ES asi iestājas pret meiteņu ģenitāliju apgraizīšanu 0
Latvijas sabiedrība līdz šim vairāk diskutējusi par zēnu apgraizīšanas lietderību, ne ar vārdu nepieminot, ka pastāv daudz vardarbīgākā meiteņu apgraizīšana. Izrādās, tā nenotiek kaut kur tālu Āfrikā, mazattīstītā ciltī.
Apvienoto Nāciju organizācija nesen publiskojusi ziņojumu, kas liecina – joprojām 100 – 140 miljoni jaunu meiteņu visā pasaulē pakļautas ģenitāliju kropļošanai jeb apgraizīšanai. Sieviešu dienas priekšvakarā asu nosodījumu šai praksei paudusi arī Eiropas Komisija (EK).
Tas nav pieļaujams!
“Mēs nolēmām apvienot spēkus ar dažām sievietēm un vīriešiem, kuru paraugs iedvesmo: Eiropas Parlamenta locekļiem, kā arī pasaules vadošajiem aktīvistiem cīņā pret sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, tostarp “tuksneša ziedu” Varisu Dirī, Kadi Koitu un Burkinafaso pirmo lēdiju Šantalu Kompaori. Mēs apspriedīsim, kādu palīdzību Eiropas Savienība var sniegt dalībvalstīm, lai izskaustu šo praksi, kuras upuru skaits ES lēšams pusmiljona apmērā,” šonedēļ izplatītajā paziņojumā norādījusi EK priekšsēdētāja vietniece Viviāna Redinga.
Viņa sola likt lietā visus ES pieejamos līdzekļus, lai pārtrauktu šo nepieņemamo praksi, un izsludina sabiedrisko apspriešanu vislabākā risinājuma atrašanai.
“Visās ES dalībvalstīs jau ir spēkā valsts tiesību akti, kas aizliedz šo praksi. Tagad mums šie rīki jāpapildina, veicinot izpratni par sieviešu dzimumorgānu sakropļošanas graujošo ietekmi uz sieviešu un meiteņu psiholoģisko un fizisko veselību un sniedzot atbalstu cietušajām,” uzsver V. Redinga.
Komisāre arī aicina neaizmirst, ka jārūpējas par tām sievietēm, kas jau ir šī nozieguma upuri – Eiropā tādu ir vairāki simti tūkstošu. “Jaunā ES direktīva par cietušo tiesībām nodrošinās to, ka no vardarbības, tostarp šīs kaitīgās prakses cietušās sievietes saņems viņām nepieciešamo īpašo atbalstu un uzmanību,” sola V. Redinga.
Kropļo par spīti aizliegumiem
Lai gan ANO Ģenerālā asambleja vienbalsīgi pieņēmusi rezolūciju, kas aizliedz veikt meiteņu apgraizīšanu, šī brutālā rīcība joprojām notiek 28 Āfrikas valstīs un arī vairākās kopienās Eiropā. Pasaules veselības organizācijas (PVO) un ANO Iedzīvotāju fonda apkopotā informācija liecina, ka katru gadu apmēram 2 – 3 miljoni sieviešu ir potenciāli pakļautas riskam ciest no šīs prakses un tās ārkārtīgi smagajām sekām uz veselību – asiņu zaudēšana, šoka stāvoklis, dzīvībai bīstamas infekcijas, cistu veidošanās, orgānu bojājumi, urīna nesaturēšana, paaugstināta jauno māmiņu mirstība, nedzīvu bērnu dzimšana, depresijas un pašnāvības.
Šai vardarbības izpausmei pastiprināta uzmanība šogad pievērsta daudzos ārvalstu medijos. Tā vācu laikraksta “Der Spiegel” autore Anete Langere savā rakstā par ģenitāliju apgraizīšanu norāda – šis šausminošais rituāls pasaulē notiek ik pēc desmit sekundēm.
“Drīz vien pēc dzimšanas, pusaudžu vecumā, dažkārt pat grūtniecības laikā zāļu vecenes, tantes, vecmātes un dziednieces ķeras pie noasinātiem nažiem, žiletēm vai pat konservu kārbu vākiem un ar tiem neaizsargātas meitenītes “atbrīvo” no ārējām dzimumpazīmēm,” raksta Langere.
Savukārt britu izdevums “The Guardian” februāra sākumā piedāvāja šo tēmu skatīt no cietušo redzesloka, jo, neraugoties uz to, ka Lielbritānijā apgraizīšanas operācijas nav legālas jau 30 gadus, ik gadu šajā valstī tomēr apgraiza vismaz 24 000 meiteņu.
Jāpiebilst, ka ekspertu aplēses liecina – Eiropā katru gadu apmēram 180 000 emigrējušo sieviešu cieš no dzimumorgānu izkropļošanas vai ir pakļautas dzimumorgānu izkropļošanas riskam.
