Ligers neļāva skeletus locīt 12
Iesaistījos Roberta Ligera pantomīmā Būvstrādnieku klubā.
Tur bija Juris Strenga, Leons Krivāns, Ilze un Uldis Vazdiki, Anda Zaice, Rasma Garne… Jā, bijām atšķirīgi, jo Ligers mums neļāva savus skeletus locīt. Viņš veidoja mūsu žestus, atbrīvotību, bet gribēja, lai te – pakausī – katrs paliktu, kāds ir. Kā savai meitai Alēnai mācu: ja nevari karogu vairs panest, velc pa zemi! Un tā viņa arī iet un nelaiž karogu no rokām ārā. Nu, lūk, un pēc katras izrādes, kad iestājās kārtīga tumsa, kluba pirmā stāva mazajā istabiņā nodzēsām gaismu, iededzinājām svecītes un klausījāmies, kā Zigrīda Stungure lasa Čaku, runājām par tagadni, pagātni, nākotni, kas patīk, kas ne. Iestājos Dailes teātra 3. studijā. Smiļģis nonāca pie mums pagrabstāvā, kur mācījāmies. Uzlika roku uz pleca. Un tā skatījās minūti, divas, trīs… Lielas, brūnas acis un skatās. To jau nevarēja izturēt. Bet, ja tu izturēji, tad biji aktieris. Jau pirmajā rudenī man bija trīs lomas. Katru vakaru skatījos izrādes, redzēju Pāvulu un Liepiņu “Hamletā”… Tad tu mācies gribot negribot. Tas Dailes gars… Bet sāku filmēties. Man bija tik daudz lomu piedāvājumu, tās scenāriju kaudzes izlasīt, atlasīt… Pēc divdesmit gadiem jau biju liels – mašīna pie durvīm, vienvietīgs numurs viesnīcā, un visi apvaicājas: “Paul Paulovič, kā jūtaties?” Kremlis man piešķīra personālo tarifikāciju 60 rubļi dienā. Un pēc tam to divkāršoja.
Bet atgriežamies pie Dailes gara. Visu mūžu to esmu sevī turējis, tomēr gribot negribot tas beidzās traģiski. 1993. gadā režisore Virdžīnija Lejiņa filmēja televīzijas desmit sēriju filmu “Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē”. Es biju kardināls Vulzijs. Dramaturga Maksvela Andersona teksts ir tik skaists – dzeja ne dzeja, proza ne proza. Atcerējos Dailes aktieru vārda mākslu, un arī man teikumi virknējās melodiskā, ritmiskā plūdumā. Viens mēģinājums, divi, trīs, jūtu kaut kas nav kārtībā. Beidzot režisore Džīna saka: “Paulīt, vai nevarētu pamēģināt savā valodā, nu, tā, kā tu runā!” Hm, man nekas nesanāk. Lūdzu, lai saliek tekstā loģiskos akcentus un tad divas nedēļas sēdēju vannā un skaļi lasīju tekstu tā, kā vajag. Gāju prom no Smiļģa, no Ertneres, vecās labās Dailītes… Gāju prom. Bet uz kurieni?
