Iekšēja piedošanas lūgšana saviem vecākiem jeb Par lielākiem bērniem 0
Vecākiem lūgt piedošanu savam bērnam ir daudz vieglāk, nekā lūgt piedošanu saviem vecākiem, jo tādā veidā mēs apliecinām, ka esam mazāki, tā uzskata psihologs un psihoterapeits Aivis Dombrovskis. Tomēr tā ir dabiskā lietu kārtība – mēs piedošanu prasām lielākajam. Tas ir modelis, kas iet no paaudzes paaudzē, tāda veidā mācot konfliktu risināšanas veidus un vērtības. Vecāki mēdz iedomāties, ka no saviem bērniem sagaidīs atbalstu un baltas vecumdienas, tajā pašā laikā nicīgi izsakoties par saviem vecākiem. Bet ja mēs necienām savus vecākus, vecus cilvēkus, bērni necienīs mūs, kad būsim veci.
Bērniem mēdz būt aizvainojums uz vecākiem, ja tie neapzināti vai apzināti darījuši pāri. Bērniem saviem vecākiem nav jālūdz piedošana un jāpiedod par to, ka viņi ir nodarījuši pāri. Bet ir jālūdz piedošana par to, ka cilvēks nav spējis izprast vecākus, pieņemt viņus tādus, kādi viņi ir. Par to, ka dusmojies uz viņiem. Jo cilvēks ir kļuvis par personību tieši tāpēc, ka vecāki ir bijuši tādi, kādi viņi ir bijuši, ieguvis savas labākās īpašības, pateicoties tieši šiem vecākiem. Un galvenais, ieguvis iespēju dzīvot.
Ir svarīgi izlīdzināt šo konfliktu, lai tas nepārietu no paaudzes uz paaudzi un pieaugušais no upura – bērna nekļūtu par pieaugušo – varmāku. Nespējot pieņemt savus vecākus, cilvēks turpina darīt tieši to pašu, ko darīja viņa vecāki, tikai pārnesot to jau uz saviem bērniem. Piedošanas lūgšanai nebūt nav jānotiek aci pret aci, jo visbiežāk tādā gadījuma tā ir formāla uzvedība. Svarīgāk ir lūgt iekšēji (to iespējams darīt arī terapijas laikā, vecākam klāt neesot), izjūtot to emociju līmenī un tādējādi radot pārmaiņas dvēseliskā līmenī, izmainot pasaules uztveri un līdz ar to savu rīcību. Tādējādi konflikts ir izlīdzināts un netiek pārnests uz saviem bērniem. Terapijas laikā cilvēks izmaina savu skatu pozīciju, iegūstot citu pieredzi un līdz ar to atgūst resursus. Nav nepieciešams izplūst lielajā mīlestībā uz vecākiem, bet ir vajadzīgs tikai viens, pieņem viņus tādus, kādi viņi ir. Jo neviens nav ideāls, ne mēs, ne vecāki, ne kāds cits uz zemes esošais. Bet vecāki ir lielāki par mums un viņi ir tie, kas mums ir devuši dzīvību. Neviens cits to nevarētu izdarīt, jo tādā gadījumā cilvēks vairs nebūtu pats, bet kāds cits, tas ir, mēs nebūtu mēs – tie, kas esam, bet gan kāds cits cilvēks.
