Saknes 12
Pa tēva līniju esmu sēlis. Senčos varētu būt baltkrievi, poļi. Tante stāstīja, ka 1680. gadā dzimtstēvs iegājis baznīcā ar citu uzvārdu, bet iznācis ārā Butkēvičs. Mans tēvs, arī Pauls vārdā, septiņpadsmit gadu vecumā kā brīvprātīgais cīnījās pret Bermontu, sargāja pontonu tiltu. Mana mamma Alma ir liepājniece, viņas tēvs vācietis Augusts Lepers Liepājas ostā bija smago ormaņu priekšnieks, viņam reizēm patika ieraut un uz ķemmes spēlēt.
Mans tēvs izmācījās par agronomu – vīndari, viņiem ar manu tanti piederēja vīna darītavas pajas. Mamma bija mājsaimniece un audzināja mūs, četrus bērnus. Vecākiem bija plašs dzīvoklis Rīgā, Kazarmu ielā, pie mums ciemojās Lida Rubene, Emīlija Bērziņa, Pēteris Komisārs, Anna un Valts Grēviņi, Milda un Burhards Sosāri (dziesmas “Kavalieru gads” izrādē “Gesta Berlings” autors), visi sarunājās, koncertēja. Mans tēvs spēlēja čellu un dziedāja, mamma spēlēja klavieres, dziedāja. Man bija dzelteni, gari mati, tāpēc mani pārģērba par meitenīti un arī lika uzstāties. Vijoļspēli apguvu pie meistara Apsīša. Viņš sāka ar latviešu tautasdziesmām “Meita gāja uz avotu”, “Strauja, strauja upe tecēj'”, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Šitik bieza grāmata. Varbūt no turienes viss sākās? Vecākiem bija vasarnīca Turaidas ielā 47. Skaistā Jūrmala! Tolaik vēl smaržoja pēc priedēm. Mēs visi varējām būt Sibīrijā. Neilgi pirms deportācijām pie papa atnāca kāds vīriņš (laikam gribēja dabūt kādu kasti vīna) un teica, lai nākamajās dienās neesam mājās. Viņš jau neteica, kas un kā. Bet tajā laikā, lai šo ziņu nesaprastu, bija jābūt galīgam idiotam. Un tad ar rupjmaizes kukulīti rokās prom pa Latviju. Kādas mantas? Ja redzēs, ka kaut ko nes, pirmajā krustojumā paņems ciet. Visu atstājām, pa to laiku trīsreiz dzīvokli aplaupīja, mūsu iedzīvi ar smagajām mašīnām aizveda. Gleznas, ko nevarēja paņemt, ar nazi sadurstīja. Kad atgriezāmies, dzīvoklis jau bija kļuvis par komunālo. Žēl bija arī cilvēciņu, kas mūsu dzīvoklī ienāca. Virsnieka ģimene, pats divdesmit piecus gadus dienējis Sibīrijas tundrās un mežos, neko citu nebija ne redzējis, ne zinājis. Brīnījās, ka pirms kara te ražoja motorlaivas, vilcienus, fotoaparātus… Varējām stāstīt, cik gribi, ofiņš neticēja. Viņam liels brīnums bija, ka no rītiem pie piena veikala stāvēja kastes ar pienu un krējumu un neviens tās neņēma, līdz atnāca vīrs un ar ķeksi ievilka veikalā. Kad papu represēja un atlaida no darba, mamma skolā strādāja par grāmatvedi, lai kaut kā izdzīvotu. Daudzi saka – padomju laikos gan bija labi, varēja iedzert, galdi bija pilni. Kad tas bija? Kad tēvs no krievu ofiņiem pa kluso atnesa amerikāņu konservētās gaļas bundžu, vai tad tas bija? Vai tad, kad krievu virsnieku ielika mūsu dzīvoklī? Vai tad, kad atņēma vasarnīcu? Jā, tas vairs nebija karš, bet, saprotot, ka tevi var noslaucīt no zemes virsas vienā dienā… tas iekšā sēž.
Pēc 1949. gada izsūtīšanas gāju pa Hospitāļu ielu uz skolu – daudzi logi vaļā, grāmatas uz ielas… Sēžam klasē kapa klusumā, skolotāja nav, nākamā stunda – skolotāja nav. Un tas mūris, ka neko nevarēja ne runāt, ne dziedāt. Ziemassvētkos aizvērām biezos aizkarus, mamma pie klavierēm spēlēja un mēs klusu dziedājām Ziemassvētku dziesmas.
