“Es braucu un turpināšu braukt!” Suitu sieva par sirmgalves notriekšanu nonāk uz apsūdzēto sola 4
Zemniece no Gudenieku pagasta Emīlija Kolna daudziem ir zināma kā sklandraušu cepēja, medijos bijuši stāsti par suitu sievas īpašajām receptēm. Diemžēl saimnieces ne visas darbības ir tik pozitīvas. Pagājušajā nedēļā 83 gadus vecā kundze sēdās uz apsūdzēto sola Kurzemes rajona tiesā Kuldīgā un tika notiesāta ar trīs gadu cietumsodu nosacīti.
Lieta ir par pagājušā gada 12. jūnijā notikušu ceļu satiksmes negadījumu Kuldīgā. Reti gadās tādas tiesas sēdes, kuras, neskatoties uz reāli notikušā dramatismu, var vērot kā izrādi ar aizrautīgiem monologiem, visu veidu emociju uzplaiksnījumiem, ar amizantu prologu, kad ar nokavēšanos tiesas zālē iebrāžas pati apsūdzētā ar vārdiem: “Es jums tūlīt visu paskaidrošu!”, un epilogu ar policijas pakaļdzīšanos.
Vēl uzgāzējusi
Kā vēsta prokurores Gunas Lapsas apsūdzība, E. Kolna ar savu “Volkswagen Golf” Kuldīgas centrā Piltenes ielā uz neregulējamas gājēju pārejas dienas vidū uzbrauca 80 gadus vecajai Mārai (vārds mainīts), kura guva smagus miesas bojājumus: divus galvaskausa paura un galvas pamatnes lūzumus, asinsizplūdumu smadzenēs.
Tiesas sēdē E. Kolna, kura atteicās no advokāta, sevi par vainīgu neatzina, apgalvojot, ka apsūdzība esot ļoti nežēlīga un krāsas esot sabiezinātas.
Pensionētā mežzine Māra tiesā liecināja, ka kopā ar bijušo kolēģi Gunti gājusi no veikala un pie gājēju pārējas kā parasti paskatījusies uz abām pusēm, lai pārliecinātos, ka var droši šķērsot ielu. Vairāk neko neatceroties, attapusies Kuldīgas slimnīcā. Bijušas lielas sāpes.
“Mēnesi biju uz gultas. Man joprojām traucēta gaita, reiboņi, sāp roka – nevaru vairs lāgā pat maizi nogriezt. Nekas vairs nav kā agrāk: esmu pazaudējusi garšu, ožu, sliktāka kļuvusi dzirde un redze, bail sēsties automobilim pie stūres un nevaru vairs dejot. Visvairāk žēl, ka notikušā dēļ netiku uz Dziesmu un deju svētkiem – tie man būtu bijuši jau četrpadsmitie, tiem gatavojos četrus gadus un būtu bijusi otra vecākā dejotāja,” tiesā teica Māra.
“Jūs tikai ar spogulīti viegli aizķēra un nogāza, kur varēja rasties tādas traumas!?” iebilda E. Kolna.
“Pie gājēju pārejas neviena automobiļa nebija, un mēs droši devāmies pāri ielai,” tiesā liecināja Guntis. “Gāju pussolīti Mārai pa priekšu. Biju ielas vidū, kad izdzirdēju motora rēkoņu – šķiet, tā skan, kad bremzes ar gāzes pedāli sajauc. Instinktīvi pagriezos pilsētas laukuma virzienā un sajutu tādu kā tumsu, kas stumj uz priekšu. Atģidos uz asfalta, kādus septiņus metrus no gājēju pārejas. Netālu bezsamaņā gulēja Māra. Lūdzu cilvēkus, lai zvana ātrajiem.
Tad pienāca sirma kundze un teica: “Es atvainojos, es jums par to samaksāšu!” Es rupji atbildēju, ka viņa ar savu naudu var vākties prom.
Un viņa arī aizbrauca. Pēc kāda laika kundze bija atpakaļ, un kāds jauns cilvēks man atdeva Māras brilles, kā arī manas bankas kartes plastmasas maisiņā, kas līdz sadursmei bija atradušās manā krūšu kabatā. Tad kopā ar Māru mani aizveda uz slimnīcu. Atteicos būt cietušais, kaut gan roka sāpēja un kāja nākamajās dienās kļuva zili melna.”
