Dēkainis, ceļotājs, triju polu iekarotājs Ērlings Kage: Klusums ir greznība 1
Norvēģu ceļotājs un rakstnieks ĒRLINGS KAGE, pirmais cilvēks, kurš sasniedzis “trīs virsotnes” – ziemeļpolu, dienvidpolu un Everestu –, pavadījis 50 dienas Antarktīdā bez jebkādas saziņas ar pasauli, savā grāmatā “Klusums trokšņa laikmetā”, kas nule nākusi klajā izdevniecībā “Latvijas Mediji”, raksta par ārējo klusumu – to, kuru aizēno pilsētvides fona troksnis, vai to, kas ir vienīgais, kas dzirdams, tuvojoties dienvidpolam. Arī par iekšējo – to, kuru slāpējam ar vārdiem, skaņām vai pastāvīgu komunikāciju viedierīcēs, jo tas var būt biedējošs. Ja nu, nonākot iekšējā klusuma telpā, tur sastapsim kādu svešinieku – sevi pašu?
Grāmatas iznākšanas priekšvakarā Ērlings Kage sniedza interviju “LA”, akcentējot, ka klusuma meklējumi nav ilgas pēc izolācijas, bet gan tieši otrādi – sajūtu uzasināšana, lai labāk saprastu sevi un apkārtējos.
Pirms 25 gadiem būtu grūti noticēt, ka reiz pirksim pudelēs fasētu dzeramo ūdeni, tomēr tā notiek. Varbūt reiz pienāks diena, kad pirksim arī pudelēs vai kārbās iekonservētu klusumu?
Ē. Kage: Nedomāju, ka tā būs, esmu optimistiski noskaņots par to, kā cilvēki dzīvos un izturēsies nākotnē. Saskatu tomēr arī saprātīgus attīstības scenārijus: ne viss, kas pašlaik ir ikdienišķs, noteikti kļūs ekskluzīvs.
Savā grāmatā tomēr rakstāt par klusumu kā par luksusa lietu!
Jā, un tas mani arī pārsteidz, ka, izrādās, klusumam ir kāds sakars ar greznību un sabiedrības noslāņošanos: turīgākiem cilvēkiem ir klusākas automašīnas un veļas mazgājamās mašīnas, arī darbavietās ir mazāk trokšņa. Šiem cilvēkiem ir arī lielākas iespējas sev nodrošināt klusākas brīvdienas un atvaļinājumu, dodoties prom no pilsētas. Tie, kuriem ir mazāki ienākumi, spiesti paciest daudz vairāk trokšņa. Tomēr tiem, kuri ir bagātāki, ir arī daudz dažādu luksusa lietu, statusu apliecinošu priekšmetu, kuri par tādiem tiek uzskatīti saskaņā ar tradīcijām. Piemēram, šādiem cilvēkiem ir jāvalkā uzvalki, kas šķiet patiešām bezjēdzīgi.
“Klusums trokšņa laikmetā” arī nav rokasgrāmata, kā kļūt veselīgākiem vai turīgākiem, izbaudot klusumu. Tās ir jūsu pārdomas.
Man bija svarīgi grāmatā uzdot trīs galvenos jautājumus – kas ir klusums, kur to atrast un kāpēc tagad tas ir tik svarīgi kā nekad agrāk. Tomēr mans mērķis nebija sniegt precīzas atbildes. Es arī nepiedāvāju tikai trīs atbildes, to ir daudz vairāk. Katrs pats var atbildēt uz šiem jautājumiem, lasot manu grāmatu. Jūsu klusums būs atšķirīgs no manējā – tas klusums, kurā jūs satiekat pati sevi. Mans mērķis nebija dot kādus padomus vai pamācīt.
Runājat vairāk par iekšējo klusumu, nevis to, kas apkārt?
Grāmatā rakstu arī par ārējo, apkārt esošo klusumu, bet domāju, ka daudz aizraujošāks temats ir tas iekšējais klusums, kurā cilvēks satiek pats sevi. Tas ir daudz svarīgāks par troksni mums apkārt.
Vai bijāt pārsteigts, ka jūsu grāmata iemantojusi tādu popularitāti?
Jā, ļoti pārsteigts! Patīkami pārsteigts! Rakstīju to astoņpadsmit mēnešus, rezultāts ir šī plānā grāmatiņa, un nekad nevarēju iedomāties, ka to tik labi pirks.
Rakstījāt vairāk pats sev?
Nē, tomēr rakstīju lasītājam, bet vispirms savām trim meitām, jo reiz ar viņām daudz diskutējām par to, kas ir klusums. Viņas uzskatīja, ka tas ir garlaicīgs temats. Grāmatu izdevu pats savā izdevniecībā, taču es nekad nebūtu domājis, ka tā tiks iztulkota 34 valodās.
