“Es ar to tieku galā viens, bez auklēm, mājkalpotājām, bez bērnu mammas” – Aldis Gobzems atklājis skarbo stāstu par savu pašreizējo ikdienu 160
Kā zināms, pēc neveiksmīga starta iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, Aldis Gobzems kopā ar savu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Spānijā. Ik pa laikam viņš sociālajos tīklos dalījies ar savu pozitīvo ikdienu šajā valstī, taču viens no beidzamajiem ierakstiem, kā viņš saka pats, ir visatklātākais, skarbākais un vienlaikus arī skaistākais. Tas ir par mīlestību.
Kā pausts ierakstā, Gobzems šobrīd ir palicis viens ar bērniem, viņa sieva Krista ir izvēlējusies citu dzīves ceļu. Pirms dažām dienām viņš arī bija ielicis “Facebook” ierakstu, lūdzot Kristu nomainīt uzvārdu.
Turpinājumā paša Gobzema rakstītais situācijas izklāsts!
“Šis būs manas dzīves visatklātākais, skarbākais un vienlaikus arī skaistākais ieraksts. Es to rakstu nevis kā Aldis Gobzems, bet kā tēvs. Tas būs par mīlestību. Bildēs esam mēs – mana komanda šorīt un pirms kādām dienām. Mums vēl divas skolas dienas un pirmais mācību gads Spānijā būs galā. Mani bērni runā brīvi spāniski. Tas nu ir paveikts. Bet man pašam šodien atvērās acis. Braucu auto, vedu bērnus uz skolu un sapratu.
Tagad jau Jūs ziniet, ka es šeit Spānijā viens audzinu savus mazgadīgos bērnus. Mēs dzīvojam trijatā es, Adriana un Aksels ar diviem labradoriem un kaķi.
Man audzināt savus bērnus sagādā prieku un it nemaz nejūtos, ka tas būtu grūti. Es to sludinu un esmu teicis – tas nav varoņdarbs, vecākiem savi bērni ir jāaudzina, tas ir pienākums. Jo, ja Tu mīli kādu, tad nav grūti. Mīlēt nozīmē rīcību. Un bildēs to var redzēt, ka mani bērni ir kopti, nomazgāti, gaumīgi vienmēr ģērbti, laimīgi un pilni dzīves prieka.
Daudziem Latvijā skauž tas viss. Es ar to tieku galā viens, bez auklēm, mājkalpotājām, bez bērnu mammas un bez vecvecākiem.
Un es gribu parādīt pasaulei, ka savus bērnus audzināt ir viegli jebkuros apstākļos. Ja to nedara, proti, ja neizpilda savu vecāka pienākumu, tad nemīl. Tik vienkārši.
Akselam un Adrianai ir nereti latviešu tautā izplatīta situācija. Viņiem ir dzīvi, sveiki un veseli visi četri vecvecāki. Vienam nekad nav bijusi interese un nekad nav redzējis. Otram ir ticis piedāvāts iepazīties. Trešā ir redzējusi Adrianu divas reizes un Akselu ne reizi, bet ceturtai bija par grūtu divreiz dienā uztaisīt bērniem ēst, kad tika izguldīta, pabarota un pieņemta ar visiem putniem. Bija jādzer, jāslēpj pusizdzertas alkohola krūzītes skapī starp bērnu drēbēm un jāsapņo par precētu mīļāko miljonāru.
Zaļais pūķis ir milzīga nelaime. Pat vairākkārtēja ārstēšanās valsts iestādēs nav devusi rezultātu. Lai tas Gobzems savācot tos bērnus. Tā Rīgā tiek teikts. Bet ne par to. Man nekas nav jāsavāc, bērni ne tikai fiziski, bet arī juridiski ir vienpersoniskā manā aizgādībā. Un Jūs, mani kritiķi, izsmējēji, apdirsēji, skaudēji un tādā garā, varat teikt ko gribat, bet es esmu tēvs, no kura var ņemt piemēru. Es nedzeru, nesmēķēju, rūpējos par bērniem gan materiāli, gan emocionāli. Vienpersoniski.
