Piemērs saviem bērniem 0
Parādot bērniem piemēru, ka es lūdzu saviem vecākiem piedošanu, es mācu saviem bērniem, ka viņi var lūgt piedošanu man un līdz ar to vērsties pēc atbalsta pie lielākā. Saglabājas šis plūdums, jo mīlestības ceļš iet no paaudzes uz paaudzi. Bērni iegūst pieredzi, ka var lūgt piedošanu saviem vecākiem un var tālāk to iemācīt saviem bērniem, paliekot par aku, no kuras smelties jaunākajiem. Bērns tādējādi jutīsies drošs, viņam nebūs jāmeklē citur drošības resursi. Viņš jutīs, ka vecāki viņu vienmēr var aizstāvēt un viņš vienmēr var vērsties pie vecākiem.
Ir pierasts runāt par paaudžu konfliktiem, bet arī tie bieži vien tiek izprasti nepareizi. Mainoties laikam, mainās redzējums, bet nemainās pamatvērtības, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Konfrontācija ar vecākiem ir pozitīva, nevis naidīga kā bieži vien ierasts uzskatīt. Pozitīva tā var būt tādā gadījumā, ja vecāki ir iedevuši tik daudz un bērni ir saņēmuši tik daudz, ka var doties tālāk, lai atkal turpinātu dot saviem bērniem. Nevis aiziet ar naidu. Bērns pozitīvi tiek izbīdīts ārā no vecāku ģimenes, lai tālāk varētu realizēt savas vēlmes – nevis vecāku vai sabiedrības. Ģimene nevis ar naidu izturas viens pret otru, bet gan ar mīlestību, atbalstot cits citu. Turklāt, ja mēs palīdzam savējiem un tā tiek darīts no paaudzes paaudzē, nav vairs svešo, kam vajadzīga palīdzība vai kas meklē palīdzību ārpusē, jo katrs saņems atbalstu no savas ģimenes.
