“Es ceru, ka esmu koks”. Inga Žolude raksta jaunu romānu 0
Prozaiķe Inga Žolude (1984) dzimusi Rīgā, ieguvusi bakalaura un maģistra grādu Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē.
Pērn aizstāvējusi promocijas darbu “Grēksūdzes dzeja amerikāņu un latviešu literatūrā”, iegūstot doktora grādu literatūrzinātnē. Ar Fulbraita stipendiju papildinājusies Dienvidilinoisas universitātē ASV. Pirmais romāns “Silta zeme” izdots 2008. gadā. Dažādos konkursos apbalvoti viņas stāsti, par stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” saņēmusi 2011. gada Eiropas Savienības balvu literatūrā. Romāns “Sarkanie bērni” saņēmis Sudraba tintnīcas balvu, kā arī “Dienas” Gada balvu kultūrā.
– Par stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” saņēmāt ES balvu literatūrā. Nu jau gan kāds laiks pagājis, bet jautāšu: vai nav grūti rakstīt pēc tik nozīmīga apbalvojuma, vai nav sajūta, ka nu tā jāattaisno un jāpierāda sevi?
I. Žolude: – Protams, katrs novērtējums uzliek zināmu latiņu, bet man viegli bija tāpēc, ka tad, kad uzzināju par balvas saņemšanu, jau biju uzrakstījusi lielu daļu no nākamās grāmatas, romāna “Sarkanie bērni”. Tādēļ balva mani neizsita no līdzsvara. Un vispār jau balvas, novērtējums – tas ir tikai viens brīdis, dzīve tādēļ neapstājas, tu turpini dzīvot un rakstīt…
– Romāns, kā zināms, 19. gadsimtā tika uzskatīts par sievišķīgu, nenopietnu žanru, taču mūsdienās palaikam atskan kritiķu balsis, ka tikai rakstnieks vīrietis var radīt izcilu romānu…
– Jā, nu mēs taču zinām, ka literatūra gadsimtiem ilgi vispār bija vīriešu nodarbošanās – par to nav ne ko strīdēties, ne brīnīties. Tas jau bija ļoti vēlu, kad sieviete uzrakstīja pirmo romānu – un arī tad ar vīrieša pseidonīmu. Mēs joprojām dzīvojam vīriešu pasaulē, dzimumu līdztiesība lielā mērā ir tikai šķietama. Atsevišķās pasaules vietās sieviete joprojām ir vīrieša īpašums… Ja Latvijā valda zināma līdztiesība, mēs nevaram domāt tikai par to, kas mūs skar tieši; rakstniekiem un māksliniekiem ir apziņa, ka ar saviem darbiem viņi atstāj zināmu ietekmi uz sabiedrību, pasauli un varbūt pat rosina cilvēkus domāt par konkrētām lietām. Lielā mērā arī mans romāns “Santa Biblia” izauga no refleksijas par pasauli sievietes acīm un caur sievietes ķermeni.
– Kāds mākslas notikums jūs pašu pēdējā laikā uzrunājis?
– Esmu ievērojusi, ka Latvijā kultūras telpā vienas jomas profesionāļi ne pārāk aktīvi iesaistās citu jomu norisēs. Diezgan bieži gadījies sastapt dažādu jomu pārstāvjus, kuri atzīst, ka latviešu literatūru nelasa, jo neatzīst to par konkurētspējīgu. Protams, mums ir arī ļoti vērtīgi tulkojumi, kuriem noteikti gribas atvēlēt laiku, un latviešu rakstniekiem pēdējie pārdesmit gadi nav bijuši īpaši viegli, nācies pilnīgi lauzt iepriekšējo rakstniecības tradīciju un radīt jaunu… Taču es uzskatu, ka visi mākslinieki ir radniecīgas dvēseles, un nešķiroju mākslu, literatūru, mūziku, ielu teātri – mani uzrunā visi laikmetīgās mākslas izpausmes veidi, un īpaši iepriecina tas, ka māksla vairs nav tikai uz lielo teātru skatuvēm vai muzejos notiekošais, ka top alternatīvas telpas, “pop-up” galerijas, ka teātra un dejas izrādes sāk apdzīvot agrāk degradētas telpas un bieži iznāk uz ielām un kļūst pieejamas ikvienam, tādējādi ļaujot mums gan uz dzīvi, gan mākslu paraudzīties no gluži jauniem skatupunktiem. Domāju, tieši tas ir kopīgs visām mākslām – pietuvošanās kam līdz šim nepazītam.
PROZAS ABC
Literatūras kritiķis Aivars Madris: “Inga Žolude ir latviešu literatūras hameleons, jo viņas rakstnieces rokraksts pēdējo astoņu gadu laikā kopš debijas romāna iznākšanas ir piedzīvojis dažādas stilistiskas pārvērtības, it kā autorei pašai laiku pa laikam būtu svarīgi atkāpties no iepriekš definētajiem principiem.”
Rakstnieks Arvis Kolmanis: “Inga Žolude prot būt aizkustinoši liriska un vienlaikus izvelk no savu varoņu zemapziņas slēptāko, lai asi un nesaudzīgi līdz nervam atkailinātu cilvēka esības fragmentus.”