Tagad droši vien esat ļoti aizņemts, tiekoties ar lasītājiem?
Jā, esmu diezgan aizņemts, tomēr, par spīti tam, spēju atrast arī laiku klusumam.
Kur šodien saņemsiet savu klusuma devu?
Vēlāk pēcpusdienā došos mājās un pavadīšu nedēļas nogali savā nodabā. Paslēpošu ar distanču slēpēm, palasīšu kādu grāmatu.
Pēc jūsu grāmatas izlasīšanas domāju, par ko gan runāt ar cilvēku, kuram tik svarīgs ir klusums. Vai neesat noguris par to runāt?
Nedomāju par nepieciešamību pēc klusuma kā par kādu jaunu modes tendenci sabiedrībā vai kā par trendu. Manuprāt, tas ir dziļi cilvēcīgi, ka šāda nepieciešamība ir, par to noteikti domā daudzi, taču man ir privilēģija par to arī runāt. Vispār dzīvē neesmu no klusētājiem, esmu ļoti sabiedrisks puisis, man patīk satikt citus un aprunāties. Nedomāju, ka tas ir kādā pretrunā ar klusumu. Iepazīt klusumu – tas nenozīmē dzīvot egocentriski un uzgriezt muguru pārējiem ļaudīm. Tieši otrādi – tas nozīmē pamanīt citus, redzēt un sajust, kas ar viņiem notiek, un labāk iepazīt arī sevi pašu.
Un klausīties ne vien tajā, ko kāds pasaka, bet arī sadzirdēt nepateikto?
Tieši tā! Ir taču tā, ka labāk iepazīt otru palīdz ne tikai vārdi, bet arī klusums divu cilvēku starpā.
Vai jums bieži saka – grāmatā “Klusums trokšņa laikmetā” esat ietērpis vārdos tieši manas domas, esat uztvēris manas izjūtas?
Jā, lasītāji tā saka diezgan bieži. Viņi man stāsta par to, kā dzīvo, un uzdod jautājumus par savu dzīvi. Taču, kā jau minēju, grāmatā es nesniedzu precīzas atbildes. Tur ietverta daļa refleksiju, kas man radās ceļojuma laikā uz dienvidpolu – tur bija tāds klusums, ka man bija daudz vietas un laika domāt par to. Līdz ar to runa nav par atbildēm uz visiem jautājumiem, bet par pārdomām, kādas varētu rasties daudziem.
Mani pārsteidza, ka grāmatā atsaucaties ne vien uz dažādiem klasiķiem, kuri pētījuši klusumu, piemēram, filozofu Ludvigu Vitgenšteinu, bet arī uz elektroniskās mūzikas grupu “Depeche Mode” un viņu kompozīciju “Enjoy the Silence” – “Izjūti klusumu”.
Kāpēc gan ne? Tā ir viena no populārākajām grupām pasaulē, un man ļoti patīk šī dziesma. Viņiem ir arī vairākas citas labas dziesmas, kuras atgādina par klusumu. Ir vērts ieklausīties ne vien mūzikas skaņās, bet arī pauzēs starp tām.
Pieminat arī pasaulslaveno performanču mākslinieci Marinu Abramoviču un klusumu viņas darbos.
Jā, mēs esam labi pazīstami, taču droši vien viņai ir tuvāki draugi par mani. Daudzi būs dzirdējuši, lasījuši vai redzējuši jūtūbā viņas performanci, kurā viņa daudzu stundu garumā klusējot skatās acīs pilnīgi svešiem cilvēkiem. Viņa pēc tam ir stāstījusi, kā šajā laikā saasinājās viņas dzirde – viņa sāka sadzirdēt arvien attālākas skaņas, arī ārpus muzeja.
Jums pašam ir liela mākslas kolekcija. Vai jums tajā ir kāds īpaši mīļš priekšmets?
Patiesi, man ir pieklājīga mākslas kolekcija, kuru glabāju mājās, bet reizēm aizdodu kādām mākslas galerijām. Mīļākais priekšmets man nekad nav viens un tas pats, tie visu laiku mainās. Par laimi, mākslas objekti nav kā kaķis vai suns – varu atļauties vienu dienu mīlēt vienu, otru dienu – ko citu. Savu kolekciju palēnām arī papildinu. Ir ļoti grūti pieņemt lēmumu, ka šis vai tas mākslas priekšmets būs tas, ko pievienošu savam krājumam. Dažreiz tā ir kāda lieta, kas vēl dienām un mēnešiem ilgi neļauj man domāt ne par ko citu. Katrā ziņā ne vienmēr tas ir kas tāds, kas noteikti atbilst manai gaumei. Drīzāk ir pat ārpus tās.
