“Muzeju te netaisīsim, zeltu nekrāsim, naudas mašīna te nebūs, bet veidosim cilvēkiem pieejamu vidi.” Kā mūziķis Uģis Prauliņš par muižkungu kļuva 1
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mūsu vīzija ir atjaunot vēsturisko, bet līdz zināmai robežai, jo muzeju te netaisīsim, zeltu nekrāsim, naudas mašīna te nebūs, bet veidosim askētisku un cilvēkiem pieejamu vidi – tā par savu Ērmaņmuižu saka komponists, pedagogs un mūziķis Uģis Prauliņš.
Pa Pleskavas šoseju, cauri Alūksnei, vēl desmit kilometrus uz priekšu, līdz pa labi ved grantēts Latvijas lauku lielceļš vītoliem malās. Tad vēl viens kilometrs, un kreisā pusē kā no nekurienes iznirst guļbaļķu namiņš baložzilpelēkā krāsā.
Te, Malienas pagastā, simtgadīgiem ozoliem apaugušā stāvā upes krastā, kur zied arī pa kādai krāšņai telēkijai, šai tipiskajai Alūksnes apkaimes puķei, kur tuvumā ne vien valstu, bet arī seno leivu kultūrtelpas vēsturiskā robeža, atrodas Uģa un Ingas Prauliņu vasaras rezidence.
Ērmaņu muižas vēsture sākusies sen, bet 1823. gadā (pēc 1836. gadā iznākušās Hāgemeistera grāmatas dokumentiem) to nomērīja atsevišķi no Marienburgas pilsnovada, kas piederēja Fītinghofu ģimenei, par ko ir atsevišķs stāsts Rīgas, Latvijas un arī lielākos mērogos. Jau 1816. gadā ar roku rakstītos dokumentos Ērmaņu muiža minēta ar visiem māju puduriem, ciemiem, apdzīvotām vietām un iedzīvotāju sastāvu.
Ērmaņu muižas cēlājs ir Pēterburgas Zinātņu akadēmijas Goda biedrs Kristofs Burhards fon Fītinghofs.
Kādreizējais Pāvila I kambarkungs uzbūvē muižu pēc vienkārša projekta, kas līdzīgs vasarnīcai, lustmuižām, kādu ap Rīgu bija ļoti daudz, redzamas arī Broces zīmējumos – ar “laternu” vai tornīti, kas mazliet atgādina sakrālas celtnes, kurām bija šādi tornīši, – kā Katlakalna baznīcai un ne tikai tai. Šajā ēkā, vietā, kur kolhoza laikā tika izzāģēta siena, tolaik atradās arī kapela.
Slēgta, zināmā mērā pat klaustrofobiska telpa ar ērģelēm, kur vēl tagad var redzēt to kādreizējās atrašanās vietas aprises.
Māja noteikti būvēta garīgi noskaņotam, izglītotam cilvēkam, par muižas vēsturi stāsta komponists Uģis Prauliņš. Var jautāt – kāpēc muiža celta tik vienkārši, tomēr ar kolonnām, tomēr ar torni?
Tāpēc, ka Burhards fon Fītinghofs vēl piederēja pie apgaismības paaudzes cilvēkiem, kuri sāka interesēties par tādām ļoti būtiskām lietām – ko mēs darām šajā pasaulē, vai tikai ēdam, dzeram, eksistējam un nomirstam, vai ir arī vēl kas augstāks? Burhards fon Fītinghofs, kas piederēja vienai no bagātākajām dzimtām, varēja uzbūvēt jebkādu pili, bet viņš uzcēla šo pazemīgo eremītu namiņu.
Ir apraksti, kas liecina: 1818. gadā arī barons Kampenhauzens Veselavas muižā uzcēlis mūzu mājiņu ar kolonnām, nostāk no lielās kungu ēkas, arī krūmos un bieži vien tur uzturējies dienām ilgi. Kad viņš spēlējis flautu, neviens nav drīkstējis baronu šajā nodarbē traucēt.
