“Es cīnīšos par šo valsti.” Saruna ar režisoru Jāni Znotiņu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 15. martā, Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvos dramaturģes Ances Muižnieces, režisora Jāņa Znotiņa un scenogrāfes Pamelas Butānes kopdarbs “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Iestudējums stāstīs par jauniem cilvēkiem, kuri 1985. gadā redzēja leģendāro grupas “Pērkons” koncertu Ogres estrādē un tam sekojošo vilciena izdemolēšanu.
Izrādē trīs septiņpadsmitgadīgi draugi klausīsies mūziku, risinās attiecības gan viens ar otru, gan ar ģimenēm, gan ar komunistisko režīmu. Toreiz jauniešu vēlmes pēc neatkarības no vecāku un iepriekšējo paaudžu uzskatiem un kontroles sakrita ar Latvijas gaisā jūtamajām alkām pēc pārmaiņām un brīvības. Izrādē skanēs arī tā laika grupas “Pērkons” mūzika, katrai dziesmai kļūstot par nozīmīgu daļu no stāsta.
Vai uz skatuves stāstīsiet dokumentālu stāstu par 1985. gada notikumiem?
J. Znotiņš: Izrāde tapusi, ietekmējoties no reālajiem notikumiem, taču visi notikumi, kuri norisinās pašā izrādē, ir izdomāti. Mūsu mērķis ir stāstīt jauniešiem par to, kāda bija Padomju Savienība, kā bija dzīvot padomju režīma laikā.
Pašā iesākumā, iecerot izrādi, viss sākās ar satīru, jo mums, kā jau cilvēkiem, kuri Padomju Savienības laiku īsti nav piedzīvojuši, raudzīties uz to ar pilnīgi nopietnu seju ir diezgan grūti. Brīžam ir tik smieklīgi, bet, kad saproti, ka tas notiek arī tagad, – kļūst bail. Ir tik daudz lietu, par kurām aizdomāties, piemēram, absurda līmenis, kurā atradās Padomju Savienība un kurā šobrīd Putina vadībā ir novesta Krievija. Diemžēl izrāde top šausmīgi skumjā laikā, tā ir briesmīga sakritība, par kuru vispār nav prieka.
Izrādes ideja radās pirms gada. Ieklausījos, kas notiek publiskajā vidē: esmu daudz ticies ar skolu jauniešiem – viņi neizprot, nezina padomju laikus, savukārt politiķi, cīnoties par popularitāti, izmanto noziedzīgus saukļus, piemēram, sakot, ka tagad jau Latvijā esot tikpat slikti kā Padomju Savienībā un ka pat toreiz nav bijis tik slikti.
Protams, ir skaidrs, ka tie cilvēki vienkārši melo un izmanto situāciju, taču, manuprāt, ko tādu teikt par šī brīža Latviju ir noziegums. Kā vispār Latviju var salīdzināt ar Padomju Savienību! Bija skaidrs, ka par to ir jārunā.
Tas ir šausmīgi, ka Latvijas austrumos un arī galvaspilsētā dzīvo cilvēki, kuri saka – jā, mēs gribam atgriezties Padomju Savienībā, visi kopā kā klase braukt uz kartupeļu talku. Tas ir tāds propagandas sagrābstīts murgs!
Ir skaidrs, ka jādod kāda atbilde, jāstāsta tiem, kuri nepazīst padomju okupācijas režīma laiku. Mēs nedrīkstam aizmirst to, par ko ir cīnījušies mūsu vecāki. Nevienā brīdī to nedrīkstam aizmirst, tas mums ir jāgodā un jāciena. Mūsu vecvecvecāki ir cīnījušies Pirmajā pasaules karā, Latvijas Brīvības cīņās. Iespējams, par to būs jācīnās arī mums visiem, arī tiem, kuri ir jaunāki par mani. Mēs nedrīkstam aizmirst savu vēsturi.
Mums jāsaprot vērtība, kas šobrīd ir dota – tagad un te, turklāt mums visiem, kuri dzīvojam Latvijā. Baismīgie notikumi, karš Ukrainā, protams, palīdz vēl vairāk saprast, cik sāpīgi svarīgi ir būt kopā mums visiem. Pagājušajā gadā dramaturgs un režisors Ivo Briedis radīja dokumentālu filmu “Homos Sovieticus”, un tur bija skaidri parādīts – diemžēl mums ir sabiedrības slānis, par kuru mūsu valsts nav interesējusies un ko palaidusi kaut kādā pašplūsmā. Arī tas ir iemesls, kāpēc man likās – par to ir jārunā.
