Es bieži pārplānoju 0
Rakstniecībā ienākusi tikai pirms nepilniem septiņiem gadiem, savu lasītāju loku iemantojusi DAINA ŠADRE, kurai izdevniecībā “Latvijas Mediji” šopavasar neilgi viens pēc otra iznāks divi romāni. Ar autori sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
Daina Šadre debitēja literatūrā 2015. gadā, iesniedzot konkursā “Vakara romāns” manuskriptu “Ceļmalas puķes”. Darbs žūrijai patika, tomēr tas bija garāks, nekā paredzēja nolikums, tādēļ pirmizdevums tika diezgan būtiski īsināts. Tagad romāns nonāks pie lasītājiem ārpus sērijas un pilnā apjomā, savukārt sērijā “Vakara romāns” lasītāji jūlijā saņems darbu “Maldugunis”.
Autore dzimusi Vidzemē, un tas atklājas viņas romānos. “Ceļmalas puķes” pamatā risinās Mārcienā, savukārt “Maldugunis” – Cēsīs un to apkārtnē.
“Ceļmalas puķu” sižets risinās divos paralēlos laikos – 20. gadsimta pirmajā pusē un tā pašā nogalē, autorei romāna otrajā pusē veikli sasienot abus sižetus vienā. Vai atceraties vēl, kā šis pirmais darbs tapa?
D. Šadre: Atceros, ka bija ļoti daudz dažādu emociju. Ideju par to, ka es vispār varētu rakstīt, iedēstīja pavisam cits cilvēks, taču tā iesēdās galvā. Par ko varētu rakstīt, sapratu ļoti ātri, bet, protams, cilvēkam bez šādas pieredzes, bija diezgan lielas radošās mokas, lai saprastu, kā to vislabāk pateikt, kā sakārtot sižetu.
Tas viss prasīja diezgan ilgu laiku, un es galīgi nebiju pārliecināta, ka tiešām kaut ko uzrakstīšu. Tad vienu vakaru, kad jau grasījos iemigt, acu priekšā parādījās ievads, burtiski izlēcu no gultas un iesaucos: “Jāsāk ar Annu!” (Smejas) Pēc šī klikšķa viss notika ļoti ātri.
Romāns atspoguļo Latvijas vēstures realitāti. Vai tajā ievīti arī jūsu dzimtas likteņi?
Es vienmēr ļoti kategoriski saku, ka “Ceļmalas puķes” nav manas dzimtas stāsts, bet daži tajā ietvertie likteņa pavērsieni tiešām ir reāli mūsu ģimenes likteņstāstu, kurus stāstīja mana vecmamma. Kad uzrakstīju un iedevu izlasīt bērniem, dēls jautāja: “Vai tev nebūs dīvaini stāstīt par saviem tuviniekiem tik atklātas lietas?” Atbildēju, ka dzīvē viss nenotika tieši tā, kā rakstu grāmatā, tikai galvenajos vilcienos.
Manai vecmammai tiešām bija seši bērni, no kuriem pēc kara palika dzīva tikai viena meita. Šis likteņa pavērsies aprakstīts tieši tā, kā bija.
Lasīju šo vietu un domāju: kāda traģēdija, kā viņa to vispār izturēja?
Jā, mana vecmamma bija ļoti stipra, vitāla sieviete, viņa nodzīvoja līdz 95 gadiem. Tāpat kā tas tēls, ar kuru romāns sākas, – Anna.
“Ceļmalas puķēs” valda ļoti interesanta divdabība. Līdzās ļoti skaudrajam, traģiskajam 20.-50. gadu posmam ir 90. gadu sižeta līnija, kurā – citēju izdevniecības direktori Eviju Veidi – valda kārtīgas zaļumballes sajūtu, kad danco visi un erotiskā spriedze sprikstī gaisā. Tieši tāds vitāls dzīvesprieks, kā sakāt par savu vecmammu.
To darīju apzināti, cik nu labi man tas bez speciālas izglītības sanāca. Man ļoti gribējās iedot lasītājiem gaišu noskaņu, lai romānā nav tikai bēdas, bēdas, bēdas. Drīzāk lai būtu sajūta – tas arī nav mans teiciens – ka beigās viss būs labi, un, ja vēl nav labi, tātad tās nav beigas.
Savukārt teātris sižetā parādās tādēļ, ka rakstīšanas laikā strādājāt Teātra Observatorijā?
Nē, no Observatorijas tobrīd jau biju prom, bet kopumā esmu strādājusi trīs teātros – Latvijas Nacionālajā teātrī, Latvijas Nacionālajā operā un Teātra observatorijā.
Divus pēdējos zināju, bet par Operu gan nebiju dzirdējusi!
Opera bija mana pirmā darbavieta. Vēl studēju Konservstorijā (Latvijas Mūzikas akadēmijas nosaukums padomju gados – L.K.Š.) kad man piedāvāja iet strādāt par ģērbēju baleta trupas puišiem. Nostrādāju tur vairākus gadus un tik ļoti saindējos ar teātri, ka tad, kad man radās iespēja iet strādāt Nacionālajā teātrī, laikam palēcos kādus desmit metrus gaisā no laimes.
Vai katram teātrim ir sava aura?