Burhards zināmā mērā piederēja pie baroka paaudzes, un dzīvošana šeit, saskaņā ar dabu, viņam nozīmēja palaist vaļā eksakto dzīvi… Kas mani tajā saista? – mazliet retoriski vaicā pašreizējais Ērmaņu muižas saimnieks. Garīgums, gara pazemība, zelta nelietošana bez vajadzības.
Jā, Ērmaņos nekad nav bijis ne zelta, ne izskaistinājumu, tā nav bijusi nekāda reprezentācijas muiža, te nav pat kārtīga piebraucamā ceļa ar parādes laukumu.
Muiža ir kā eremītu namiņš ļoti pieredzējušam, dzīvi zinošam cilvēkam, nevis izrādīties alkstošam, kurš vēlas “augstāk, ātrāk, tālāk”. Tā laika principi attiecināmi arī uz šodienu, jo īstenībā – kas vajadzīgs, lai cilvēks būtu laimīgs? “Es ilgi nevarēju saprast, kāpēc mans tēvs savulaik lietoja slaveno persiešu teicienu – cilvēks ir bagāts tad, kad viņam pietiek,” spriež Uģis Prauliņš.
“Tu vari būt ļoti bagāts cilvēks, taču nekad neradīsi mieru un arvien meklēsi mierinājumus un antidepresantus, kamēr neatklāsi sev šo vārdu dziļāko jēgu.”
Pēc Burharda fon Fītinghofa nāves 19. gadsimta 20. gadu beigās visiem muižas pārmantotājiem ir pilnīgi cita dzīve un šāda eremītu māja viņus pilnīgi neinteresē.
Burharda dēls Aleksandrs Jozefs Fītinghofs, ieslodzījuma lietu pārvaldnieks, Alūksnē uzbūvē Jauno pili. Bet viņa tēva un vectēva Otto fon Fītinghofa celtais mazdēlu neinteresē, un pamazām Ērmaņi kļūst par lauksaimniecības muižu. Pats Aleksandrs Jozefs šeit vairs nedzīvoja, naudu pelnīja citos darbos un varbūt vispār muižā neiegriezās, atstājot to pārvaldnieku ziņā, kas saimniekoja pēc saviem ieskatiem.
Iespējams, nejūtot nekādu interesi par mākslu un arhitektūru, muiža tiek sadalīta sīkākā plānojumā, steliņģos, lai ir vieta pašam, mežsarga ģimenei, lai varētu rezidēt vēl kāds no šā ranga kalpotājiem. Tā bija visu 19. gadsimtu, nomainījās īpašnieki, nāca fon Knorings, pēc tam Aksels fon Delvigs, Puškina labākā drauga Antona Delviga dzimtas attāls radinieks. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā te bijušas desmit mājas divsimt metru rādiusā, milzu rija, stallis, kūtis, šķūņi, ledus pagrabs…
Un šajā mirklī komponists pēkšņi pārtrauc stāstījumu, sakot – nē, man tomēr traucē tādi neritmiski skrapstieni.
Tas, par laimi, neattiecas uz manu pildspalvu, ar kuru cenšos pierakstīt retāk dzirdētus vārdus un nosaukumus, bet uz mājas mīluli korgiju Fēru, kura ar nadziņiem skrapstina pa grīdu. Inga teic, ka pēc horoskopa dzīvesbiedrs ir gailis, taču nu varu pārliecināties, ka Uģis ir ne tikai lielisks mūziķis, bet arī fantastiski emocionāls stāstnieks.
Kā muižā ienāk Prauliņi
Fon Delvigu laikā muižā kā pārvaldnieki ienāca Praules – Dāvids jeb Dāvis Praule, Uģa Prauliņa vecvectēvs, Prauliņu ciltstēvs ar savu dzimtu.
Ir vesels stāsts, kā Praules, patriotisma vadīti vai 1905. gada nemiernieku ietekmē, tas vēl jāpapēta, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā kļuvuši par Prauliņiem un ienākuši šajā pusē.