Neesot mukusi, tikai aizbraukusi pēc degvielas
“Jūs bijāt tik dusmīgs… Es taču piedāvāju palīdzēt. Jūs pie gājēju pārejas stāvējāt un pļāpājāt – ne tudī, ne šudī! Pie pārejas pieripināju, gandrīz apstājos, tikai motors nebija izslēgts. Vai tad man vajadzēja vēl pajautāt – vai jūs tūlīt iesiet pāri vai man pagaidīt? Pēc notikušā nemuku, tikai pēc benzīna aizbraucu, jo tas draudēja beigties. Teicu, ka būšu atpakaļ un kārtošu dokumentus, kad atbrauks policija,” liecināja E. Kolna.
“Jūs piespieda atbraukt atpakaļ!” nepiekrita Guntis.
“Tā nav taisnība!” atcirta apsūdzētā.
“Braucu pa ielu un redzēju, ka uz asfalta guļ sieviete, bet viena cita iekāpj automobilī un aizbrauc, – sapratu, ka vainīgā.
Tā parasti tās lietas nenotiek, tāpēc devos viņai pakaļ un panācu degvielas uzpildes stacijā. Sieviete man atbildēja, ka paši tikšot galā, bet es uzstāju, ka viņai jābrauc atpakaļ. Sekoju un nodevu policijai. Degvielas uzpildes stacijā no sievietes automobiļa priekšējā loga noņēmu brilles un plastmasas maisiņu ar dokumentiem, kas bija aizķērušies aiz loga tīrītājiem. Dzinēja pārsegs bija buktēts un stikls bija bojāts,” atceras jaunais cilvēks Mārtiņš.
“Stikls bija ieplīsis jau iepriekš no akmens, ko man uzmeta apdzenošs smagais automobilis, kuram vajadzēja mani, tādu maziņu, apdzīt,” mēģināja skaidrot E. Kolna.
Cita autovadītāja Kristīne liecināja: “Ar savu auto biju apstājusies pie gājēju pārejas, lai palaistu cilvēkus. Pēkšņi pamanīju, ka pretimbraucošais automobilis neapstājas un tā kā vēl uzdod gāzi, “uzrauj” uz motora pārsega gājējus un nes uz priekšu. Ļoti nobijos un aiztaisīju pat acis, jo likās, ka cilvēki man uzkritīs virsū.”
Tikai ripinājusi…
“Sabiezinātas krāsas!” liecībām nepiekrita apsūdzētā. “Tagad tuvojas Lieldienas, sevis nomierināšanas un pārbaudes laiks, jādzīvo taisnīgi, esam taču cilvēki – latvieši! Notikums ir oda vērts. Mašīnītei bija pirmais ātrums. Pieripināju. Gājēju pāreja tukša. Uz ielas stāv cilvēki, runājas. Ripināju tālāk. Skatījos taisni. Tad spogulis aizķēra sievieti. Ar buferi vīrieti paklupināju. Izkāpu. Biju uztraukusies līdz ārprātam. Gribēju palīdzēt, bet vīrietis mani rupji padzina.
Teicu, ka aizbraukšu pēc degvielas un būšu atpakaļ, lai stātos policijas priekšā kā vainīgā. Kas vēl jāpierāda? Cietušie ir veseli un no slimnīcas mājās.
Es jau viņus tikai pagāzu, nevarēju tik smagas traumas nodarīt. Cilvēki no oda uztaisa ziloni! Augstais Dievs, palīdzi!”
Prokurore: “Jūs braucāt bez vadītāja tiesībām un bez medicīniskas izziņas, ka varat sēsties pie stūres, un vēl uzskatāt, ka varējāt pamest negadījuma vietu – tāda ir jūsu attieksme pret notikušo?”
Apsūdzētā: “Bet vajag taču būt cilvēcīgiem, aprunāties, nekas jau tur nebija!”
Prokurore: “Bet no kā tad cilvēkiem tik smagas traumas?”
Apsūdzētā: “Tas viss safabricēts!”
Prokurore: “Kam tad būtu tāda interese?”
Apsūdzētā: “Cilvēkiem, kas grib man atriebties, piemēram, strādniekiem, bomžiem, kas pie manis strādāja.”
Tiesnese Anita Simsone: “Bet lietā ir tiesu medicīnas ekspertes atzinums!”
Apsūdzētā: “Tos var piegudrot.”
Tiesnese (ļoti nopietni): “Vai jūs mani saprotat?! Vai jūs nevajag pārbaudīt, ka esat pieskaitāma un neslimojat ar kādu garīgu saslimšanu? Vai ekspertei ir kāds iemesls dot nepatiesu slēdzienu? Eksperte taču ir parakstījusies par kriminālatbildību nepatiesu ziņu sniegšanas gadījumā!”
