„Es biju silta zeme austrumos.” Intervija ar jauno dzejnieci Paulu Lūciju Lejiņu 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Paula Lūcija Lejiņa ir jaunākās paaudzes dzejniece, kura jau pāris gadus darbojas Latvijas literatūrā.
Aizsākums meklējams Ikšķiles dzejas vakaros pie domātāja skulptūras. Tagad Lūcija organizē un piedalās lasījumos, meistarklasēs, dzejas slamos, kā arī mākslas un literatūras performancēs. Piemēram, viņa piedalījusies Kaņepes Kultūras centrā neierastās literatūras piektajā sezonā ar performanci “THE VOID. Mākslīgā nostalģija” šī gada ziemā.
Publicējusies dažādos medijos, tostarp LRS laikrakstā “konTEKSTS”, LNMM Jauniešu Kluba zīnē “MMJK X SAMSARA” u. c. Darbojas jauno literātu biedrībā “Karantīna”. Iedvesmo māksla, metafizika un citrusaugļi, kas tiek izvēlēti pēc garastāvokļa un ārējo apstākļu ietekmē. Mīl savu kaķi un rītos pirms brokastīm izdzer glāzi ūdens, lai organisms pamostos.
– Pastāsti par jauno literātu biedrību “Karantīna”!
P. L. Lejiņa: – Kopš pagājušā gada vārds “karantīna” ietver arvien augošu intrigu. Tagad es teiktu, ka man karantīna asociējas ar pauzi, ar laiku domāt. Atskatoties uz 2020. gada pavasari, šķiet, kaut kur apziņā pastāvēja arī vajadzība pēc jaunas vides – telpas, kurā varētu domāt.
Ar domubiedriem nodibinājām biedrību “Karantīna”. Tā darbojas kā brīvas formas rakstnieku kopa, vienojot jaunās paaudzes dzejniekus un prozaiķus. Daļa ir jau atraduši, daļa vēl meklē savu vietu literatūras krastos; savstarpēji vairāk vai mazāk aktīvi dalāmies ar jaunradi, bet nereti kādam gluži vienkārši nerakstās.
No biedrības kā atspēriena virsmas un savstarpējām tikšanās reizēm tālāk izaug pasākumi un jauni projekti (piemēram, “Eksperimentālās dzejas darbnīca Ziemeros” vai Dzejas dienu ietvaros organizētie “ielu dzejnieki”). Var ielūkoties mūsu feisbuka lapā “Karantīna”!
– Vai tev vairāk patīk rīkot pasākumus vai radīt tiem saturu?
– Grūti spriest. Varbūt tā iemesla dēļ, ka reizēm abi nāk vienlīdz grūti, vadoties pēc apstākļiem. Perfekcionists pēc definīcijas cenšas, un tad tas kā (mans) lāsts pavada visu pārējo. Darbojoties ar cilvēkiem, var notikt neparedzamais, kas labākajā gadījumā izvēršas par tīru maģijas brīdi un paver muti, un aizrauj elpu.
Radot tekstus, turpretī tiek pabarots iekšā sēdošais mazais, izsalkušais rakstnieks, kas var panākt līdzīgu efektu gan sev, gan citiem. Uz svaru kausa liekot, abas nodarbes paliktu līdzsvarā vai pat saplūstu vienā, un tas arī būtu manas patikas mērs. Vienlīdz grūti, bet vienlīdz skaisti.
– Kas tev šķiet svarīgākais mākslā un literatūrā? Ko vēlies tajā sajust, kad pati radi un kad palīdzi citiem radīt?
– Semiotiķis un filozofs Rolāns Barts (1915–1980) grāmatā “Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju” raksta par fenomenu mākslas darbā, ko nosauc par “punctum”. Tas ir kā zibsnis, mazs dūriens, caurumiņš, traipiņš, ass žests, būtībā nejaušība, kas tieši man ir trāpījusi, laimes spēle, ko var arī neieraudzīt.
Bieži vien “punctum” var būt detaļa, dažreiz viss darbs. Es esmu meklējusi, kā iztulkot šo pēkšņo “to” latviešu valodā. Mums pierastā “odziņa” šķiet pārāk sīks apzīmējums, turpretī “oriģinalitāte” pārāk vispārīgs un arī tikai daļēji pārklāj teikto. Turklāt fenomenam bieži vien jābūt nejaušam, jo pretējā gadījumā tīša tā radīšana kļūst uzspiesta un paredzama, paskaidrot to gan sev, gan citiem ir visai sarežģīti.