Iepriekš Praules dzīvojuši pie Apes. Dāvidam Praulem ar sievu Kristīni bija trīs dēli un divas meitas. Vecākā Marta, ātri izejot par sievu pie skolotāja Pētera Medņa, aizprecējās uz Jaunlaiceni, kur nāca pasaulē viņas dēls, Uģa Prauliņa tēva brālēns Haralds Mednis. Vēlāk viņiem bijis jādodas prom uz Lazdonu, no kurienes arī sākas Medņa kā slavena kordiriģenta gaitas. Pārējiem Praulēm bija jāpošas uz netālo Babeckas muižu, šodienas Beju.
No kurienes 1913. gadā Praules ienāca Ērmaņu muižā. Tās kungu māju pēc agrārās reformas 1928. gadā nopērk Dāvida Praules dēls Alfrēds Prauliņš – komponista Uģa Prauliņa vectēva brālis. Bet arī viņš šeit nedzīvo, kā apriņķu priekšnieks rotē, un Ērmaņos saimnieko otrs komponista vectēva brālis Kārlis Jūliuss Prauliņš.
Viņš bija kā apkaimes dvēsele, autoritāte. Būdams draudzes priekšnieks, ziedojis gan Alūksnes kapiem, gan citām kulturālām vajadzībām. Kā sācies kulšanas laiks, vispirms ar savu dampi braucis uz kaimiņu laukiem, par savējiem teikdams – gan jau paspēšu. Kārlis bijis arī ļoti muzikāls.
“Kad ciemojos Kalifornijā pie Haralda Medņa māsas Ritas, viņa man vēl pēdējo reizi atgādināja, ka Prauliņiem, Medņiem un Pētersoniem piemītošā muzikalitāte nākot tikai un vienīgi no onkuļa Kārļa, kurš šeit Ērmaņos spēlējis ērģeles,” stāsta Uģis Prauliņš.
“Darbdienās bērni kapelā nav drīkstējuši iet, bet svētdienās onkulis Kārlis spēlējis kā ērģeles, tā citus instrumentus un aicinājis klausīties emocionālus un pamācošus stāstus no Svētajiem rakstiem.”
Onkuli Alfrēdu arestēja 1940. gadā. Piecdesmit gadus varēja minēt, kas ar viņu noticis, un tikai pēc krietna laika dzimta uzzināja, ka viņš aizvests uz Sibīriju un nošauts 1942. gadā. Onkulis Kārlis šķīrās no dzīves 1946. gadā, un Prauliņi – no sava īpašuma.
“Man ir dokumenti, kā, sākot ar 1940. gadu, Kārļa īpašums arvien tiek samazināts un samazināts,” saka Uģis Prauliņš. “Bet es esmu mūziķis un man gana ar mazo eremītu namiņu.”
Ērmaņos allaž dzīvojuši čakli cilvēki, kas pratuši kā strādāt, tā svētkus svinēt. Ir saglabājušies atmiņu pieraksti, kur leitnants Boriss Lēmans, kurš ir gan Latvijas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, gan Igaunijas Augstākā Kara ordeņa kavalieris, stāsta, kā 1919. gada maija beigās Brīvības cīņās tika atbrīvota Ērmaņu muiža, kā bija trāpīts arī tornim – un arhīvu ziņās var lasīt, ka jumts bijis sašauts ar lielgabaliem.
Muižas atbrīvošanas svētku svinībās bijis klāt arī Latvijas armijas kapteinis, Lāčplēša ordeņa kavalieris Alfrēds Prauliņš ar dzīvesbiedri Hildu, dzimušu Kohu, pēc tautības igaunieti. Un šajās igauņa atmiņās aprakstīts arī onkulis Kārlis Prauliņš.
