Es dzīvoju patiesībā un pateicībā. Saruna ar Paulu Butkēviču 12
Pie kinoaktiera PAULA BUTKĒVIČA mājas Daudzevā plīvo Sēlijas karogs, rej suns un piesaulītē guļ kaķis. Pauls Butkēvičs skatās labsirdīgām, starojošām acīm, ko mīlējuši simtiem miljonu skatītāju. Laipnā namamāte Zinta Jansone aicina pie galda un Pauls rāda kastes, pilnas fotomirkļiem no filmēšanās deviņpadsmit valstīs.
– Neviens tolaik nebrauca, es braucu, piedalījos, biju. Baltkrievijā – desmit, Moldāvijā – trīs, Ukrainā – pieci gadi. Filma pēc filmas, divas trīs un pat desmit filmas gadā. Atceros, kad Dailes teātrī spēlējām izrādi “Zāra Leandere” (1996), Āris Rozentāls teica: “Nu, redzi, vecais, mēs te rijām skatuves putekļus, bet tu braukāji pa pasauli.” Bet kas jums liedza to darīt? Intam Burānam reiz “Mosfiļm” piedāvāja galveno lomu divsēriju filmā, bet Ints man jautā – ko Jaunušans teiks, ko šefs teiks, man laikam nosaukumu apsolīja… Štrunts ar visu nosaukumu, saku, kad tev ir miljoni, kas tavu darbu lomā redzēs! Kam tu vispār esi? Tu esi miljoniem. Ja tu esi aktieris, tev ir jādod! – Pauls Butkēvičs sparīgi sāk stāstīt. Viņš visur ir spējis saprasties ar cilvēkiem un justies kā mājās. Tēlojis traģiskus personāžus un komiskas lomas, piemēram, izmeklētāja palīgu Baklundu filmā “Nepabeigtās vakariņas”. Režisors Jānis Streičs filmēšanas grupu dzinis ārā no paviljona, jo neviens nav spējis novaldīt smieklus, vienīgi Harijs Kukels pie kameras, bet arī viņam žoklis trīcējis. Lūk, šajā foto Pauls filmā “Vaterlo” kopā ar aktieriem Rodu Staigeru un Kristoferu Plammeru (ko atceramies no “Mūzikas skaņām”). Ar Elzu Radziņu filmā “Hipokrāta zvērests” savā pirmajā kinolomā. – Radziņa – mana kino mammīte, – Pauls sirsnīgi nosaka.
Filmas “Tālu rietumos”, “Garā stiprie”, “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, “Mirāža”, “Ilgais ceļš kāpās”, “Gardemarīni, uz priekšu!”, “Lai tev labi klājas”, “Vienas vasaras zieds”, “Tumsas puķe”, “Annas Boleinas tūkstoš dienas un naktis”, “Aktrise Ragārēs”…
– Tā ir tāda bagātība! Mēs, aktieri, pārdodam sevi – vai tu esi bende vai spiegs, vai izlūks, kas nu kuro reizi, bet tev ir jāiedzīvojas. Nevar vienkārši tāpat kādam galvu apgriezt, kaut kā līdz tam ir jātiek. Reizēm smagi, – Pauls atzīst.
Te kaudzīte foto no Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi” tapšanas. “Pasaulē vislabākie dziedošie aktieri mīt Latvijā. Īpaši jāizceļ Līga Liepiņa un Pauls Butkēvičs ar Imanta Kalniņa “Viņi dejoja vienu vasaru” no 1967. gada filmas “Elpojiet dziļi”. Pat tagad, pēc tik ilga laika, vietnē “You Tube” dziesmai ir vairāk nekā trešdaļa miljona skatījumu,” raksta Otto Ozols (www.tvnet.lv). Jautāju aktierim, kā viņš tolaik, padomju dzīvē dzīvodams, dziedot tika uz tādas smalkas stīgas?
– Varbūt atcerējos ainu… Pa Kazarmu ielu nāk mans tēvs. Mētelis vaļā, cepure pakausī un saka: pa to taciņu nāks angļi. Tomēr neviens viņu “nenostučīja” un mūs neizsūtīja. Tēvs man stāstīja par zemenēm, ko Latvijas laikā ziemās pārdeva, un par augļiem vasarās. Es klausījos, it kā ticēju, bet iedomāties nevarēju. Tomēr tas man bija iekšā.