Apsūdzētā: “Cietušie varēja citur sasisties…”
Cietušo advokāte Vineta Ķine: “Apsūdzētā demonstrē tiesisko nihilismu, un viņai nav nekādas nožēlas pret cietušo.”
E. Kolna pēdējā vārdā savu vainu neatzina un teica, ka tiesas varā nav viņu aizkavēt atkal sēsties savam automobilim pie stūres un doties mājās. Lūdza tiesu būt cilvēcīgai, nevis nežēlīgai: “Apžēlojiet, brīdiniet! Nevajag uzreiz ar cirvi pa galvu!”
Trīs gadu cietumsods nosacīti
Tiesas sēde ilga četras stundas un beidzās ar spriedumu: par ceļa satiksmes negadījuma izraisīšanu Kolna saņēma divu gadu cietumsodu nosacīti, tikpat arī par aizbraukšanu no notikuma vietas. Kopējo sodu tiesa noteica kā trīs gadu cietumsodu nosacīti ar tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem. Spriedumu var pārsūdzēt.
Cietusī prasīja 2500 eiro kompensāciju par garīgām ciešanām un tikpat arī par fiziskām, kā arī 292 eiro par saplēstām brillēm, bet par to tiesa nelēma, atstājot kompensācijas apdrošinātāju ziņā.
Turpina braukt bez tiesībām
Pēc sprieduma pasludināšanas tiesnese ieteica Kolnai nesēsties savam automobilim pie stūres, jo viņai nav tādu tiesību un var iedzīvoties lielās nepatikšanās, kam apsūdzētā nepiekrita.
“Es braucu un turpināšu braukt! Vai man zemē būtu jāielien? Nē, man ir jādzīvo un jāstrādā. Rīt braukšu pēc zālāja sēklām. Par tik mazu nodarījumu man ir spriedums kā slepkavai!”
pēc sprieduma pasludināšanas man teica Kolna.
Tiesas sēdē noskaidrojās, ka medicīniskā izziņa, kas autovadītājam ļautu sēsties pie stūres, Kolnai nav spēkā kopš 2008. gada. Pati apsūdzētā tiesā atzina, ka ar vienu aci gandrīz nemaz neredzot, bet visu laiku turpinot braukt, tikai nelietīgā policija viņu vajājot. Septembrī nopirkusi jaunu automobili. Krimināli iepriekš nav sodīta, tikai administratīvi. Tiesas kuluāros runāja, ka ik pa laikam zvanot ļaudis un prasot, lai “beidzot tai trakajai braucējai atņem tiesības”.
Pēc tiesas sēdes Kolna patiešām atkal sēdās pie stūres savam golfiņam, riktīgi gāzējot un, stumjoties atpakaļgaitā no stāvvietas, gandrīz uzbraucot cietušo automobilim, kas brauca garām. Viņa ātri aizbrauca Kuldīgas centra virzienā, taču no vārtrūmes, ieslēdzot gaismas un skaņas signālus, viņai pakaļ aiztraucās ceļu policijas auto. E. Kolnas auto tika apturēts pēc kāda puskilometra Kuldīgas Rātslaukumā, kā stāsta aculiecinieki, citam policijas automobilim nogriežot ceļu.
Ceļu policija uzlika Kolnai maksimālo sodu 40 eiro, krietni sabāra un teica, lai vairs nesēžas pie stūres (pēdējo mēnešu laikā šī esot jau ceturtā reize). Tas esot viss, ko atļauj likums. Policija aizbrauca un pēc tam – arī Kolna. Kad tiesas spriedums stāsies spēkā, bet Kolnai turpinot braukt bez autovadītājas tiesībām un medicīniskās izziņas, nosacītais sods var pārvērsties reālā.
Policija atteicās “LA” precizēt, vai E. Kolnai ir vai nav derīga autovadītāja apliecība, jo nevarot sniegt šādas ziņas par privātpersonām. Taču no iepriekšminētajiem faktiem noprotams, ka viņai noteikts transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums (tiesību aizturēšana) pēc Ceļu satiksmes likuma 30. panta, kas nosaka – autovadītāja tiesības nedrīkst izmantot, ja vadītājs nav veicis kārtējo vai pirmstermiņa veselības pārbaudi.