PSRS laikos muižā bija dzīvokļi un arī piena pieņemšanas punkts. Zālē stāvējušas cisternas, kur lējuši pienu un veduši uz Beju pārstrādei. “No bērnības sešdesmitajos gados esmu redzējis, kā lieliskas vietas vienkārši aiziet nebūtībā, kā mūsu zemnieku sētas, smagā darbā iekoptas, uzceltas, atdod vietu Līvānu mājām un vēl krietni neizteiksmīgākām celtnēm, kas diez vai ir izturīgākas par guļbaļķu ēkām,” saka Uģis Prauliņš.
“Varu pateikties liktenim, ka Ērmaņos nav izdarītas vēl lielākas pārbūves vai viss pa gabalam iznēsāts, jo apkārtējās mājas meliorācijas laikos gan saspridzinātas, gan nodedzinātas. Arī Ērmaņu skaisto, lielo riju – kā Brīvdabas muzejā – nojauca, tāpat zudis arī lielais stallis, ir saglabājusies tikai akas vieta un jaunlopu kūts akmens mūri.
Ar savu elpu
Prauliņu dzimta Ērmaņus atguva ilgā procesā no 2005. līdz 2011. gadam. Restaurējot daudz palīdzēja vietējie cilvēki, jo Prauliņus te gaidīja, nebija pagaisušas arī atmiņas par seno laiku jauko sadzīvi, apkūlībām un citiem svētkiem.
Ļaudis, kuri pēdējos starpkaru Latvijas gadus piedzīvoja kā bērni, vēl tagad atceras, ka Ērmaņu pagrabā vienmēr bijis vīns, ar ko cienāt arī apkārtnes ļaudis. “Man pašam bērnības stāsti par Ērmaņu muižu vienmēr bijuši kā pasaka, ko stāstīja vecāmāte, jo vecotēvu un viņa brāļus Alfrēdu un Kārli nekad mūžā neesmu saticis, tā bija pasaule, kas aizgājusi pirms manas ienākšanas,” stāsta Uģis Prauliņš.
“Esam ielikuši atpakaļ visus logus un tajos izmantotas visas oriģinālās detaļas, ko vien var dabūt, cenšamies atjaunot Burharda mākslas darbu.”
Šo principu Ērmaņu saimnieks raksturo tā: ieskatieties katrā latvju klētiņā, senā ēkā un neizkropļojiet ar šodienas, turklāt nepārbaudītiem modes materiāliem. Nu nevajag bentlijam likt klāt žiguļa lukturus, pat mersedesa lukturus nevajag likt pie bentlija, tas arī neizskatīsies, kiču drīkst taisīt tikai liels mākslinieks, parastākam cilvēkam kā man vajadzētu sekot mājas būtībai, ja to nespēju, kādā citā vietā jābūvē jauna.
Tagad restaurāciju gaida durvis, daudz kas vēl neredzams atrodas ēkas sienās. Varot sākt domāt par griestiem, virs kuriem ir sijas, kas protezētas pirms septiņiem gadiem, jo māju bija jāsāk atjaunot ar kauliem, skeletu. Fasādes aklajā logā joprojām redzams vēsturisks divsimt gadu sens gleznojums. Oriģinālā vestibila grīda ar iedobumiņiem ļauj tikai minēt, cik karavīru un zemnieku zābaku te staigājuši.
Vai ar komponista nopelnīto šādu muižu var rekonstruēt? Nu, arī turīgs cilvēks, kam būtu pāris lieki miljoni, domātu par fondiem.
Atbalsts gūts Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Kultūras mantojuma programmā, arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Lauku atbalsta dienesta LEADER projektos. Esot iezīmētas četrpadsmit restaurācijas kārtas, un pats Ērmaņu saimnieks nevarot pateikt, līdz kurai nu tikts. Vēl 2013. gadā Ērmaņi bijuši tādā stāvoklī, ka varējuši sagāzties, bet pirms trim gadiem jau tika atjaunotas fasādes. Taču kāpēc tās baložzilpelēkā krāsā?