Nupat beidzot tika slēgti Krievijas TV propagandas kanāli, pašlaik gan cenšamies saprast, ko vajadzētu teikt cilvēkiem, kurus mēs Latvijā esam palaiduši garām…
Tas ir labs apzīmējums – palaiduši garām. Mēs, latvieši, esam vienkārši palaiduši garām būtisku mūsu Latvijas iedzīvotāju daļu. Visas aptaujas, kurās viņi izsaka viedokli, liecina, ka nemaz nevaram lepni rādīt ar pirkstu, jo – vai esam darījuši visu iespējamo, lai viņi domātu savādāk? Skumji. Tomēr domāju, ka mums jāsadzīvo ar visiem pārbaudījumiem un satricinājumiem un tagad vispirms jābūt atbildīgiem par to, ko šobrīd darām, par ko cīnāmies un kam varam palīdzēt.
Jācer, ka lielai daļai tomēr ir skaidrs, par ko cīnāmies, un ļoti daudzi palīdz Ukrainai, bet paliek jautājums par tiem, kurus esam palaiduši garām. Ko, jūsuprāt, šobrīd varētu darīt, lai saliedētu mūsu sabiedrību?
Dzirdēju kāda vēsturnieka teikto, ka mums Latvijā vajadzētu atrast ne tikai cīņas sparu, ar kādu ukraiņi aizstāv savu valsti, bet arī to, kā viņi ir saliedējuši sabiedrību, jo Ukrainā jau nedzīvo tikai ukraiņi, tā ir divkopienu valsts, līdzīga mums.
Domāju, ka nekad nekas nav par vēlu, absolūti ne. Arī šī izrāde parāda mūsu sabiedrību – kur šobrīd esam, kāpēc kaut kas nav izdevies. Noteikti izdevies ir ļoti daudz, un neviens brīdis nav par vēlu. Pirmais, ko uzskatu, – mums ir jāstrādā ar jaunatni, skolās; visam, kas šobrīd iesākts izglītības sistēmā, ir jānotiek vēl ātrāk, vēl precīzāk.
Ceru, ka šai attīstībai šķēršļus neliks patriotiskās nacionālās partijas. Politikas vidē ir pilnīgi skaidrs, nav ko slēpties, – pēdējos trīsdesmit gadus mūsu Nacionālā apvienība ir bijusi kā ūdens Putina dzirnavām, kas ticis liets un liets… Šīs darbības rezultātā no latviešu vides izstumti krievvalodīgie cilvēki – vai nu krīti ceļos, zvēri un runā bez akcenta, vai mums vispār neesi vajadzīgs, lasies prom! Man liekas, ka tā ir šausmīgi slima, nežēlīga un Latvijas valsti iznīcinoša darbība – totāli un pilnīgi.
Domāju, ka mums ir jāmainās, jāuzņem katrs cilvēks, kas dzīvo Latvijā, ir te piedzimis vai atbraucis, – protams, iepazīstinot ar mūsu kultūru un valodu.
Tieši kultūra un valoda ir padarījušas šo valsti par to, kāda tā ir, turklāt arī citas pasaules valstis apbrīno mūsu kultūru.
Noteikti nav par vēlu, vienkārši ir jādara, jāatzīst tās kļūdas, ko esam pieļāvuši, tās steidzami jālabo. Šeit pat nedomāju par kādiem šausmīgiem nākotnes scenārijiem, bet tādējādi mēs iegūtu saliedētāku un draudzīgāku sabiedrību – šeit, šajā zemē, kura mums visiem ir viena.
Piekrītu, bet jūs dzīvojat Valmierā, tā ir latviska pilsēta, kur stāstīt cittautietim par latvisko kultūru ir vieglāk, taču Rīgas guļamrajonos situācija ir cita.
Domāju, ka ļoti liela atbildība ir mūsu politiskajai elitei, mūsu tautas pārstāvjiem, kuri vada šo valsti. Viņi ir tie, kuri var labot daudzas lietas, vispirms uzrunājot pilnīgi visus cilvēkus. Mūsu partijas ir sadalījušās pa interešu grupām – kāds uzrunā tikai krievvalodīgos, kāds tikai latviešus, citi viņus neinteresē. Man liekas, ka pats pirmais būtu uzrunāt visus. Protams, būs kādi, kurus vairs nepārmainīsim, bet noteikti varam pārmainīt viņu mazmazbērnus. Ne jau izmainīt – uzrunāt, dot iespēju būt atvērtiem.