Tiesību izmantošanas aizliegums nav tas pats, kas tiesību atņemšana. Tiesības atņem uz noteiktu laiku, kas paredzēts par konkrētiem pārkāpumiem, savukārt tiesības aiztur līdz konkrētam brīdim, šajā gadījumā – līdz tiek izieta medicīniskā pārbaude. Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.4 pantu, autovadītājam par transportlīdzekļa vadīšanu, ja ir spēkā transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums (izņemot gadījumu, kad aizliegums piemērots soda punktu sistēmas ietvaros), uzliek 40 eiro naudas sodu. Pēc likuma viņš nedrīkst vadīt auto, bet, ja policija pieķer – atkal 40 eiro sods.
Nav pirmā reize
Par Emīlijas Kolnas nedienām ar automobili uz ceļa jau esam rakstījuši 2013. gada 9. decembrī “LA” publikācijā “Seniors pie stūres – drauds?”. 2012. gada septembrī Kolna kopā ar draudzenēm bija devusies uz baznīcu. Viņa ar savu auto, T veida krustojumā nogriežoties no galvenā ceļa pa kreisi, iebrauca pretējā kustības joslā, kur viņas automašīnai uzskrēja pretimbraucošais auto.
Ceļu policija lēma, ka vainīga notikušajā ir E. Kolna. Viņa nolēma tiesāties. Kuldīgas rajona tiesa viņu attaisnoja, bet Liepājas apgabaltiesa bez pārsūdzības tiesībām atjaunoja ceļu policijas spriedumu. Par satiksmes negadījuma izraisīšanu kundze samaksāja desmit latus un saņēma četrus soda punktus.
Par laimi, toreiz avārijā cilvēki tika sveikā cauri tikai ar sasitumiem.
Arī toreiz E. Kolna, kura teica, ka autovadītājas tiesības viņai esot kopš 1976. gada, sevi par vainīgu neuzskatīja, apgalvoja, ka braucot labi – kā jaunībā, kaut gan dažas avārijas gadījušās, piemēram, pirms vairākiem gadiem apmetusi kūleni…
Toreiz “LA” publikācijā aptaujāja speciālistus, vai senioriem braukšana būtu jāmet pie malas. Viņu viedoklis gan bija šāds: vecuma un līdz ar to dažādu blakņu iestāšanās ir ļoti individuāla lieta, vecums pats par sevi vēl nenozīmē sliktu braukšanu, kā arī nepieciešama rūpīgāka senioru medicīniskā pārbaude.
“Viens jau 60 gados tā nodzinis savu ķermeni, ka viņam būtu jāaizliedz sēsties pie stūres, cits to mierīgi var darīt 90 gados – gan redze laba, gan stresa izturība pietiekama, gan apziņa – kas esi, kāds esi un ko dari,” teica Latvijas Automoto biedrības prezidents Juris Zvirbulis. “Kā rāda prakse, seniori ceļa negadījumus lielākoties izraisa telpiskās uztveres pasliktināšanās dēļ: neaprēķina attālumus vai nepamana šķēršļus.”
E. Kolnai ir augstākā izglītība pārtikas tehnoloģijā, tagad nodarbojas ar piena lopkopību tēva mājās. Dzīvo viena, bērnu nav, vīrs miris. Kā vēstīts vietnē “vardnica.aizpute.lv”, E. Kolna saņēmusi vairākus apbalvojumus: par sakoptāko sētu (2011), par priekšzīmīgi un saprātīgi izveidotu zemnieku saimniecību ar piena lopkopības novirzienu. Goda raksti par suitu tradīciju saglabāšanu un turpināšanu, par sklandrauša gatavošanu un suitu pasākumos cienāšanu.
Pēc 60 gadu vecuma – pārbaude ik pēc 3 gadiem
Ceļu satiksmes likums nosaka, ka vienkāršāko transporta līdzekļu vadītājiem līdz 60 gadu vecumam veselības kārtējā pārbaude jāveic ik pēc desmit gadiem, bet pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas — ik pēc trim gadiem.
Autovadītājam var arī noteikt pirmstermiņa veselības pārbaudi. Uz šo pārbaudi var nosūtīt, ja pastāv pamatotas aizdomas, ka transportlīdzekļa vadītājam ir Ministru kabineta noteiktās medicīniskās pretindikācijas transportlīdzekļa vadīšanai.
Tiesības nosūtīt uz pirmstermiņa veselības pārbaudi ir Valsts policijas teritoriālās pārvaldes priekšniekam vai viņa vietniekam.