Tāpēc, ka kādreiz vēsturiski dominējuši trīs toņi, un, kad arhitekts arheologs Juris Zviedrāns meklējis paraugdēlīti, komponista dzīvesbiedre, pēc izglītības arhitekte, Inga Prauliņa teikusi – tikai lūdzu, lūdzu, kaut nebūtu rozā! Nē, arī rozā krāsai esot savs šarms, taču mūsdienās tā vairāk asociējoties nevis ar flokšiem, bet bārbijām, saka Uģis, taču zilpelēkā turpretim atgādinot jūru. Vasaras karstumā remdē un nomierina. Un arī skatu laukumiņš kā komandtiltiņš ēkas augšpusē ar to sader.
“Lai gan esmu arhitekta, kādreizējā Restaurācijas pārvaldes galvenā arhitekta Imanta Prauliņa dēls un radis skatīties dažādās hrestomātijas grāmatās, mani arvien pārsteidz šīs mājas vēsturiskā, manai acij gluži vai netveramā elegance,” saka Uģis Prauliņš.
“Liekas – kas tur sevišķs? Uztaisi guļbūvi, ieliec logus, priekšā kolonnas, bet tas noslēpums tajā, ka nav nekādas pārmērības, nekādas ārišķības, kā Tarkovska filmā ar cirvīti tēsta, noēvelēta, savā vienkāršībā eleganta ēka…”
Ciemiņus še aicina pa parādes durvīm, un arī te ir sava filozofija. Operā un krodziņā taču arī neiesiet iekšā pa aizskatuvi vai virtuvi? Ir 21. gadsimts, un laiks aizmirst, ka tik ilgi bijām kalpotāji un preces ienesām pa sētas durvīm. Tāpēc – lūdzu, neaizmūrējiet savu māju parādes durvis, esiet mūsdienīgi, bezbailīgi un neslēpieties. Mājai, it īpaši, ja to cēlis jūsu tēvs vai vectēvs, ir milzu apvainojums aizmūrēt parādes durvis tikai tādēļ, lai varētu dabūt vienu telpiņu vairāk.
Bet augšā uz aukstajiem bēniņiem, kuri atšķiras ar to, ka pa perimetru ir atvērti un nekad nav siltināti, ved ne pa jokam stāvas kāpnes.
Ieminos, te nu gan derētu margas. Vai puiši, kāpjot pie meitenēm klētsaugšā, domāja par margām? – attrauc saimnieks. Starp citu, fotogrāfs Gunārs Binde, kas dzīvo tepat netālu Babeckas muižā un kam jau astoņdesmit, tiekot augšā desmit sekundēs. Un pacensties ir vērts, jo augšā smaržo siens un paveras skaists skats pa vēsturiskā loga smalkajām rūtīm. Reiz te nakšņojis vai viss Mediņa mūzikas skolas zēnu koris.
Ērmaņos notiek gan koncerti, gan semināri, gan tradicionālā Etnonakts, interaktīvs sarīkojums, kur danco arī tie, kas nekad to nav darījuši, kam patīk tikai alternatīvais stils vai tikai akadēmiskā mūzika.
Tautai tiekoties ar māksliniekiem, Inga Prauliņa vāra zupu, kurai pēdējos gados dārzeņus kastēm ziedo kaimiņu puisis Edgars Brilts no savas saimniecības “Tereški 9”.
Mūsu viesošanās reizē aplūkojama fotomākslinieces Evijas Džonsones izstāde, bet tieši šodien ar kādas fotogrāfijas reprodukciju no tuvējās Babeckas muižas ieradies Gunārs Binde. Viņa darbu izstāde notikusi pirms pieciem gadiem, un nu mākslinieks atnesis “parādu”. “Pēc katras izstādes Ērmaņos mums tiek pa vienai bildei vai gleznai,” atklāj Inga Prauliņa.
Uz muzikālajiem sarīkojumiem nāk gan basām kājām, gan kurpēs, ierodas arī no tuvējiem Brenciem, no Alūksnes.