Jā, noteikti. Nacionālais teātris, manuprāt, izceļas ar to, ka ir ļoti ģimenisks, ļoti iestājas viens par otru. Savukārt Teātra Observatorijā visi, sākot ar režisori un beidzot ar skatuves strādniekiem un mani, direktori, bija sapņotāji. Varbūt tas arī bija viens no šī teātra bēdīgā fināla iemesliem, ka dzīve notika mazliet virs zemes, un, kad nācās saskarties ar tīri reālām problēmām, bija grūti tikt ar tām galā.
Vai tas, ka esat strādājusi teātrī, ietekmē skatītāja pieredzi? Jūs taču apmeklējat teātri, vai ne?
Jā, protams, eju uz izrādēm. Bet traucē, jā. Ļoti. Skaties uz viņiem un domā – tas aktieris šoreiz slikti nospēlēja. Un tas otrs atkal vai cik labi nospēlēja! Kad iznāc ārā no izrādes, ir ļoti daudz, ko teikt, bet, lai novērtētu lugu kopumā, jāpaiet vairākām dienām, jāizlaiž viss caur sevi, lai varētu pateikt, kāda tad īsti bija luga, ko no tās var paņemt sev.
Bet vai tad nav izrāžu, kuras aizrauj, liek aizmirst profesionālo vērtējumu? Man tā reizēm gadās ar grāmatām, kad iekšējais redaktors atslēdzas, vienkārši lasi un baudi…
Ir tādas dažas izrādes bijušas, jā, no pēdējā laikā redzētajām “Smiļģis” Dailes teātrī. Ja man tagad kāds jautātu, kā kurs aktieris nospēlēja savu lomu, es nezinātu, jo viss kopums bija tik iespaidīgs, ka tu nonāc mākslas darba varā un nav nekādu blakus domu.
Teicāt, jums nav īpašas izglītības, bet, lasot “Ceļmalas puķes”, man šķita, ka scenāristes pieredze jums tomēr palīdzējusi iesācējam ļoti grūtajā dialogu rakstīšanā, kad redzi – nekas nav samudrīts, tiešām ir dabisks, dzirkstošs jautājumu un atbilžu pingpongs.
Grūti pateikt, vai tas ir teātra iespaidā, drīzāk tam pamatā ir visa dzīve, jo ļoti daudz esmu rakstījusi scenārijus, arī ar dialogiem. Pēc izglītības esmu masu svētku organizatore, studēju Latvijas Mūzikas akadēmijā un kā diplomdarbu uzrakstīju Ilmāra Elerta vadītajai Eksperimentālā teātra studijai politisku izrādi. Pēc tam esmu rakstījusi ļoti daudz dažādu scenāriju pasākumiem, bet tas, protams, ir pavisam kas cits.
Par kuru no svētku scenārijiem pašai palikušas vislabākās atmiņas?
Kad 1989. gadā studēju Latvijas Universitātē, mēs Rīgā sarīkojām pirmos Ziemassvētkus. Nevienam toreiz nebija skaidrs, kā tieši tos jāsvin, tādēļ mums bija gan garīgās mūzikas koncerti Rīgas baznīcās, gan tās pašas dienas vakarā – bluķa vilkšana pie Vanšu tilta. Svētki bija vērienīgi – notika bērnu pasākums Grīziņkalnā, dienas sarīkojums Doma laukumā pieaugušajiem. Bija, protams, arī dažādi negadījumi, bet tagad, pēc tik daudz gadiem, palikušas tikai gaišas atmiņas, viss sliktais aizmirsies.
Vai apgūtā izglītība nozīmē, ka mājās vienmēr ir skaisti saplānoti ģimenes svētki?
Es, protams, pie svētkiem piedomāju, bet teikt, ka ikviena detaļa rūpīgi izdomāta – tā gan nav. Pa šiem gadiem esmu sapratusi, – ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem. Pārējie ģimenes locekļi visu tver vieglāk, bet man vajag salikt plānu, lai zinu, kā viss būs. Tad viss, ko salieku, sagriežas kājām gaisā, un esmu iemācījusies par to vairs nepārdzīvot.
Bet grāmatās jums ir plāns.
Jā, ir. Tikai es bieži pārplānoju. (Smejas) Sākumā zinu – notiks tas, tas, tas – un beigas. Nonāku pie kāda pagrieziena, un nav – neatbilst raksturam. Tātad ņemam nākamo plānu.
Katrs jūsu romāns ir atšķirīgā tonalitātē, un “Maldugunis” – “Vakara romāns”, kas iznāks jūlijā, – man šķita skumjākais no visiem līdzšinējiem.
Man pašai šķiet, tas ir gana optimistisks, tikai tām meitenēm diezgan daudz jāpārdzīvo, lai viņas varētu cerēt uz laimīgām beigām. Jau pašā sākumā raksturos iezīmē, ka viegli viņām neklāsies, jo tikt galā ar saviem dēmoniem – tas ir ļoti grūti, ne visiem dzīvē tas izdodas. Pieļauju, ka ir piezemētāki, vienkāršāki cilvēki, kuri daudz nemokās – padusmojas par nodevībām, piedod un dzīvo tālāk. Bet ir sarežģītāki raksturi – un šīs trīs meitenes neviena nav vienkārša.
