Strādnieks – aktieris 12
…un katru rītu pulksten 6.15 kopā ar citiem strādniekiem iesoļoju pa rūpnīcas “VEF” vārtiem. Darbojos ar telefonu komutatoriem. Mūsējie bija tādi: saliek divus vadiņus un – aļo, aļo! Toties mūs mācīja kārtīgs latvietis, kurš bija bijis Zviedrijā, kur tolaik ražoja telefonu centrāles jau ar 500 000 abonentiem. Bijām dzirdējuši, ka līdzīgās rūpnīcās Japānā visi strādā maskās, bez kurpēm, baltām zeķēm izstaigā visus mehāniskos cehus, cik balts biji, tik iznāci. Bet mēs samontējām komutatorus lielās kastēs, aizvedām uz Maskavu, tur izrādījās, ka kastes neiet pa durvīm iekšā, vilka pa logu un cirta, un gāza. Lai gan būtībā nedrīkstēja pat pieskarties. Un tad bija feina dzīve, jo mūs sauca uz Maskavu komutatorus labot. Varējām dzīvot un pīpot, komandējuma naudu saņemt, un teātrus apskatīties. Tolaik jau biju sācis filmēties, daudzi “Tagankā” un “Ļenkomā” mani pazina.
“VEF” nodibināju estrādes orķestri, gatavoju arī teātra uzvedumus, rakstīju scenārijus, veidoju dekorācijas, rīkoju, iestudēju, mācīju citus. “VEF” pašdarbniekus vērtēja žūrija ar PSRS Tautas skatuves mākslinieci Viju Artmani priekšgalā. Tolaik “Ļenfiļm” mani nofilmēja dokumentālā filmā, laikam kombinācija strādnieks – aktieris nemaz tik bieži negadījās.
