“Es dzīvoju meža vidū. Prom no cilvēkiem. Tā bija mana piespiedu izvēle” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 76
Pamodos, jo kaķis pie auss skaļi murrā. Sajūta, ka ir tikai rīts, lai gan patiesībā nav vēl pusnakts. Esmu izgulējusies, tikai kājas nodevīgi sāp. Tas liek atcerēties, ka vakarā aizmigu pēc “Panorāmas”, kā jau lauku cilvēkam pieklājas. Jo, staipot pa dīķa laipu sūkni ar šļūtenēm, paslīdēju uz tikko apledot sākušās virsmas un kārtīgi nokritu. Ir, protams, labā ziņa – neielidoju dīķī…
Turpat arī apraudājos, jo bija ļoti žēl sevis, kas tādā situācijā ne tikai man ir dabiski. Bet blakus neviena žēlotāja, tikai mans suns Viljams, kurš saprot, ka kaut kas nav kā vajag un mēģina vilkt aiz piedurknes uz dīķa pusi… Ielīdu mājās gultā, zem segas. Tā tomēr drošāka sevis žēlošanas vieta.
Šī ir viena no manas lauku dzīves ainiņām. Ar sāpīti arī sirsniņā. Bet ir daudz priecīgu un tādu, kas sniedz gandarījumu. Plānoju ar tām dalīties, stāstot par savu ikdienu laukos.
Šī ir trešā ziema, kopš dzīvoju “Salnēnos”. Savulaik lauku māju nopirku plānam “B” ar domu, ka vienmēr būs iztika, ja pilsēta to nesniegs. Sākoties kovidam, mans plāns “B” pārvērtās par vienīgo plānu. Rīgā viss juka un bruka, ne tikai man, kā zināms. Izdevās pārdot savu smalko Tērbatas ielas dzīvokli, atdot kredītu un par atlikušo naudiņu uzcelt mazu viesu namiņu, labu gabaliņu no manas mājas. Sapratu, ka tas ar laiku būs mans barotājs. Nezināju tikai, ka tas būs tik fiziski smagi. Māja – kā jau 170 gadus veca večiņa, bez pierastā komforta, bet ar daudz krāsnīm, ko kurināt.
Kad man tagad jautā, kas esmu, atbildu – “Salnēnu” saimniece. Dzīvoju kopā ar borderkolliju Viljamu un diviem kaķiem – pie vietējā Topiņa satikto Frici (vārdu pati viņam devu, izskatījās pēc Friča) un Rīgas kaķenīti Cukuru (liktenis viņai tāds – dzīvot ar puiku vārdiem, pirms mums viņa bija Pirtāts). Mans ilgus gadus uzticamais cīņu biedrs kaķis Valdis nodzīvoja laukos savus skaistākos pensijas gadus un 14 gadu vecumā ne pēc vieglas cīņas ar visādām slimībām, pameta šo zemi. Viņu saucu par savu Kaķu Cilvēku, jo viņš tāds bija – visās dzīves situācijās bijis man blakus kā neviens cilvēks. Jau mēnesi katru dienu pie akmens kaudzītes viņam par godu deg svecīte.
Kad man jautā, vai atgriezīšos politikā, atbildu, ka tā man par daudz atņēmusi un es to nedarīšu. Šo gan jautā aizvien retāk, jo laikam jau “Salnēnu” saimnieces vārds ņem virsroku pār bijušās iekšlietu un aizsardzības ministres godu.
Esmu sarakstījusi savu politisko biogrāfiju. “Meitene ar pistoli uz jumta”, kur godīgi pastāstu daudz lietu par politiku un sevi politikā. Kā saku – beidzot – pēc 13 gadiem aiziešanas no politikas, es norakstīju nost visu smagumu. Braucu uz bibliotēkām satikt cilvēkus, stāstot par grāmatu un to laiku. Tur arī kādreiz kāds apjautājas par atgriešanos politikā. Bet gluži vai retoriski. Jo pēc mana stāstījuma ir skaidrs – es tur neatgriezīšos un man ir sakāmas diezgan daudz sliktas lietas par politiku un daudziem tur esošajiem cilvēkiem.
