„Es arī kafiju dzeru bez cukura!” Saruna ar raksnieci Gunu Rozi 5
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Guna Roze ir latviešu rakstniece, autore stāstu krājumiem “Zemenes ar pienu” (2004) un “Sadursme” (2019), kā arī romānam “101. kilometrs” (2015). Viena no “Kultūrzīmju” sleju autorēm, savulaik rakstījusi arī žurnālos “Sarunas”, “Ieva”, “Lilit”, “Klubs”, “Copes Lietas” un citos.
Šobrīd publicē pārdomas arī “Rīgas Apriņķa Avīzē”. Kopš 2017. gada viņa ir Tukuma novada domes deputāte. Par tradīciju ir kļuvuši Gunas Rozes komandas rīkotie Tukuma prozas lasījumi katru rudeni – arī šogad.
– Kas notiek ārpus daiļrades?
G. Roze: – Man notiek visādi žanri: dzeja, proza, drāma. Pēdējā vairāk saistīta ar mošķi – vīrusu. Ja man atkal aizliegs tikties ar mazdēlu kā pavasarī, piedalīšos protesta akcijās – pilnīgi nopietni! Jo grūti izdomāt vēl ļaunāku cilvēces ietekmēšanas līdzekli, kā nošķiršanu no mīļajiem.
Līdz šim to darījis tikai Staļins. Mana dzeja ir krāsas – šogad kā nekad agrāk dabā pievēršu uzmanību vissmalkākajām toņu niansēm. Un zinu, kā šos vērojumus izmantošu. Proza ir darbs domē: prozas cienīgi gan personāži, gan sižeta pavērsieni, gan dīvāna ekspertu reakcijas. Kā adatas no siena kaudzes izlien cilvēki, kuriem nekādā gadījumā nedrīkstētu dot rokās ieroci, jo viņi šautu šaušanas pēc.
– Lasot fragmentu, atcerējos, ka jums laikam meita ir Zemessardzē. Vai šī viņas pieredze nākusi talkā, rakstot jauno darbu?
– Jā, Eva Zemessardzē ir jau trīs gadus, un, protams, viņa ir mans konsultants. Citādi par vienu no topošā romāna darbības vietām nebūtu izvēlējusies armiju un galvenais varonis nebūtu Tēvijsargs (tā to saucu darbā). Mēdzu būt pat apnicīga ar jautājumiem, un Eva tad saka: “Mamm, šo tu jau esi jautājusi n reižu, – skat. saraksti iepriekš.” Bet, ja reiz esmu ielīdusi “mīnu laukā”, kļūdu nedrīkst būt. Otrs konsultants ir bijušais klasesbiedrs Raimonds, kurš Zemessardzē ir kopš pirmsākumiem.
Interesanti, ka abi trāpījušies vienā bataljonā, tātad cīņu biedri, un Latvijas simtgades parādē soļoja vienā ierindā. Viņu abu patriotisms ir neizmērojams. Un man kā mammai nebija viegli meitas zvēresta došanas ceremonijā dzirdēt, ka bērns zvēr atdot dzīvību par dzimteni…
Jo, zinot vēsturi, visi karavīri nolikuši galvu dažu psihopātu dēļ. Armijas sadzīvē mani fascinē tas, ka to gandrīz nemaz neietekmē tehnoloģiju progress; pamatu pamatos viss notiek tāpat kā Pirmā pasaules kara laikā un varbūt vēl senāk. Tas ir tāpat, kā putni ligzdo un kārtojas kāšos pēc sev zināmiem principiem. Tādas stabilas, pirmatnējas vērtības.
– Man liekas, ka topošais romāns ir rakstīts tādā kā tradicionāli vīrišķīgā manierē. Un knibināšanās ar pārlieku poētismu Gunas Rozes prozai nav īsti raksturīga. Kā nonācāt pie šāda rakstības veida?
– Es arī kafiju dzeru bez cukura! Un, ja par kādu izlasītu literāru darbu sajūsmā noelšos, tā autors noteikti ir vīrietis. Varbūt tā arī nonācu, mēģinot uzrakstīt tā un to, ko pati gribētu lasīt. Par “Sadursmi” kāds lasītājs “Goodreads” ierakstījis vislabāko komplimentu: “Par stāstiem no vīrieša skatu punkta. (..) Tad iedomājos – bet autore taču ir sieviete! Kā viņa to spējusi?”
Nezinu, kā viņa to spējusi. Varbūt tāpēc, ka viņas vecāki gaidīja dēlu, jo meita viņiem jau bija. Savulaik, kad vēl aktīvi darbojos žurnālistikā, faktu, ka man uzticēja rakstīt “Klubam”, “Copes Lietām” un “Auto Bild”, vērtēju augstāk nekā iespēju izpausties glancētajos sieviešu žurnālos, jo veču presē “bērniem un sievietēm ieeja aizliegta”. Uztvēru to kā “ar viņu var iet izlūkos”.
