot vai nedot roku kādā filmas epizodē. Un tad no rīta abi ar Juri gājām pie Braslas dzert kafiju un viņam visu to stāstījām. Reti gadās režisori, kuri cita domai piekrīt. Tas ir tik reti.

CITI ŠOBRĪD LASA

Filmā “Uzvara” (1984) režisors Jevgeņijs Matvejevs gribēja, lai es Antoniju Īdenu, Lielbritānijas ārlietu ministru, tēloju kā ķēmu. Bet, atskanot komandai – kamera, motors, es automātiski darīju pa savam. Tā nu Matvejevs mani izraidīja no Berlīnes. Vakarā divi pogainie klāt – mums jūs jāpavada līdz vilcienam! Trijatā aizstaigājām līdz stacijai, parunājāmies, bet vilciens jau bija aizgājis. Par to, ka neklausīju režisoram, man veselu gadu aizliedza filmēties. Filmas “Uzvara” pirmizrādē mana vieta iegadījās blakus Matvejevam, un viņš man tā kā Brežņevs lūpām piesūcās. Dritvaikociņ! Tomēr filmā bija palicis tas Īdens, kādu es gribēju atveidot.

Holivudā esmu filmējies kādas trīs četras reizes. “Alaska’s Kids” spēlēju divas lomas, līdz astotajai sērijai vienu, vēlāk – otru. Kad mani saposa, pat operators nepazina. Lieliem talantiem nav robežu! (Smejas.) Nezinu, kā tas notiek. Reiz Kijevā grimētavā uzģērbu vaņkas tērpu – pufaiku, zābakus, apgriezos apkārt un asistente vaicāja: “A gde Pal Palič?” (kur palicis Pauls – no krievu val.). Tērpa nēsāšana, tā nāk no Smiļģa, Luija Šmita, Mildas Klētnieces. Kā viņi pieprata pārvērtību mākslu! Arī mana mamma ļoti labi prata valkāt kleitas, viņa mācēja būt karaliene. Paps gan ar šlipsi ap kaklu jutās kā žņaugos.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.