Erotikas estētiem – šibari māksla arī Latvijā 0
Šibari ir japāņu estētiski-erotiska cilvēka sasiešanas māksla, kas radās pagājušā gadsimta vidū un pamatojas uz seno cīņas praksi par ienaidnieka spīdzināšanu un imobilizāciju ar virvju palīdzību. Atšķirībā no citām mūsdienu bondage (sasiešanas) formām, kas pārsvarā ir izteikti erotiskas un attiecas uz BDSM kultūru, šibari māksla orientējas uz lielāku sarežģītību un gala rezultāta – sasaistītā ķermeņa estētisko pievilcību.
Rašanās sākumos šibari varēja vērot japāņu Kabuki teātra izrādēs. Šodien šibari māksla plaši izplatīta visā pasaulē – īpaši svētki notiek ne tikai Japānā, bet arī ASV, Vācijā, Lielbritānijā un pat Krievijā. Šibari kļuvis arī par vienu no erotiskās fotogrāfijas žanriem.
Dažas iezīmes, kas ir tipiskas šai mākslai:
• Koncentrēšanās uz estētisko vizuālo procesu uztveri un rezultātiem;
• Liela uzmanība tiek pievērsta sasienamā anatomiskajai uzbūvei un īpatnībām;
• Orientācija uz sasiešanu, kura neizraisa sāpes;
• Izmanto tikai virves (ir reti izņēmumi, kad ko citu), turklāt no dabīgiem materiāliem;
• Sasiešana ir grūta un prasa no mākslinieka labu sagatavošanos un uzmanību pret sasienamo.
Vēl kāda īpatnība – šibari virves. Par tām nederēs ne veļas auklas, ne celtniecībā izmantojamās virves – tikai īpašas, parasti džutas. Tās tiek sagatavotas īpašā veidā: vārītas – tas dod tām lielu elastību un mīkstumu. Dažreiz tām pievieno kokvilnas diegu – izturībai. Tās nekairina ādu, ilgāk saglabā savu izskatu. Džutas virve ir klasika. Lieto arī no sintētiskiem materiāliem izgatavotas virves, kuru ārējais slānis var būt visdažādākajās krāsās.
Cilvēkiem, kuriem japāņu kultūra ir sveša, varētu būt grūti izprast šibari prakses dziļumu. Daudziem tā paliks vienkārši patīkama spēle, līdzīgi kā masāža vai pirts.
Nodarbojoties ar šibari, īpaša uzmanība jāpievērš drošībai. Vienmēr jābūt pa rokai pirmās palīdzības aptieciņai un instrumentam, ar ko nepieciešamības gadījumā ātri pārgriezt virves. Nav lieki atgādināt obligāto apstākli, kas saistīts ar pašu šibari „garu” – vēlme iesaistīties šajā praksē ir pilnībā apzināta un brīvprātīga un galvenokārt tas attiecas uz to, kurš tiks sasiets. Vēl prasība izpildītājam – labas anatomijas zināšanas. Un vēl – šibari nevar apvienot ar alkohola vai narkotiku lietošanu – apziņai jābūt skaidrai.
Šibari zināšanu apguve notiek ļoti pakāpeniski, sākot ar neparastām fiziskām sajūtām no tā, ka kustības ir ierobežotas, no neparastajām pozām līdz pat jaunai garīgai pieredzei, kas ļauj iepazīt sevi.
Arī pie mums ir „virves mākslinieki”
Lai raksta ilustrēšanai nebūtu jāizmanto fotogrāfijas tikai no ārzemju resursiem, uzrunāju kādu Latvijas lapās pamanītu šibari interesentu un lūdzu nedaudz pastāstīt par sevi un savu aizraušanos.
„Mans pseidonīms ir Hanataka Tengu vai vienkārši Tengu. Sen esmu interesējies par bildēm, kurās tiek attēlota sasiešana. Pirms aptuveni pieciem gadiem es pievērsu uzmanību tam, ka daļai šo attēlu ir kopīgs vizuālais stils un pat mākslinieciskā vērtība. Sāku interesēties un atradu informāciju par šibari. Tā bija Baltkrievijas tamborētāja Mihaila Balabančika lekcija.
Meklējot dziļāk, sāku saprast, kas tas ir, kādi žanri un apakšžanri eksistē, kādas skolas un tradīcijas pastāv, kādi mīti apvij šo mākslu (kā jebkādu austrumu mākslu). Tad apmēram gadu es veltīju virvju un mezglu pētīšanai. Sākot no makšķerēšanas, jūras un tūristu mezgliem, turpinot ar makrame un dekoratīviem mezgliem, un beidzot ar speciālo literatūru, veltītu tieši šibari. Tai pašā laikā eksperimentēju ar virvēm, mēģināju sagatavot savas virves, apguvu principus kā atšķirt labas virves no sliktām.
Tad parādījās meitene, kas gribēja apgūt sasiešanas pamatus. Es apsolīju pastāstīt viņai visu ko zinu pats. Protams, tas stimulēja vēl vairāk attīstīties pašam. Es joprojām mācos un man ir ļoti daudz „tumšo” vietu šibari mākslā. Mani ļoti ietekmēja ASV tamborētāju pāris Two Knotty Boys. Pēc tam bija vācu meistara Michael Tamse materiāli un poļu tamborētāja GanRaptor pamācības. Vēlāk, jau klātienē, apmeklēju meistares Edna no Čehijas seminārus un Borisa Mosafira seminārus un meistarklasi. Ceru, ka šogad šīs saraksts paplašināsies.
Pašlaik es praktizēju galvenokārt Kazarinawa Shibari – Decorative Rope – Dekoratīvas Auklas stilistikā, pamazām iesaistoties Tsurinawa – Suspension – Pakarināšanā.
Šobrīd šibari ir tā māksla, ar kuru es nodarbojos – gan fotogrāfijā, gan priekšnesumos. Neesmu fotogrāfs un visas fotogrāfijas, kuras publicēju, ir nofotografējuši citi cilvēki. Angļu valodā ir tāds termins „rope artist” – „virves mākslinieks”, gribētos, lai kādreiz kāds arī mani varētu tā nosaukt. Otrkārt, personīgi man šibari ir arī saskarsmes veids ar modeli. Es varu ielikt kādas savas domas, emocijas sasiešanas procesā un varu dabūt atsauksmi uz tām. Dažreiz ļoti emocionālu. Sasiešanas sesiju, kas notiek gandrīz pilnā klusumā, gan tamborētājs, gan modele var uztvert kā intensīvu dialogu.
Tiem, kas izlasīs un gribēs joka pēc pamēģināt, gribu atgādināt, ka šibari, kā jebkāda sasiešanas tehnika, ir EKSTREMĀLI bīstama. Tikai tamborētāja zināšanas un pieredze var samazināt, bet ne novērst risku. Nervi mirst klusu. Sasiets cilvēks var nesaprast, ka traumējas, viņš vienkārši neko nejūt. Kļūda var izraisīt ļoti nopietnas traumas. Sasieta cilvēka kritiens no viena metra augstuma var būt letāls un gandrīz obligāti būs traumatisks. Vēl gribu atgādināt, ka modele sasiešanas laikā, neatkarīgi no sasiešanas stila vai sasiešanas mērķa, fiziski ir pilnīgi bezpalīdzīga. Safe! Sane! Consensual! (ievērojiet drošības, saprātīguma un brīvprātības nosacījumus jeb pamatprincipus)”.
Rakstā izmantoti materiāli no samopoznanie.ru un passion.ru