– Vēl tas viss atgādina Alberta Bela romānu “Poligons”, kas bija tāda kā ironija par rezervistu iespējām nonākt armijas apstākļos. Kāds tonis būs “Rezervistam”?
– “Poligonu” vai nu neesmu lasījusi, vai – visticamāk – veiksmīgi aizmirsusi. Kad pabeigšu “Rezervistu”, būs jāpārlasa. Mans galvenais varonis jau ir armijā, turklāt viņš ir nodaļas komandieris. Jēdzienam “rezervists” būs pavisam cita nozīme. Ironisks tonis te noteikti nebūs.
Valsts kultūrkapitāla fonda stipendijas pieteikumā rakstīju: “Stāstu veido trīs līnijas: sistēmas & indivīda attiecības; indivīda & moderno tehnoloģiju attiecību krīze; mīlestība & nodevība. Tas būs stāsts par dubultmorāles triumfu un neaizsargātu cilvēku attīstītā pasaulē.”
– Vai antiutopijas rakstīšana palīdz beigās nonākt pie atziņas, ka realitāte varēja būt arī sliktāka un vispār dzīve ir skaista?
– Kad būšu pie beigām, tad varēšu uz šo atbildēt. Bet dzīve patiešām IR skaista! Nez vai kāds rakstnieks ir spējīgs izdomāt tik baisu realitāti, kāda bija Staļina laikā. Pat Orvela “1984”, ko viņš rakstīja trīs gadus un tieši Staļina laikā, netur līdzi. Un nesen kādā pasākumā Baiba Sipeniece teica: “Arī kovids tāds s…īkums vien ir. Ja mēs esam pārdzīvojuši mēri, tīfu, Otro pasaules karu un padomju represijas, nekāds kovids mūs nepiebeigs!” Pilnīgi piekrītu. Un domām IR spēks. Pat domās nedrīkstam tam šrekam ļaut diriģēt parādi.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ir piesardzīgi jāskatās, kad autors no vēsturiski biogrāfiskas vai reālistiski sociālas attiecību drāmas pārmetas uz reālistiski būvētu antiutopiju – teju fantastiku. Ko tas liecina par laikmetu – kaut kas ir strauji un traumējoši mainījies. Ko tas liecina par autoru – šīs pārmaiņas rada vēlmi paātrināt iznākumu, ieskatīties nākotnē, bet vienlaikus – arī aizbēgt un atrast risinājumu pretrunām.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu – skici no Gunas Rozes topošā antiutopiskā romāna “Rezervists”.
Pirmās Līnijas drīz palaidīšot testa režīmā. Ko nozīmē drīz? Varbūt jau rīt pasaule būs citāda. Varbūt to pat sauks citādi. Un vai izraudzītos cilvēkus iepriekš brīdinās? Medijiem ticēt ir slideni: ja pats neesi bijis klāt un pētījis, nevari būt drošs, vai izņēmums nav pasniegts kā norma un otrādi.
Ja saliek kopā visus minējumus, sanāk, ka no brīža, kad cilvēku pieslēgs Sarkanajai Līnijai, paša doma kļūs bezspēcīga, – varēs darīt tikai to, ko… Un te ticamas ir divas versijas: vai nu ko liks Konceptuālā vara, vai arī – kādu jauši vai nejauši būsi sev ieprogrammējis brīdī X, kad tevi skenēja līnija. Stulbākais, ka tā var izrādīties pat visikdienišķākā situācija, kad ļāvies kroplākajām fantāzijām.
Maz izredžu, ka tieši tobrīd kāds būs karsti vēlējies uzticīgi kalpot savai ģimenei, tautai un valstij, būt godīgāks par naivajiem, svētāks par liekuļiem, nekakāt citiem uz galvas, domāt tikai cēlas domas un vispār – ne soli pa kreisi. Savas SL ieraudzīšana katram kļūšot par dzīves spilgtāko atmiņu, jo piedzimšanu cilvēks neatceras, bet atmiņas par nāvi izdziest līdz ar atslēgšanos no reģistra.
Savu Līniju ieraudzīju marta beigās, braucot mājās no Tēvijsardzes mācībām. Gribēju čurāt, un vadības bloks iegrieza auto visu ziemu nebraukta meža ceļa galā. Knapi samanāmās rises vēl klāja sniega paliekas. Kādu brīdi nesapratu, kas te ir citādi, kāpēc mežs neizskatās kā visas pārējās kokmateriāla fabrikas?