Es dzīvoju meža vidū. Prom no cilvēkiem. Tā bija mana piespiedu izvēle, lai tiktu galā ar savas dzīves finansiālo pusi. Bet tā ir sava veida dziedināšanās no burzmas, skriešanas, pilsētas skaļuma. Kad man tā visa pietrūkst, es iekāpju mašīnā un atkal esmu burzmā, izbaudu to un dodos atpakaļ uz savu mežu.
Mans prieks ir mans darbs. No Rīgas septiņstāvu viesnīcas vadīšanas esmu dabūjusi sev mazu viesu namiņu, kur varu apčubināt katru stūrīti pati un viesi to pamana un novērtē. Saku, ka man ir namiņš ar sirdi un tā to jūtu.
Daudz ko no lauku dzīves nezināju, bet apgūstu joprojām. Piemēra, to, ka laukos ir tik tumšs, ka jāskatās, kur soli likt un prātīgi ir ieviest laternas vai vismaz spuldzīti ceļa izgaismošanai. To es apguvu pēc tam, kad tumsā, nākot pa ceļu, aizgāju taisni nevis kā iet ceļš un atdūros ar galvu kokā. No pašas kļūdām vien mācos.
Pagājušajā vasarā sapratu, ka vienai laukos ir smagi. Protams, kuram gan nebūtu? Puspajokam teicu, ka meklēšu sev vīru līdz rudenim. Lai nav vienai tumšie vakari un ir kas tēju uztaisa, kad slimoju.
Mana neveiksmīgo attiecību pieredze ir diezgan labi zināma, jo es nekautrējos par to runāt. Bet tas jau nenozīmē, ka neesmu pelnījusi normālas attiecības, kurās justies laimīgai.
Kad noformulēju, ka meklēšu vīru, pie tā arī “strādāju”. Visādus brīnumus pieredzēju, tādus, ka laikam grāmatu varētu sarakstīt. Nemainu savas domas par to, ka mana vecuma vīrieši ir laimīgi precējušies vai miruši un pāri palikuši tie, kas staigā pa apli laimes meklējumos (atvainojos tiem, kas tādi nav, gan jau viņi kaut kur ir, tikai negadās man ceļā). Visādus izdevās sastapt – ar un bez zobiem, dzērājus un atmetušus dzeršanu alkoholiķus, pārsvarā precētus, kas sievas mājās tura “drošībai”, ja neatradīs neko labāku.
Nagi niezējuši tām sievām uzrakstīt, bet arī tur mana pieredze liecina, ka nav vērts – arī dažai labai vīrs vajadzīgs “drošībai”, lai klīst pa apli, ka tik nepamet…. Visbaisākais stāsts bija par kādu Andri, kurš sastāstīja, ka viens audzina trīs bērniņus, jo sieva mirusi. Viņš detaļās izstāstīja, kā tieši viņa nomira un kur apglabāta… Ļoti ātri atklājās, ka sieva ir pavisam dzīva, bet tiešām slima ar vēzi. Vīrs bija izdomājis laikus aizdoties laimes meklējumos… Šķita, ka jādezinficē pat savas smadzenes pēc šīs baisās pieredzes.
Un tā nu es nolēmu, ka atkal kādam laikam būs gana piedzīvojumu. Es pati esmu liela, stipra, visu varu. Caur puņķiem un asarām, bet tieku galā. Priecīgie brīži, bērni, draugi un mani dzīvnieki, dod spēku un tikšanās ar pavisam svešiem cilvēkiem, iedvesmo. Rakstīšana iedvesmo mani pašu un es zinu, ka manis rakstītais palīdz arī daudziem citiem saņemties dzīvot grūtā brīdī vai izvairīties no manām kļūdām. Tāpēc es rakstu. Kad vien ir kas sakāms. Un domāju, ka manas lauku dzīves ainiņas būs regulāras. Ar smaidu, ar asarām, par mani, par darbu, par dzīvi.
Lindas lauku dzīves ainiņas turpmāk katru sestdienu būs lasāmas portālā LA.LV!
