Ērtā kolektīvā bezatbildība – tiesību zinātņu doktors Ringolds Balodis par Zolitūdes traģēdiju 0
Tiesību zinātņu doktors Ringolds Balodis, kurš ir arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors, vadīja 12. Saeimā izveidoto parlamentārās izmeklēšanas komisiju Zolitūdes traģēdijas (2013. gada 21. novembrī, sabrūkot nesen uzceltajam veikalam “Maxima”, dzīvību zaudēja 54 cilvēki) lietā, kurā nesen pieņemts tiesas spriedums.
Uz apsūdzēto sola bija sēdušies deviņi cilvēki, taču pirmās instances tiesa par vainīgu atzina tikai vienu – būvinženieri Ivaru Sergetu, piespriežot viņam sešu gadu cietumsodu. Prokuratūra solīja spriedumu pārsūdzēt, bet to var darīt tikai tad, kad ir pieejams pilnais spriedums. Tas būšot pieejams tikai 16. novembrī. Intervijā R. Balodis skaidro, vai kopš tā laika situācija būvniecības jomā uzlabojusies, kā viņš vērtē tiesas lēmumu un valsts pārvaldi.
Kāpēc Talsu traģēdijas lietā, kur arī jūs kā advokāts pārstāvējāt cietušos, vijās cauri valsts atbildība, taču sabrukušā veikala “Maxima” lietā ne?
R. Balodis: Talsu traģēdijas lietā (1997. gada 28. jūnijā ugunsdzēsēju svētkos, lūstot un krītot autopacēlāja grozam, dzīvību zaudēja deviņi bērni. – Red.) sākotnēji valsts vēlējās izvairīties no jebkādas atbildības. Iekšlietu ministrija un ugunsdzēsēji tiesā it visā vainoja Talsu ugunsdzēsējus, bet galarezultātā tiesa nolēma, ka valsts pati ir atbildīga par notikušo, jo pašvaldības rīkotā pasākumā amatpersonas ar tehniski bojātu valsts automašīnu nogalināja nevainīgus cilvēkus. Tiesa nolēma, ka cietušajiem ir piešķiramas kompensācijas, ko samaksāja valsts budžets.
Savukārt Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apsūdzību uzturēja valsts – prokurori, balstoties uz policijas savāktiem materiāliem. Kā nu sanāca, tā sanāca. Zolitūdes lietā gala vārdu teikt ir pāragri, lai gan tendences jau samanāmas. Valsts atbildību tiesa diemžēl nesecināja, taču to vērtēja 12. Saeimas parlamentārā izmeklēšanas komisija Zolitūdes traģēdijas lietā. Komisija secināja, ka ir politiķi un amatpersonas, kas atbildīgi par būvuzraudzības vājināšanos, un ir politiķi un amatpersonas, kam jāuzņemas atbildība par vājo būvuzraudzību Rīgas pilsētā.
Komisijas galaziņojumā ir atziņa, ka galvenā valsts atbildība ir par būvinspekcijas likvidāciju krīzes laikā – 2009. gadā. Līdzās toreizējam valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, ekonomikas ministriem Artim Kamparam un Danielam Pavļutam, ministrijas valsts sekretāriem Jurim Pūcem un Anrijam Matīsam par atbildīgiem atzinām arī Rīgas pašvaldības vadītāju Nilu Ušakovu un arī pašvaldības būvvaldes vadītāju Ingu Vircavu. Pēdējos – par slikto pārvaldību Rīgas pilsētā, uzraugot būvniecības procesus. Tas bija iemesls, kāpēc “Saskaņa” par parlamentārās izmeklēšanas ziņojumu nenobalsoja. Arī “Vienotības” deputāti neatbalstīja galaziņojumu, jo par atbildīgiem tika atzīti viņu cilvēki.
Pirms un pēc traģēdijas bija acīmredzama ļoti spēcīgu lobiju darbība būvniecības jomā, un tas palīdzēja mīkstināt būvnieku atbildību Būvniecības likumā.
Premjers Valdis Dombrovskis demisionēja, uzņemoties atbildību, bet Pavļuts atzina savu vainu. Manuprāt, tas bija pats labākais, ko šajā situācijā varēja izdarīt. Turēties pie krēsla šādas nelaimes laikā ir amorāli. Ušakovs neatkāpās no Rīgas domes priekšsēdētāja amata, un tas iezīmēja “Saskaņas” kopējo bezatbildīgo pārvaldību Rīgā.
Vēl vienu galējību komisijas galaziņojumā gribēja panākt Inguna Sudraba. Viņa ļoti centās vainīgo sarakstā ierakstīt visus politiķus, kuri balsoja par būvniecības kontroles vājināšanu. Tas būtu pārāk abstrakti un nepareizi, jo atbildība tomēr ir stipri individuāls, nevis kolektīvs jēdziens.