Atvainojos, bet esmu pilnīgi pārliecināts: ja mēs, kuriem šobrīd ir Latvijas pilsonība, aizietu uz eksāmenu, – 80 procenti, ja ne visi 90, vienkārši izkristu. Mēs, paši latvieši, nedabūtu savu pilsonību, kuru esam ieguvuši tikai tāpēc, ka esam piedzimuši latviešu ģimenē. Tas liekas absurds.
Mēs it kā nemaz negribam citus, būvējam sev visapkārt sienas un rezervātu. Tas kļūst par latviešu tautas rezervātu, kur visi sēž un kur lēnām izmirst kultūra un cilvēki. Bet to nevajag pieļaut! Vajag būt atvērtiem, lai cilvēki nāk un mūs iepazīst. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēkiem iepatiksies gan kultūra, gan vide.
Latvijas iedzīvotāji jau esam mēs visi…
Tieši tā, katrai kultūrai ir vērtība – arī krievu, baltkrievu, ukraiņu un poļu. Mēs to nedrīkstam noliegt, tā ir mūsu bagātība, ko dažādos veidos spējam dot viens otram. Katrai kultūrai ir vērtība, tas arī pašiem latviešiem ir forši – painteresēties par cilvēkiem, kuri dzīvo kopā ar mums. Mēs esam dažādi.
Manuprāt, Latvijas kultūra nenomirs tikai tad, ja tā attīstīsies, nevis tā kā gurķis konservu burkā, kurš ir iekonservēts.
Un tad tu ceri, ka gurķis paliks mūžīgi, bet iekonservēts gurķis pēc pāris gadiem ir diezgan negaršīgs…. Pie mums notiek konservēšana un pārspīlēta lietu sargāšana. Esmu daudz darbojies Deju svētku organizēšanā, tur, piemēram, teju jālauž šķēpi un jāizcīna vārdu dūru cīņas, lai kāda jauna horeogrāfu radīta latviešu deja nonāktu repertuārā. Ir jāuzmanās no šīs konservēšanas! Jaunie cilvēki, arī es, tomēr dzīvojam brīvā, globālā pasaulē, un tas ir pats skaistākais, kas šeit ir.
Iestudējuma “Mēs, roks, sekss un PSRS” mērķauditorija ir jaunieši. Ko jums pašam ir devusi padomju režīma attēlošana uz skatuves?
Dienās, kad sākās karš, sākumā bija neziņa, kā tas attīstīsies, kā beigsies… Un tad nāca nākamā doma – ko es darīšu, ja šeit, Latvijā, būs karš – vai man iet cīnīties. Ļoti ilgi nevarēju sev atbildēt, meklēju atbildi – kāpēc man to darīt, kāpēc man iet un stāties pretī iebrucējam. Un tad – mūsu izrādes mēģinājumu laikā sapratu.
Iestudējuma sākumā ir notikums – “Pērkona” koncerts, tam seko protesta, vandalisma akts vilcienā. Vilciena grautiņā ir piedalījušies arī mūsu varoņi, izrādes laikā izsekojam tiesas sēdei, vērojam, kā attīstās viņu draudzība. Paralēli tam izrāde stāsta, kas notika Padomju Savienībā, kā tajā bija dzīvot, kā tolaik sakropļoja dzīves, kā cilvēkus sanaidoja vienu pret otru. Un mēs varam salīdzināt ar to, kas mums ir šodien, varam saprast, no kādām šausmām vecāki atmodas laikā ir izrāvuši mūs ārā. To ir ļoti būtiski atcerēties un godāt mūžu mūžos.
Tātad es domāju – kāpēc man cīnīties? Un radās apgaismība: jā, es, ja vajadzēs, ņemšu rokās ieroci, cīnīšos par šo valsti, jo man ir iespēja dzīvot brīvā, neatkarīgā Latvijā, kura ir daļa no brīvās pasaules. Man ir bijusi iespēja redzēt pasauli, un es zinu, ka absolūti negribu, lai mani bērni, brāļi un māsas, mani brāļu bērni to zaudētu, esmu gatavs cīnīties par brīvību, lai mums nebūtu jāatgriežas tajā vājprātā, kurā dzīvoja mūsu vecāki. Un es sapratu – par to ir vērts arī galvu nolikt.