Bet daudziem būtība ir ego, pašlabums. Latvijā desmitiem, desmitiem tūkstošu ir par grūtu audzināt savus bērnus. Jo izlaisti egoisti.
Bezatbildīgi un bez pareiziem morāles orientieriem. Tāpēc atgādinu, ka brīdī, kad kļūsti bērna vecāks, savs ego ir jānoliek malā. Likums nosaka pienākumu audzināt bērnus. Gan rakstītais, gan Dieva likumi. Un audzināt bērnus nav grūti. Pārkāpjot šos likumus, jo tie ir Dieva likumi, fināls vienmēr ir bēdīgs. Citam agrāk, citam vēlāk.
Bet, lai būtu vieglāk, 5 reizes nedēļā astoņas stundas 6.5 gadus no vietas papildus bija bērniem arī aukle, ja jau visiem tik grūti, nav laika vai smadzenēs biezpiens. Strādāt nevienam nevajadzēja nevienu dienu. Proti, uz darbu bija jāiet tikai vienam. Nē, nu nekad nav bijis grūti man visu uzturēt, jo es tā patiesi arī domāju, ka tas ir vīrieša pienākums. Jo domāju kādreiz – grūti taču bērnus audzināt bez auklēm. Un arī tāpēc bija mājkalpotājas. Kas iztīra visu un izgludina. Jo grūti bērnus audzināt bez tā visa.
Un to es saku vēlreiz, jo patiesi vienmēr esmu domājis, ka vīrietim tas viss jānodrošina. Bet te ir viens bet. Es šorīt vedu bērnus uz skolu un domāju – man nav aukles bērniem, nav mājkalpotājas, bet kāpēc man nav grūti?
Kāpēc man vienam nav grūti bez mājkalpotājas, bez auklēm, bez vecvecākiem un pat bez, nu Jūs sapratāt, bez kā. Un atbilde ir – pats Tu, čalīt, izlaidi. Un izlaidība vienmēr noved pie grēka.
Pirms astoņām dienām es Kristai publiski lūdzu nomainīt uzvārdu. Pirms tam neskaitāmas reizes biju lūdzis nepubliski. Kāds tur ieņirdza. Bet nekā ņirdzīga tur nav. Pamest savus bērnus un atteikties no tiem nav nekas ņirdzīgs.
Pazust nedēļām nav nekas ņirdzīgs. Ņirdzīgi ir izvēlēties to, ko izvēlējās, un tā ir milzīga dzīves kļūda, kuru nevienam nenovēlu, bet pamest un atteikties no saviem bērniem nav ņirdzīgi.
Tas ir abnormāli, pretdabiski, nepareizi. Lai kas un kā būtu, bet šis fakts pats par sevi ir sarkanā līnija, kuru nedrīkst pārkāpt. Un šeit ir jānoliek savs ego malā. Un jārīkojas kā bērnu tēvam bērnu interesēs – Krista, esmu tev neskaitāmas reizes lūdzis, nomaini uzvārdu.
Ne jau manis dēļ, es esmu pārdzīvojis tik daudzas nodevības un arī tavu pārdzīvošu tieši tāpat, bet gan tamdēļ, ka atteicies no bērniem un izvēlējies dzīvesveidu, kas neatbilst pareiziem morālajiem dzīves orientieriem un kaitē bērnu labākajām interesēm.
Es esmu solījies vienmēr viņus aizstāvēt, un tagad man viņi ir jāaizstāv šādi. Zaļais pūķis ir nelaime un precēti miljonāri mīļākie nav laime.
To visu bērni nedrīkst redzēt!
Mīliet savus bērnus un ieguldiet viņos! Es to daru un lepojos, ka Adriana un Aksels runā latviski, angliski, franciski un spāniski. Viņiem ir septiņi un četri gadi. Un es viņus vienmēr sargāšu! Jo viņi ir mani bērni.”