Starp citu, man personiski Zolitūdes parlamentārās komisijas vadīšana bija liels izaicinājums, jo vajadzēja saglabāt vēsu prātu, bet galvā nāca pusaudžu gadu atmiņas. Mans tēvs traģiski aizgāja bojā sliktas būvniecības uzraudzības dēļ. Es biju piecpadsmitgadīgs pusaudzis, māsai bija deviņi gadi. Bet jaunākā māsa vēl nebija piedzimusi un tēvu tā arī netika redzējusi.
Tēvs bija Kurzemes zvejnieku kolhoza “1. Maijs” vadošs darbinieks. Kādā komunistiskajā sestdienas talkā bija jānojauc vecā kolhoza kopmītne Ventspilī. Kad vīri gribēja pilnībā nojaukt sienu, kas saskārās ar blakus esošo ēku, mājas īpašnieks un būvuzraugi brīdināja talciniekus, lai nejauc kopmītnes sienu, kas saskaras ar blakus ēku. Sienas ir savienotas kopā tā, ka, nojaucot vienu, sabruks arī otra. Ķieģeļu sienu atstāja nenojauktu. Vakarā pēc talkas vīri sēdēja pie ugunskura, gaidot kolhoza autobusu, un mans tēvs liktenīgi piecēlās kājās, jo gribēja paņemt malkas pagali, kas atradās pie nenojauktās sienas, bet siena pēkšņi sabruka, viņu aprokot. Arī toreiz bija tikpat kā neiespējami saprast, kurš īsti ir pie vainas. Cilvēks aizgāja bojā, bet neviens neuzņēmās atbildību.
Arī tagad Zolitūdes traģēdijas tiesnesis nav varējis inkriminēt tādus pārkāpumus, kādi nav noteikti normatīvajos aktos. Tā viņš preses konferencē norādīja.
Ekonomiskās krīzes dēļ būvnieku koordinētās darbības bija tik spēcīgas, ka tās spēja stimulēt bezatbildību būvniecībā. Likumi Saeimā tika “iztīrīti” no atbildības. Tas, ka pēc traģēdijas atkal likumos ieviesa atbildību, neattiecas uz pagātni – uz Zolitūdes traģēdijas brīdi. Tiesai jāskata regulējums, kas ir notikuma brīdī. Likumam diemžēl vai par laimi nav atpakaļejoša spēka.
Patlaban apstiprināšanai Saeimā tiek virzīti grozījumi Būvniecības likumā, kuri jau ir desmitie pēc kārtas un kuros atkal būvnieku atbildība ir sašaurināta.
Tās kopējās nekārtības šajā nozarē ir gana lielas. Zolitūdes traģēdijas atbalss ir būvniecības procesa birokratizēšana. To labi raksturojis premjers Krišjānis Kariņš, sakot, ka “mēs esam no viena grāvja otrā iebraukuši”. To gan viņš teica par finanšu nozares “kapitālo remontu”, bet tikpat labi šo spārnoto teicienu var attiecināt uz būvniecības kontroli.
Agrākās bezatbildības vietā ir stājusies birokrātija, kas nu apgrūtina visus. Un nav neviena, kas to spētu pieskatīt. Parlamentārajā komisijā mēs iedziļinājāmies kritiskajās vietās būvniecības procesā, kurās neviens līdz veikala “Maxima” sabrukšanai nebija iedziļinājies. Piemēram, būvnieku lobēšanas jautājumā, viena no rekomendācijām bija izstrādāt un pieņemt lobēšanas likumu.
Ir gana interesants jautājums, kāpēc tas joprojām nav izdarīts. Savā laikā KNAB to izstrādāja, bet tas bija nepieņemams, jo tajā bija iekļautas neloģiskas lietas. Lobija likums būtu galvenokārt jāattiecina uz ministrijām, to ierēdņiem, jo lielākā daļa normatīvo regulējumu tiek izstrādāti valdībā.
Pats savām acīm novēroju 12. Saeimā, ka nav iespējams izsekot, kas piedalās atklātajās komisijas sēdēs. Nereti tie aktīvākie ne vienmēr ir tie godīgākie un tie, kas saprot drēbi. Ja nav likuma, ja nav lobētāju reģistra, to situāciju nav iespējams kontrolēt. Funkciju dublēšanās un lieka birokrātija ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā bija galvenie iemesli, kāpēc likvidēja būvniecības inspekciju. Bet, iztrūkstot analīzei, nekādu mācību pēc 2013. gada traģēdijas īsti neguvām.
Būvniecības procesa uzraudzībai jāiet rokrokā ar administratīvi teritoriālo reformu. Reformai ir jāstiprina tieši būvniecības uzraudzība. Ceru, ka par to šobrīd tiek domāts.
