ES baņķieri ievēro sarkanās līnijas 4
Latvijas banku sektora sakarā visus pēdējos gadus noritējušas diskusijas vai sava veida viedokļu apmaiņa par nerezidentu noguldījumu ievērojamo īpatsvaru un ciktāl tas būtu vai nebūtu vērtējams kā paaugstināta riska faktors.
Nerezidentu īpatsvars mazinās
Brīdinājumus parasti izsaka starptautisko iestāžu analītiķi. Pavisam nesen publiskotajos kredītreitingu aģentūras “Moody’s” secinājumos teikts, ka Latvijā bankas var iedalīt divās grupās. Viena balstās uz iekšzemes noguldījumiem un ziemeļvalstu mātes bankām, un galvenokārt tieši šī grupa izsniedz aizdevumus vietējiem kredītņēmējiem. Otra specializējas nerezidentu apkalpošanā.
Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) pērnruden prezentētajiem datiem nerezidentu noguldījumu apjoms septembrī bija 40% no visiem noguldījumiem jeb astoņi miljardi eiro. Atbildīgās amatpersonas apgalvo, ka šis apjoms samazinās, un, kopumā ņemot, bažām nav pamata, jo, piemēram, Šveicē un Luksemburgā nerezidentu depozītu īpatsvars ir krietni lielāks, un arī Latvija jau ieguvusi attiecīgu pieredzi. Turklāt kopš 2014. gada rudens visas eirozonas valstis pievienojušās Banku savienības projekta ietvaros iedarbinātajam Vienotajam uzraudzības mehānismam. Tāpēc Latvijas sistēmiski nozīmīgās kredītiestādes, konkrēti AS “Swedbank”, AS “SEB banka” un AS “ABLV Bank” tiek pakļautas ne vien FKTK, bet arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) kontrolei.
Kā aizvēra “ABLV” Luksemburgas banku
Protams, nerezidentu naudas plūsmu apsaimniekotāji attēloja savu biznesu ļoti optimistiski, uzsverot, ka finanšu pakalpojumu eksports un aktīvu pārvaldība ir perspektīva un attīstību veicinoša joma. Viņi arī mēdza piesaukt Eiropas finanšu centru (gan ne Kipras…) veiksmes, un “ABLV Bank”, kā zināms, 2012. gadā atvēra meitasuzņēmumu Luksemburgā, lai “paplašinātu klientu bāzi”. Līdz valsts Finanšu sektora uzraudzības komisija (CSSF) 18. februārī izdeva komunikē par maksājumu ierobežojumu noteikšanu “ABLV Bank Luxembourg SA” – tāpat kā Latvijā FKTK rīkojās attiecībā uz mātes banku, kas bija priekšvēstnesis ECB lēmumam uzsākt likvidācijas procesu. Saskaņā ar CSSF prasību tiek aktivizēts Luksemburgas noguldījumu garantiju fonds – FGDL, kas pārraudzīs ES tiesību aktos noteiktā garantētā noguldījuma apmēra (līdz 100 000 eiro) atmaksu, tāpēc “ABLV” bankai ir pienākums nodot FGDL “visu atmaksas aprēķinam nepieciešamo informāciju”, kā arī ziņas par klientiem.
Daži avoti domā, ka mātes bankas likvidācijas lietu būtu iespējams nošķirt no Luksemburgā esošā meitasuzņēmuma, kas atbilst vietējiem kritērijiem un specializējas “private banking” operāciju veikšanā. Taču to nepieļauj ap šo lietu radusies spriedze un ECB nostāja… Atgādināsim, ka likstu pamatā bija ASV Finansiālo noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) februāra vidū pret “ABLV” vērstie sankciju draudi, kas aizbiedēja klientus un partnerus.
“Zebras stratēģija” Šveicē
Pēdējos gados klajā nākusī informācija un skandāli nav saudzējuši arī tos Eiropas finanšu centrus, ko dēvē par plaukstošiem. Un dažādu nevalstisko organizāciju izdarītais spiediens nemitējas.
Ar ES ļoti saistītā Šveice arvien figurē asociācijas “Tax Justice Network” (“TJN”) ik pārgadus sastādītā “finanšu necaurskatāmības reitinga” galvgalī. Jo finanšu iestādes, kā uzskata asociācija, informācijas apmaiņas jomā piekopj “zebras stratēģiju”. Citiem vārdiem, ESAO prasītie standarti tiek ievēroti attiecībās ar rietumvalstīm, bet ne darījumos ar attīstības valstīm, tādējādi attieksme pret bagāto zemju “balto naudu” un no citurienes nākošajām “melnās naudas” plūsmām ir atšķirīga.
