Pauls apgūst zinības 12
Kauties nekāvos, bet bosiks biju. Ieliku lampā pieckapeiku, izslēdzu visā skolā gaismu, lai nebūtu jāmācās. Pirms futbola mačiem klases durvīm no iekšpuses aizlikām krēslu priekšā, un visi pa beletāžas logu ārā un prom. Mācījos pusi uz pusi – dziedāšanā, korī, fizkultūrā un darbmācībā – piecnieki, pārējos priekšmetos – trijnieki. Un tie paši par velti, jo biju beidzis mūzikas skolu un spēlēju boļševikiem aģitkoncertos. Vidusskolas klasēs katru nakti sev solīju: no rīta sākšu mācīties! Tomēr 11. klasē trigonometrijas dēļ gandrīz paliku uz otro gadu. Stundu pirms izlaiduma man atļāva pasēdēt ar diviem labiem skolniekiem, un skolotājs pa to laiku lasīja avīzi. Tā es skolai laimīgi tiku cauri. Bet nesen atklāju – ja reiz tagad māku salabot pletīzerus, veļasmašīnas, sūkņus, tad taču kaut ko tomēr esmu mācījies!
Lai varētu izdzīvot, jau skolas laikā piepelnījos – 4. un 5. klasē kopā ar puikām dauzījām ķieģeļus, bet 6. klasē uztaisīju orķestri.
Pēc 6. klases Rīgas kinostudijā strādāju par palīgstrādnieku, stūmu operatora ratiņus. Filma “Nauris” man bija liela mācību stunda, kā aktieriem nevajag uzvesties. Cik viņi bija lecīgi! Vienīgi Elza Barūne bija laipna. Bet citi gāja garām, galva gaisā, nesveicinājās. Domāju – ne, tā ne. Man arī bija mazas lomiņas, piemēram, biju vājš, izkāmējis students restorānā. Bet drīz pēc skolas beigšanas nospēlēju galveno lomu mūsu televīzijas pirmajā mākslas filmā “Nedziedātā dziesma” (1963, režisore Vija Bunka, operators Zigurds Dūdiņš). Filmā ir tikai viena frāze. Kad bija jāatzīstas mīlestībā, es meitenei saku: “Laiciņš uz goda!” Un tad izeju sētā un spēlēju vijoli, bet viņa stāv pie loga un raud. Filmu aizliedza uz diviem gadiem, jo tā bija uzfilmēta tik franciski, tik eleganti, tur nebija lozungu, bet padomju cilvēki taču tā nerunā un nerīkojas.