Kas tagad būtu atbildīgs, ja sabruktu, piemēram, kāda padomju laikā celta daudzdzīvokļu māja? Par to, ka šīs ēkas savu laiku ir nokalpojušas, izskanējis ne viens vien brīdinājums.
Ja, nedod Dievs, tas notiktu, atbildība gultos uz būvuzrauga pleciem, bet tajā pašā laikā, visticamāk, atbildīgs nebūtu neviens. Ja mēs runājam par Rīgas teritoriju, tad vispirms tai iniciatīvai par to, ka pastāv zināms risks par šo ēku drošību, jānāk no vietējiem būvuzraugiem. Rīgas pašvaldībai ir jāizstrādā plāns, kā glābt situāciju.
Ja Rīgas pašvaldība nevis karotu ar valsti, kā tas ir noticis pēdējos gados, bet sadarbotos, tad varētu izvairīties no nepatīkamiem notikumiem, kas apdraud cilvēku drošību. Valdībai būtu jāpieprasa Rīgas pašvaldībai, lai tā iesniedz plānu, kuras mājas ir jānojauc, cik tas izmaksātu, kā arī to, kādus izdevumus segs pašvaldība, kādus – valsts, kur cilvēkus pagaidām izmitinās… Tas nav vienkārši, bet tas ir izdarāms. Tur zināmā mērā būtu jābūt valsts piespiedu elementam un atbildībai par savu pilsoņu dzīvību un veselību.
Pat pieredzējušie tiesneši dažkārt cenšas tikt vaļā no tādām lietām, kuras rada lielu sabiedrības rezonansi. Tad jau var uzteikt jauno tiesnesi Ernstsonu, kurš šo procesu novadījis līdz galam. Lai gan daudzu ieskatā spriedums nav taisnīgs.
No vienas puses, sabiedrības spiediens, vēlme pēc atriebes asinīm ir dabiska reakcija, un tiesnešiem ir jābūt ar mugurkaulu, pietiekami viediem un neatkarīgiem. Piemēram, ASV zvērināto tiesa līdzīgā gadījumā tiktu izolēta pirms lēmuma pieņemšanas, lai neietekmētos no sabiedrības. Tur, kur jāiztiesā tik vērienīgas lietas, ir pienākums nodrošināt, lai tiesneši nevarētu ietekmēties no masu informācijas līdzekļiem. ASV dažos štatos ir aizliegts fotografēt, bet attēlus no tiesas procesa iegūst tikai zīmējot. Arī tādējādi procesa dalībnieki tiek pasargāti no ārējā spiediena.
Kā jūs vērtējat to, ka Zolitūdes traģēdijas krimināllietas saīsinātais spriedums ir vērienīga romāna apjomā, vairāk nekā 800 lapaspušu?
Šobrīd gan lasīt var tikai saīsināto spriedumu, bet ir skaidrs, ka pilnais spriedums būs Raiņa sējuma biezumā. To lasīt būs riktīgs izaicinājums. Tā ir arī citās lietās. Daudz par garu. Manuprāt, tas ir tieslietu kultūras jautājums, kas būtu jārisina Tieslietu ministrijai kopā ar Tieslietu padomi. Sadarbojoties izpildvarai un tiesu varai, ir jāpanāk, lai tiesu spriedumi būtu kodolīgi, un jācenšas, lai tie būtu saprotami visiem, ne tikai profesionāļiem.
Vai tās nav bailes no atbildības? Jo vairāk uzrakstīs, jo vairāk tiesnesis vai ierēdnis sevi pasargās no nepatikšanām?
Viennozīmīgi! Deviņdesmitajos gados, kad biju ierēdnis, galvenais virzošais spēks bija entuziasms, vēlme veidot savu valsti. Divtūkstošo gadu sākumā, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā, tas pārtapa par ierēdniecības vēlmi harmonizēt mūsu tiesību aktus ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Bet patlaban to entuziastu vairs nav daudz, tāpēc valsts pārvaldes sistēma nevar uz viņiem balstīties. Pamatā ir vienīgi ierēdņu griba izdzīvot jeb pārziemot. Tas nevedina uz attīstību. Piemēram, ekonomikas ministra Ralfa Nemiro konflikts ar valsts sekretāru Ēriku Eglīti, kura rezultātā ierēdnis, kurš nepakļaujas ministram, tiek atlaists, aizrotēts. Līdzīgi bija arī ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktoru Andri Ozolu, kuram beidzās pilnvaru laiks, bet kurš vēlējās darbu turpināt, pieteicās Valsts kancelejas izsludinātajā konkursā, taču ekonomikas ministrs vairs nevēlējās viņu redzēt šajā amatā. Viņu sūtīja uz Centrālo statistikas pārvaldi, jo cienījamā dāma Aija Žīgure, lūk, jālaižot pensijā. Es pieļauju, ka viņa par savu vēlmi aiziet pensijā uzzināja no masu medijiem. Tās ir viduslaiku metodes.