Kadijas pieredze
17 gadus vecā Kadija nāk no Somālijas un savu stāstu par piedzīvoto uzticējusi laikrakstam “The Guardian”.
“Visas manas draudzenes bija to piedzīvojušas, un es jutos kā tāds baltais zvirbulis, tāpēc desmit gadu vecumā pati lūdzos mātei, lai man to izdara. Tikai vēlāk, jau dzīvojot Lielbritānijā, es sapratu, kāpēc mamma īsti negribēja, lai man veic šo operāciju,” stāsta Kadija. “To dara bez anestēzijas. Atceros, māte bija klāt un glaudīja man galvu visu procesa laiku. To veic ar žileti, parasti kāda gados veca, cienījama sieviete. Mamma noliecās pār mani… un es sajutu tik mežonīgas sāpes, it kā man dzīvai ādu vilktu nost. Starp citu, nereti ir gadījumi, kad meitenes nomirst, jo vecās sieviņas nav medicīniski izglītotas un nogriež daudz par daudz – tad meitenes noasiņo līdz nāvei,” laikrak-stam atklāja Kadija.
Fakti 28 valstīs, galvenokārt Āfrikā, meiteņu dzimumorgānu kropļošana ir legāla tradīcija – katru dienu to piedzīvo aptuveni astoņi tūkstoši meiteņu. PVO pret sieviešu apgraizīšanu cīnās jau kopš 1979. gada. Šajā laikā vairākās Āfrikas valstīs panākts apgraizīšanas aizliegums. 2001. gadā ģenitāliju kropļošanu aizliedza Burkinafaso, Džibutija, Centrālāfrikas Republika, Eritreja, Uganda u. c. Mauritānijā līdz šim gandrīz visas sievietes tika apgraizītas, taču kopš 2010. gada tas ir aizliegts ar likumu. |
Viedoklis
Ieva Raubiško, sociālantropoloģe: Apgraizīšanas jēdziens ir ļoti sarežģīts un pretrunīgs – tāpat kā nav tikai viena apgraizīšanas veida, tāpat arī nav vienas vienīgas apgraizīšanas izpratnes. Gan pati apgraizīšanas prakse, gan apgraizīšanas sociālkulturālā un īpaši simboliskā nozīme dažādās Āfrikas sabiedrībās nav vienāda. Piemēram, vietumis Sudānā apgraizīšanas rituāls var tikt saistīts ar ideju par sievietes tīrību un šķīstību, kamēr kādā Sjerraleones kopienā tā var atspoguļot līdzvērtīgu darba un varas sadalījumu starp divu dzimtu pārstāvjiem un sievietes spēcīgo pozīciju vietējās sociālpolitiskās sistēmas ietvaros.
Arī apgraizīšanas fiziskās sekas nevar vērtēt viennozīmīgi: tās, kā norādījušas apgraizīšanu piedzīvojušas pētnieces (piemēram, Fuambai Ahmadu) ne vienmēr ir negatīvas un postošas.
ES Tieslietu komisāre pārstāv vienu no dominējošām pozīcijām – ka apgraizīšana ir viennozīmīgi slikta, kropļojoša un sievietes brīvību ierobežojoša. Šī pozīcija atspoguļo Rietumu izpratni par sievietes ķermeni un vietu sabiedrībā, par pašizpausmi un baudu. Tomēr, izvērtējot apgraizīšanu, būtu ļoti nopietni jāiedziļinās tajās idejās, skaidrojumos un praksē, kas pastāv kopienās un sabiedrībās, kur apgraizīšana joprojām tiek veikta, lai sievietes kļūtu par “sievietēm”. Tas nozīmētu nedaudz distancēties no Rietumu skatījuma un pievērst uzmanību ne tikai starptautiski atbalstīto vietējo nevalstisko organizāciju aktivitātēm, kas kategoriski iestājas pret apgraizīšanu, bet arī tām sievietēm, kuras joprojām veic un akceptē apgraizīšanu, tādējādi īstenojot vietējā sociālkulturālajā vidē radušos un nostiprinājušos izpratni par sievieti kā personu un tās lomu un vietu kopējā dzīvestelpā. Apgraizīšanas prakse un traktējumi patiesi mainās arī Āfrikas sabiedrībās, taču šīm izmaiņām, tai skaitā apgraizīšanas pārtraukšanai, būtu jābalstās šo sabiedrību iekšējos pārmaiņu procesos, nevis jātiek uzspiestām no ārpuses. Dziļas, ilglaicīgi veidojušās kultūrsociālas izpratnes ir arī pamatā apgraizīšanas prakses turpināšanai starp diasporām Eiropā. Tās nevajadzētu traktēt kā neattīstītu un atpalikušu vecākās paaudzes sieviešu atriebību meitām, bet gan kā darbības, kas atspoguļo konkrētas cilvēku grupas pašizpratni, viņu uzskatus par savas kopienas saglabāšanu un tradīciju turpināšanu.