Nāk ne tikai apkārtējo novadu ļaudis, bet sabrauc arī no Rīgas, Kolkas, Liepājas, Vācijas un Šveices. Tāpat braukuši no Amerikas, pat no Austrālijas bijuši uz vairākiem sarīkojumiem, bet aktieris un fotogrāfs Stīvs Edvins Vaits no Anglijas atsūtījis griestu lustru.
Tai gan neesot īpašas vērtības, bet domāta praktiskai lietošanai. Tāpat kā citas lietas Ērmaņos. Nekas greznumam, viss dzīvai dzīvei. Segu glabāšanai no netālās Latgales nākusi skreiņa – kaut kas pa vidu starp pūralādi un skapi, vietējo meistaru restaurēts, neko stulbi neizskaistinot, simt piecdesmit gadus sens darinājums. Viena no izcilākajām latviešu animatorēm Roze Stiebra Ingai Prauliņai kā kolēģei uzdāvinājusi arī rakstus ar bildēm un šablonu paraugiem šādām lādēm.
Bet 2011. gadā Ērmaņus kopā ar pašu muižas saimnieku ieskandināja LNSO vijolnieks Raimonds Melderis un čellists Ainārs Paukšēns, spēlējot 17. gadsimta itāliešu baroka mūziku. Te dziedājusi gan Sonora Vaice, gan Ieva Parša, gan Sergejs Jēgers, gan Arta Jēkabsone ar savu Ņujorkas džeza kvartetu un arī Latvijas blūza tēvs leģendārais Jānis Vanadziņš.
Par nule notikušo Etnonakti vēl stāsta muižas zālē redzamie Alūksnes kultūras centra jauktā kora “Atzele” un deju kopas “Jukums” tautastērpi.
Nāriņas noslēpums
Āra baseina strūklaka, tautā dēvēta par Nāriņu, ir skulptora Harija Bērziņa vēl studenta gados Ērmaņu muižai darināta kā simbols skaistumam un mīlestībai.
“Esmu dzirdējis trīs versijas, kura bijusi šīs skulptūras modele,” saka Uģis Prauliņš, “bet ej nu zini, vai tā onkuļa Alfrēda vai Kārļa mīlestība. Skulptūra tapusi vienā laikā ar smagnējām betona kāpnēm, uz kurām sēdējušas pat lauvas. Šis varas simbols gan būs gājis pie sirds apriņķa priekšniekam Alfrēdam Prauliņam. Oriģinālā bijušas koka kāpnes.”
Muižas dārzā nekas neaug striktās dobēs, bet kā savā vaļā. Par godu Prauliņu dzimtas ienākšanai Ērmaņos te iestādīts jasmīns, grimonis ‘Sibīrijas pērle’ un ieva ‘Novosibirsk’ par godu pašam Alfrēdam Prauliņam. Japānas kļavu iestādījis koris “Gaudeamus”, bet korķozols ir piemiņa Augustam Sukutam, kurš bijis viens no Ērmaņmuižas atjaunošanas iedvesmotājiem. Kā zināms, izcilais kino virzītājs dzīves nogali aizvadīja Spānijas karaļvalstī.
“Braucot uz Estramadūru, redzējām, ka vienā brīdī olīvkoku birzis nomaina korķozoli,” atceras Uģis Prauliņš, “un tā Augustam par godu iestādīju Amūras korķakoku. Pudeļu korķus no tā gan neizgatavot, taču pats koks var pārsniegt arī ozola diženumu.”
Juris Zviedrāns bija atradis arī senā jumta paraugu, līdzīgi kā Kižu baznīcai arī Ērmaņos bijis gropētais purva priedes dakstiņu jumts (nav zināma vēl cita koka ēka Latvijā, kurai tāds būtu bijis). Cienot seno, 2013. gadā uzlikts apses šindeļu jumts. Paceļot skatu vēl augstāk, acis piesaista dzelteni krāsota ozolkoka bumba.
