“Es atvainojos, kundze, man tagad gribas rupji lamāties!” Ārsts Māris pastāsta par darījumu, par ko vienojies ar pacienti 0
Ārsts Māris Belte ir ne tikai profesionālis medicīnā, bet arī talantīgs stāstnieks, kurš ik pa laikam dalās ar kuriozām, pamācošām vai vienkārši interesantām epizodēm no savas ikdienas. Šoreiz uzmanības centrā kāda paciente, kas strādā par skolotāju.
Turpinājumā paša ārsta rakstītais!
“Uz vizīti atnākusi sieviete. Sievietei atnācis vecums. Vecums kā nodevējs, kurš ziedu vietā atnesis buķeti ar hroniskām kaitēm.
Normāla pieņemšana: asinsspiediens, plaušas, tūskas, sirds. Paciente tiek izmeklēta pēc labākās sirdsapziņas. Te ievibrējas mans telefons un refleksu vadīts novelku pār ekrānu.
Tas varētu būt jebkas. Jebkas personīgs, kas strauji uzsit asinis un dusmām atver laidara vārtus. Nu konkrētajā gadījumā vakar no servisa izņemta mašīna, šodien pēc 500 metru noskrējiena atkal salūzt. Autovadītāji sapratīs.
Manā priekšā pacients. Ievelku elpu un saku:
– Bļinčiki, es atvainojos, kundze, man tagad ļoti gribas rupji lamāties, bet jūsu dēļ savaldīšos.
– Dakter, droši lamājieties, esmu skolotāja.
– ???
– Jūs, dakter, pat nevarat iedomāties, ko tik es neesmu dzirdējusi, kādas tik rupjības…
Kautrīgi bilstu, ka esmu divus gadus dienējis padomju armijā un, lai nu ko, pie vajadzības matom varētu noklāt.
– Oij, dakter, tie tik bērnu šļupsti. Viņi tagad skrien pa koridoru, kad nepamana mani, tur tā nāk laukā! Tur ne tikai matom, tur anglicismi un slengi tādi, ka pat es īsti nevaru uzreiz saprast.
– Nu, un vai izdodas saprast?
– Es taču esmu pedagogs, man jāvar.
Paskatos skolotājā. Mugura iztaisnojusies. Acīs ugunis. Neapšaubāmi manā priekšā profesionālis.
– Sarunāsim, es jūs ārstēšu, cik labi vien var, bet jūs man par to kādu privātstundu, kā mūsdienās pareizi lamāties?
– That`s a deal, doc!”