Tas ir ārkārtīgi individuāls process. Tāpēc laikam varētu teikt, ka primāri meklēju mākslā to, kas pornogrāfisko padara par erotisko. To, kas nedzīvo padara dzīvu un ļauj tēliem “iznākt ārā”. Meklēju un tiecos pēc “punctum”.
– Kā tu uzskati – vai augstākā izglītība šobrīd ir svarīga veiksmīgai karjerai vai arī var iztikt bez tās?
– Pati esmu pārmaiņu periodā. Ar rudeni ceru uzsākt studijas filozofijas nozarē. Tomēr jautājums visai slidens. Man ļoti gribas ticēt, ka kopumā uzņēmīgiem cilvēkiem vienmēr atradīsies darbiņš. Protams, apzinos, ka mūsdienās “papīrs” ir augstā vērtē un bez tā – reti kur. Viss arī atšķiras, izvērtējot, ko katrs uzskata par veiksmīgu karjeru. Ja sev uzstādītos mērķus un ambīcijas ir iespējams sasniegt (ar vai bez augstākās izglītības), tad taču cilvēkam pēc teorijas jābūt laimīgam, un pārējais kļūst maznozīmīgāks.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Jutekliskums ir svarīgs jaunajiem dzejniekiem – tā ir viena no mērauklām tam īpašajam un sakrālajam, ko ir vēlme un iedvesma atklāt dzejā. Ar laiku jutekliskais var atklāties ne tikai personiskajos pārdzīvojumos, un tad dzejnieks sper soli klasiķa statusa virzienā.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Paulas Lūcijas Lejiņas jaunākās dzejas kopā.
es iztēlojos ka ar mazajām šķērītēm nogriezts nags pie debesīm – mēness
es iztēlojos kā tavu pirkstu gali maigi pārskrien pār dzīstošo brūci
kā tu paņem manu pāršķelto delnu un glāsti sarkano līniju
pietiekami viegli lai man nesāpētu
bet lai tu ar tausti kā braila rakstu nolasītu tās reljefu
tu to pēti kā dievs
kas zaudējis kontroli pār jaunas kalnu grēdas dzimšanu
atliek tikai noskatīties lielajā plaisā
un tad dodot savu svētību
maigi nospiest lūpas
tieši delnas smailē
es dažreiz iztēlojos to cik labi būtu dzīvot kopā bet citreiz šķiet ka mēs izkustu viens otram cauri vai kāds no mums uzburbis pārplīstu
kad es ieziedu savas krūtis ar mandarīnu eļļu
es biju silta zeme austrumos
un smaržoju
pēc nenosakāmas krāsas naktīm kā putniem
kas murrā magnoliju zaros
naktis biezas kā džungļi
mani mati
un manas krūtis
kā sulīgi augļi atspīd mēnesī
gandrīz kā izmērcēti pielietajā jūrā
kas klusi briest tumsā
un tad tu ēstu mani kā meloni
tā gandrīz pārplīsusi no sulas un salduma
mēs aizmigtu kā nakts viens otrā
tavā elpā cilājas vidusjūra klusi žūžo
bet sauszemē ir pārāk karsti
un aiz kalniem atkal ir uzpampis okeāns
man patīk iztēloties ka mēs abi mirkšķinām sinhroni un mūsu acis dažreiz vienlaicīgi ir ciet
visi mani jutekļi tev pieskaras un tu jūti manu attālumu
lai domātu ir jābūt acīmredzami
lai būtu nemaz nav vajadzīga vieta ārpus mums abiem
bet mēs domājam par piena ezeriem kuros izmērcēt pirkstus
pilnīgi atšķirīgi no ķermeņa tie
aiziet savu ceļu
es gribēju izdurt tev auskaru caurumiņus
man kaut kas šajā groteskā par ausu caurduršanu šķiet erotisks
laikmetīgums citronu smarža džins ar toniku
mūsu tuvība
mana sievišķība ar tavu vīrišķību kā divas marmora lauvas
mutes izkaltas zeltā – beidzot var bāzt galvu rīklē
nebaidoties nedz par manu nedz tavu dzīvību
bet tu lūdz man apgriezt sev matus
visās erogēnajās zonās
un es samierinos
vēl centos domāt ka viss ir aplams
varu iztēloties ka starp mums nekā nav
bet nevaru tavus ceļus bez tava ķermeņa
un atmetu kā pilnīgi aplamu visu
kas kaut nedaudz palika pāri
lai domātu ir jābūt acīmredzami
mūsu jutekļi mūs dažkārt māna
bet beigās
es tāpat tev dzemdēšu mazus iluzionistus ar mazām cepurēm
tirkīza asaras raudošu virvesdejotāju un divpadsmit mīmus
kā jauna laikmeta pienākšanā
mūsu zemeslodi
turēs indijas zilonis