Vai esat domājis atkārtot kādu no savām ekspedīcijām?
Nevaru pateikt, ka kādā noteiktā dienā kļuvu par piedzīvojumu meklētāju un ceļotāju, tāpat arī nevaru teikt, ka kādā dienā būtu pārstājis tāds būt. Piedzīvojumu meklētāja gars ir manī, taču nekāds jauns mērķis nav nosprausts un fiksēts.
Bet to nu gan zinu noteikti, ka nesapņoju atkārtot to, ko jau esmu paveicis, – nekādā ziņā neplānoju tajos pašos ceļojumos doties otrreiz. Došos uz kādu citu vietu! Tā var arī nebūt nekāda īpašā vai diženā. Ziniet, es arī ikdienā cenšos daudz iet kājām, bet kādus milzīgus kalnu pārgājienus vai polāras ekspedīcijas nudien pašlaik neesmu paredzējis.
Kāda ir jūsu ikdiena, kad neceļojat?
Mana ikdiena arī tagad daudz neatšķiras no laika, kad biju ekspedīcijā ziemeļos: ceļos diezgan agri no rīta, brokastīs ēdu auzu pārslu biezputru – ja pie manis tobrīd ir meitas, gatavoju ēst arī viņām, pēc tam eju uz biroju, tad vairākas stundas strādāju, pēc tam atgriežos mājās, padaru vēl šo to un eju gulēt – aptuveni vienā un tajā pašā laikā katru vakaru. Televīziju skatos ļoti maz. Daudzi ik dienas pie televizora pavada vismaz divarpus stundas – es šo laiku izmantoju, lai domātu, lasītu un ietu pastaigāties.
ĒRLINGS KAGE
* Dzimis 1963. gada 15. janvārī Oslo; bijis jurists norvēģu gigantā “Norsk Hydro”, pievērsies politikai, vēlāk studējis filozofiju.
* 1990. gadā kopā ar Bergi Ouslandu devies ekspedīcijā uz ziemeļpolu – bez sakariem ar ārpasauli, visu nepieciešamo velkot līdzi uz ragavām.
* 1992. gadā devies līdzīgā ekspedīcijā uz dienvidpolu; 1993. gadā uzkāpis Everestā, kļūdams par pirmo cilvēku pasaulē, kurš šos trīs punktus (ziemeļpolu, dienvidpolu un Everestu) sasniedzis kājām.
* Par spīti skeptiķu iebildumiem, 1996. gadā Oslo atvēris savu grāmatu izdevniecību, kas pašlaik kļuvusi par vienu no vadošajām valstī.
* 2010. gadā kopā ar pilsētvides vēsturnieku un fotogrāfu Stīvu Dankanu izložņājis Ņujorkas pazemi – metro, kanalizācijas un ūdensvada tuneļus.
* Laikmetīgās mākslas un krievu ikonu kolekcionārs; sarakstījis grāmatas par saviem ceļojumiem, Ņujorkas pazemi un mākslas kolekciju veidošanu; triju meitu tēvs.
Saruna par Ērlinga Kages grāmatu “Klusums trokšņa laikmetā” ar ekstrēmceļotāju Bruno Šulcu un grāmatas tulkotāju Lindu Kusiņu notiks piektdien, 23. februārī, plkst. 16 Ķīpsalas Grāmatu svētkos uz Lielās skatuves.
“Klusums trokšņa laikmetā” (citāti)
“Klusums var būt garlaicīgs. Katrs piedzīvojis, ka klusums šķiet nomācošs, neērts un brīžam pat biedējošs. Citkārt klusums ir vientulības zīme. Vai sēru. Klusums pēc ir smags.”
“Man patīk pamosties ar putnu dziesmām, un ir veikti pētījumi, kā putni reaģē uz arvien spēcīgāko skaņu fonu pilsētvidē. Secinājums – putnu dziesmas mainās. Klusākās skaņas izzūd, tās aizstāj skaļāki toņi, kuri var sacensties ar cilvēku radītajām skaņām. Viena no putnu dziesmu pielāgošanās sekām ir tā, ka tiem arvien grūtāk atrast pārošanās partneri.”
“Haoss. Tas ir vārds, ko Abramoviča lieto, lai aprakstītu, ko viņa piedzīvojusi. Kaut arī viņai apkārt bija pilnīgi kluss, galva bija pārpildīta ar dažādām domām. Viņai bija jāpiepūlas atrast mieru pat klusuma vidū.”
“Būdams iemīlējies, reizēm esmu izjutis klusuma trūkumu. Man patīk sarunāties, klausīties, taču mana pieredze liecina, ka īsta tuvība rodas tad, kad pirmo reizi, būdami kopā, kādu laiku nerunājam.”