Šis nebija bezgalīgi rūtains, vienāda kalibra un augstuma stumbriem un biezu skuju kārtu zem kājām, kam cauri neizspraucas ne zāles stiebriņš. Nespēju noticēt, ka es varētu būt nokļuvis agrīnajā – dabiskā mežā, par kādiem stāstīja pasniedzēji, kad studēju veterinārmedicīnu. Tādā, kur aug sēnes un ogas, čupojas kukaiņi un ligzdo putni.
Aizpogāju siksnu un paņēmu reģistru – gribēju šo vietu holografēt un noglabāt kontā, – vēlāk varētu projicēt, varbūt pat kādam parādīt. Kad pacēlu acis, lai fiksētu vizualizāciju, viņa bija man priekšā saules pinuma augstumā. Tieši tāda, kā baumoja – tieva un taisna kā zīmuļa serdenis, spilgta kā lāzera stars.
Sarkana kā šāviena sliede tumsā. Tieši tik gara, cik plati varu atplest rokas jeb kur beigtos manas pēdas, ja nosēstos špagatā. Tieši tādā attālumā, lai par mata tiesu nevarētu aizsniegt ne ar izstieptu roku, ne kāju. Līdzko izkustējos, Līnija kustējās līdzi. Es pietupos – viņa arī. Spēru soli uz priekšu – līnija atpakaļ. Spēru divus, trīs, četrus. Apstājos, pagriezos, pietupos, palecos – līnija tāpat.
Tā visu laiku bija man priekšā, itin kā izgaismotos no neesošas spuldzes saules pinumā. Nemanīju, cik tālu jau biju iemaldījies savādajā mežā, neaptverot, ka nevis es sekoju Līnijai, bet tā attālinās no manis. Jo tālāk gāju, jo ceļš kļuva grūtāk samanāms un ejams: pāri gūla krūmi un pārkrituši koki, vecu paparžu un suņuburkšķu stublāji pinās līdz padusēm.
Apstājāmies gadiem nepļautas pļavas malā. Pa kreisi lauku norobežoja staltu egļu rinda – kāds reiz tās ir stādījis. Gribēju zināt, kas slēpjas aiz ierindas muguras, gāju izlūkos. Metru pusotru viņpus stumbriem atklājās bīstami stāva krauja, lejā – steidzīga upe.
Līdzko tuvojos kraujas malai, Līnija sāka ritmiski raustīties. Tātad tā mani brīdina,– tai sīkaļai ir intelekts! Pats taču saprotu, ka spert soli tālāk būtu bīstami, es netaisījos to darīt. Varbūt SL nolasa domas, izvērtē situāciju un brīdina – trīs vienā? Kas notiktu, ja es tomēr spertu vēl vienu soli? Pie joda! Negribu būt pirmais, kurš to pārbauda.
Devāmies tālāk – es un mana Sarkanā Līnija. Krūmi egļu ierindas galā izrādījās pārauguši ceriņi un jasmīni, aiz tiem pēkšņi atklājās māja – pirms Milenium celta divstāvu koka ēka uz akmens pamatiem ar augstu bēniņu stāvu un cēlu mansardu. Mēģinot nekāpt sniegā, kur tas vēl bija, izstaigāju pagalmu un vientulībā nosirmojušo ābeļdārzu. Līdzās dzīvojamai mājai tīri labi turējās pāris saimniecības ēku – kūts ar šķūni, garāža, pirts.
Visām veseli logu stikli. Guļbaļķu salaidumi ēku stūros skaisti, kā perfekti sapīta bize, – saimniekiem bijis izcils namdaris, pat Brīvdabas muzejā nav tādu pinumu. Parādes durvju priekšā vēl saskatāmas laukakmeņiem apliktas puķu dobju aprises. Ārpus tām zied sniegpulkstenītes un kapu mētras. Ja zāle gadu kārtās negultu arī uz sliekšņa un suņu būdā, es domātu, ka iemītnieki te nav varējuši atbraukt tikai pagājušajā vasarā. Bet kaut kas lika saprast, ka ļoti sen.
Kad ienāca prātā ieiet mājā, atcerējos par Līniju. Neļaus – domāju un liku kāju uz mūra sliekšņa. Līnija bija rāma. Pieskāros rokturim – nekādu brīdinājumu. Vai tiešām atļaus ieiet svešā īpašumā, sāku apšaubīt SL intelektu. Durvis izrādījās aizslēgtas, kā aizlaikos. Pacēlu sūnām un lapām apklāta kājslauķa stūri kopā ar zemes oderi. Atslēga tiešām gulēja piesalusi slieksnim, bet zemes kārtā, kas pacēlās līdz ar kājslauķi, palika tās nospiedums – kaut holografē un izprintē dublikātu! Nepieskāries atslēgai, devos prom.