To Ērmaņiem dāvinājis mākslinieks Kārlis Zemītis, visaugstākās kategorijas galdnieks, kurš restaurē arī pats savu Oleru muižu pie Rūjienas. “Kārlis ir darinājis visas mūsu muižas detaļas – jumtu, tornīti,” stāsta Inga Prauliņa, “bet bumbu viņš uzdāvināja, sakot: jūs par to nevarat samaksāt. Lai izgatavotu tādu apaļu masīvu koka bumbu, vajadzīgs milzu ozols.
Reizēm cilvēki sagādā pārsteigumus.” Muižā ir virsdiriģentes Airas Birziņas dāvināts skapis, virsdiriģenta Mārtiņa Klišāna dāvināti krēsli…
Ērmaņos ir tapis Uģa Prauliņa 2012. gadā prestižajai “Grammy” balvai kategorijā “Labākā mūsdienu klasiskās mūzikas kompozīcija” nominētais darbs “The Nightingale” (“Lakstīgala”), kā arī citi darbi. Bet tagad komponists teic, ka atpūsties jābraucot uz Rīgas dzīvokli, jo tur nav jāpļauj zāle, vai vislabāk strādāt doties uz citu valsti, jo te, Ērmaņos, vienmēr, pat ejot uz ķemertiņu, centies ko paņemt līdzi, lai nestaigātu tukšām rokām. Starp citu, ķemertiņi zem viena jumta ir veseli trīs.
Parastais, luksusa ar lampiņām un modernais – lauku, bez durvīm, lai, sēdot uz riņķa, vari bez šķēršļiem lūkoties uz šajā zemē atrasto milzu dzirnakmeni, dižajiem ozoliem un filozofēt par šiem un senākiem laikiem.
“Ir lietas, kas piecdesmit gadus bijušas sliktā stāvoklī, bet tomēr izdzīvojušas, tāpēc nedrīkst pieļaut, ka mūsu paaudzes laikā tās izzustu,” saka Uģis Prauliņš.
Uzziņa
* Ērmaņu muiža (Hermannshof) atrodas Alūksnes novada Malienas pagastā pie Brencu–Vecannas ceļa.
* Pēc Ziemeļu kara Ērmaņu muižu līdz ar visu Marienburgas pilsnovadu (tagad Alūksnes novadu) Krievijas imperatore Elizabete uzdāvina grāfam Voroncovam, kurš 1780. gadā to pārdod Krievijas impērijas slepenpadomniekam baronam Otto Hermanim fon Fītinghofam-Šēlam.
* Ērmaņu muižas kungu māja uzbūvēta barona dēla Burharda fon Fītinghofa-Šēla laikā 19. gadsimta 20. gados.
* Burharda fon Fītinghofa dēls Aleksandrs Jozefs Fītinghofs-Šēls muižu pārdod 1874. gadā atvaļinātam apriņķa deputātam Konstantīnam fon Knoringam.
* 1903. gadā fon Knorings muižu pārdod Apes muižas īpašniekam baronam Akselam fon Delvigam.
* 1909. gadā muižu pārdēvē latviskā vārdā (tiek minēta Bienenstamm [~Bīnenštamma], 1826. g. jau latviskā tulkojumā kā Ehrmanna muiža) – Ērmaņa muiža.
* 1928. gadā Ērmaņu muižu no Latvijas brīvvalsts nopērk Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Alfrēds Prauliņš.
* Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā muiža tiek nacionalizēta.
* 1929. gadā muižai tiek piešķirts valsts nozīmes koka arhitektūras pieminekļa statuss.
* Pēc ilga procesa kopš 2005. gada Ērmaņus atguvusi Prauliņu dzimta.
Kas vēl apskatāms tuvākā apkārtnē
* Jaunannas medību pils
* Bānīša muzejs Alūksnē
* Mūsdienu kafejnīca “Tvaiks x ogle”
* Minerālu muzejs Alūksnē
* Alūksnes Jaunā pils (muzejs), Alūksnes ezers ar pilssalu, Tempļa kalns, Glika ozoli
* Viktora Ķirpa Ates dzirnavu muzejs, kur redzamas lauku sētai piederīgas būves