Jāpiezīmē, ka Šveices, ja tā var sacīt, vēlme iesaistīties informācijās apmaiņā radās pēc 2008. gada krīzes, un šo pretimnākšanu lielā mērā veicināja piespiedu apstākļi. Bet galvenokārt tas, ka ASV sāka pastiprināti vajāt nodokļu nemaksātājus un ārzemēs nobēdzinātās naudas īpašniekus. Kad Vašingtonas uzstājīgais skatiens pievērsās Šveices bankām, tām nācās maksāt bargus sodus, rēķināties ar perspektīvu tikt izmestām no ASV finanšu tirgiem un galu galā piekāpties.
Nerezidenti Luksemburgā ir citi
Nevalstisko organizāciju, tostarp “TJN”, un trauksmes cēlāju arī šaustītās Luksemburgas banku sektors pārsvarā sastāv no ārvalstu meitasuzņēmumiem un filiālēm. Taču tajā notiek zīmīgas pārmaiņas.
CSSF dati par situāciju 2017. gada 31. decembrī liecina, ka oficiālajā reģistrā iekļauto banku skaits (139) pamazām turpina sarukt. Banku izcelsmes ziņā līderpozīcijas saglabā Vācija (24), seko Francija (15), bet trešajā vietā izvirzījusies Ķīna (13), nobīdot Šveici (11) ceturtajā. Turklāt Ķīna ir vienīgā, kas reģistrā uzrāda pieaugumu, un pērn ķīnieši kļuva par sistēmiski nozīmīgu atzītās (kopumā tādas ir sešas) valstī vecākās darbojošās bankas – Luksemburgas starptautiskās bankas jeb BIL – īpašniekiem.
Pastāv dažādas prognozes, kāda varētu būt šīs noturīgās tendences ietekme. BIL ģenerāldirektors ir nācis klajā ar iedrošinošiem skaidrojumiem, ka 19. gadsimta vidū dibinātā un savulaik metalurģijas nozares un dzelzceļa tīkla attīstībai kalpojusī banka arī turpmāk piedalīsies tautsaimniecībai svarīgos projektos, kreditēs mazos un vidējos uzņēmumus un paturēs savu īpašo lomu valsts ekonomikā. Taču otrs darbības virziens būs pakalpojumu sniegšana nerezidentiem.
Luksemburgā tas ir ierasti, jo šāda veida pakalpojumi nodrošina mazās valsts banku sektora pastāvēšanu. Nerezidentu jēdziens tomēr ir ļoti plašs un var ietvert gan starpnacionālu uzņēmumu, gan kaimiņvalstīs dzīvojošos, bet ik dienu uz darbu Luksemburgā braucošos aptuveni 180 tūkstošus cilvēku, kam dota iespēja tur atvērt bankas kontu, kur tiek pārskaitīta mēnešalga. Bet nostāsti liecina, ka citu mazo noguldītāju – nerezidentu – izredzes (pāris vai daži desmiti tūkstošu eiro arī skaitās “mazs” noguldījums) to izdarīt ir samērā niecīgas.
Rietumos ievēro sarkanās līnijas
Vēl jāpiemin reputācijas riska un ģeopolitisko apsvērumu faktori. Diez vai Rietumos atradīsies ievērības cienīga komercbanka, kas veido biznesu, gandrīz vienīgi pateicoties naudas plūsmām no NVS. (Un Latvijas centieni ieņemt šo bīstamo nišu tādēļ pastāvīgi raisa satraukumu Eiropas iestādēs.)
Sacītais nenozīmē, ka Rietumu baņķieri ir kristāltīri, taču viņi ir spiesti ievērot politikā novilktās sarkanās līnijas. Ar ofšoriem vai nodokļu optimizāciju saistītos skandālus joprojām var pārlaist diezgan mierīgi, turpretī problēmas rodas, ja atklājas Magņitska lietā iejaukta netīrās naudas aprite, valsts drošību un varas aprindas skaroši klaji koruptīvi darījumi vai Ziemeļkorejai piemēroto sankciju apejošas shēmas. Veicot augsta riska pakalpojumus, kāds no tiem neizbēgami izrādīsies lāča pakalpojums un kāda sarkanā līnija agri vai vēlu tiks pārkāpta. Tādiem neizdodas būt ārpus aizdomām.