Bezatbildība sākas no tā, ka nav centralizētas varas. Es nerunāju tikai par “stipro roku”, par Valsts prezidentu, kurš varētu būt tautas vēlēts un ar lielākām pilnvarām. Būtu jāsāk ar valdības vadītāju, paredzot, ka viņam ir lielāka atbildība. To, protams, negrib tie, kam šāda situācija ir izdevīga, jo ērtāk taču rīkoties, ja ir kolektīvā bezatbildība.
Kāds ir jūsu viedoklis par Valsts prezidenta ieceri veidot Valsts padomi cerībā, ka tā varētu uzlabot sistēmu ar kvalitatīvākiem likumdošanas aktiem?
Ja būtu Valsts padome, Saeimas deputātiem būtu vairāk jāstrādā, ministriem būtu lielāka atbildība. Valsts prezidents šo padomi redz kā konstitucionālu orgānu, bet, lai to izveidotu, Saeimai ir jāgroza Satversme. Turklāt sēdē jāpiedalās vismaz divām trešdaļām deputātu, un grozījumi jāpieņem trijos lasījumos ar ne mazāk kā divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu. Tas ir ļoti augsts slieksnis.
Es neticu, ka “Saskaņa” kaut ko tādu varētu atbalstīt. Bet brīnumi reizēm gadās. Valsts prezidents Egils Levits taču panāca, ka tiek grozīta Satversme un pieņemta Satversmes preambula. Turklāt tad viņš nebija ne prezidents, ne arī Saeimas deputāts. Arī tiesībsargam, kurš ir neatkarīgs, vajadzētu pastāvēt kā konstitucionālam orgānam. Man šķiet, ka Valsts padomei vajadzētu atrasties Valsts prezidenta paspārnē. Iespējams, ka, izveidojot šādu konstitucionālu orgānu, politiķu atbildība palielinātos, bet to nav iespējams iepriekš garantēt.
Vēl jo vairāk tādēļ, ka šāda padome viena neko nedos, ja netiks stiprināta visa valsts pārvaldes sistēma kopumā un vispirms Ministru prezidenta pilnvaras un atbildība. Runa nav par “stingro roku”, bet kārtību un efektīvu pārvaldību, kuras mūsu valstī trūkst. To labi raksturo pašreizējais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Viņš pats nonāk pie secinājuma, ka tieslietu ministrs Bordāns viņam atgādinot skolnieku, kurš neklausa, bet sūdzas par citiem skolniekiem. Tā nav skola! Tas ir bērnudārzs! Pati sistēma neļauj veikt būtiskus uzlabojumus.
Ir divas iespējas, kā to sakārtot. Stiprināt vai nu Valsts prezidenta, vai Ministru prezidenta lomu. Kāpēc gan valdības vadītājs nevarētu izraudzīties Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku, jo KNAB taču ir valdības vadītāja pārraudzībā? Starp citu, pat strādājot Saeimā, es īsti nespēju saprast to “ķīmiju”, kur atrada un kā izraudzīja KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi. Līdzīgi ir ar citiem konkursiem. Un tas jau ir sistēmiski, ka kolektīva bezatbildība ir attaisnojums it visam, kas noticis valstī. Esmu pārliecināts, ka Egils Levits, kurš dziļi izprot konstitucionālās lietas, saskatīs iespēju, kā uzlabot mūsu mīļās Latvijas valsts pārvaldību.
Bet interesanti, kā tad Ringolds Balodis tika par ļoti labi atalgoto “ABLV” bankas likvidatoru?
Mani personīgi uz šo amatu uzaicināja viens no bankas vadītājiem un īpašniekiem – Ernests Bernis. Likvidatora amats ir īpatnējs ar to, ka tajā ir jābūt akcionāru uzticības personai, tajā pašā laikā likvidators par savu darbu ir atbildīgs arī regulatora – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas – priekšā. Likvidatoram ir personīgā atbildība par likuma normu ievērošanu.
Vai jūs grasāties atjaunot darbību Nacionālajā apvienībā?
Sākot strādāt bankā, premjera birojā sākās runas par mani kā Nacionālās apvienības politiķi. Ka politiķim nevajadzētu iesaistīties likvidācijas procesā un tamlīdzīgi. Nevēlējos, lai manu profesionālo pienākumu veikšana mestu jebkādu aizdomu ēnu uz Nacionālo apvienību, tāpēc apturēju darbību partijā. To atjaunošu, kad tam pienāks laiks. Varbūt tas notiks jau rīt, bet varbūt vēl būs jāpagaida.
