Ērkšķogas manā dārzā. Ieteikumi audzēšanai komerciāli un pašu vajadzībām 0
Ligita Rezgale, dārzkope, Saldus novada z/s ” Mucenieki” īpašniece
Pēdējos gados Latvijā diezgan strauji arī komercaudzēšanā ienāk iepriekš pavisam nepazīstami vai mazpazīstami augļaugi – aktinīdijas, irbenes (šķirnes), dārza pīlādžu šķirnes, ēdamie sausserži, korintes (šķirnes) u. c., par kuru piemērotību audzēšanai Latvijas apstākļos vēl jāpārliecinās. Pavisam novārtā esam atstājuši tādu senu, pazīstamu, Latvijas audzēšanas apstākļiem piemērotu kultūru kā ērkšķogas. Tas mani pamudināja pievērsties šīs kultūras tālākai izpētei un audzēšanai.
Kāpēc stādījumu platības nepalielinās?
20. gadsimta sākumā kultūru gandrīz pilnīgi iznīcināja Amerikas miltrasas straujā izplatība, pret ko vairākums Eiropas šķirņu bija nepietiekami izturīgas. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās audzētās šķirnes ar ļoti lielajām ogām, kas izveidotas Rietumeiropā, tomēr atsevišķos gados parāda ieņēmību pret Amerikas miltrasu. To gan samērā viegli ierobežot, pietiek ar vienu smidzinājumu pareizā laikā. Vēl pirms neilga laika kā būtiskākais šīs kultūras attīstības traucēklis tika minēts ievērojamais roku darba patēriņš – 250–400 cilvēkdienas uz hektāru ogu novākšanai un atkarībā no ērkšķainības 24–41 cilvēkdiena uz ha zaru izgriešanai komplektā ar saskrāpētām rokām. Starp citu, plānojot nelielas platības un novākšanu ar rokām, darbaspēka pieejamība un izmaksas kļūst ar katru gadu aktuālākas. Tādējādi audzēšanas izmaksas ir lielas, kopšana apgrūtināta. Bija problemātiska arī nezāļu apkarošana. Nereti lietošanai desertam patērētājiem ogas tika piedāvātas tehniskās gatavības stadijā, kas radīja priekšstatu, ka ogas patēriņam svaigā veidā vispār nav lietojamas.
Izveidojot un stādot jaunas, pret Amerikas miltrasu izturīgas, augstražīgas, garšīgas šķirnes, mehanizējot zaru griešanu un ražas novākšanu, nezāļu apkarošanai lietojot herbicīdus, deserta ogu audzēšanā lietojot īpašas audzēšanas tehnoloģijas, atrodot jaunus un modernizējot esošos ogu pārstrādes veidus, ērkšķogu audzēšanu iespējams atkal pārvērst par rentablu nodarbošanos.
Jāizvērtē savas saimniecības situācija
Izvērtējot savas saimniecības situāciju (audzēšanas vieta, darbaspēka pieejamība, realizācijas vietas attālums, kopšanas iespējas u. c.), jāizvēlas piemērotākais un izdevīgākais audzēšanas veids. Ērkšķogas var audzēt dažādi. Mazdārziņos tās parasti tiek audzētas krūmos vai augstcelmu formā, turklāt stādot jau dārgu, uz stumbra potētu, augstcelma formā izveidotu stādu, un novāktas ar rokām. Te viena no svarīgākajām šķirnes īpašībām būs mazērkšķainība. Ierīkojot komercstādījumus, jāzina, vai vāksim mehanizēti ar izmantošanu pārstrādei, vai ceram iegūt lielas, saldas deserta ogas svaigam patēriņam.
Mūsu saimniecība atrodas Austrumkurzemes augstienē, pašā Kurzemes vidienē vairāk nekā 100 km attālumā no jebkuras lielākas pilsētas (Rīga 160 km), tāpēc plānojām lielu kravu komplektēšanu, ja tā kādam jāpiegādā, vai arī tirgošanu uz vietas saimniecībā vairumā, kopšanu pārsvarā mehanizētu, jo saimniecībā jau ir jāņogu kopšanas tehnika (vagu vilcējs stādīšanai, miglotājs, apdobju miglotājs, minerālmēslu izkliedētājs, zāles pļāvējs rindstarpām, nolīkušo krūmu veidotājs Former un novākšanas kombains). Arī mūsu reģionā cilvēku ir daudz, bet nedz lauku, nedz kādi citi darbi viņus neinteresē, tāpēc roku darbu izmantojam minimāli. Lielāko platību audzējam krūma formā, tikai krūmi izvietoti tuvu, 0,7–0,8 m attālumā, veidojot dzīvžogam līdzīgu, nepārtrauktu rindu, kas nepieciešama kvalitatīvai ogu novākšanas kombaina darbībai.
Attēlā – Audzēšana mehanizētai vākšanai
Kamēr stādījumu maz, kā jau visām kultūrām cenas augstas. Palielinoties platībām, cenas strauji kritīsies, tāpēc darbus jācenšas veikt pēc iespējas mehanizēti, ātri un lēti, citādi nevarēsim konkurēt ar mūsu aktīvo kaimiņu ogu audzēšanā – Poliju.
Otrs komercstādījumu tips – īpaši izveidota špalera, pie kuras ērkšķoga aug kā kociņš līdz 2 m augstumam, turklāt stāds tiek veidots bez potēšanas uz stumbrveidotāja.
Attēlā – Ērkšķogas špalerās
Šo audzēšanas veidu jau sen noskatījos Vācijā, kur tā audzē kvalitatīvas deserta ogas pilsētai, kur ērkšķogas svaigā veidā ir patiešām pieprasīta kultūra un par augstu cenu tiek tirgota mazos trauciņos uz katra ielas stūra. Nolēmu arī es šādu audzēšanas veidu pamēģināt Latvijas apstākļos. Tomēr te rezultāti nebija cerētie. Mēslojām mēreni, laistīšanu neierīkojām, to uzskatījām par riskantu, jo ar fertigāciju regulāri visu vasaru piebarojot (Vācijā N 160 kg/ha tīrvielā), garie nenobriedušie dzinumi stipri varētu ciest ziemas salā. Dzinumi uz augšu auga, ziemā nenosala, skaisti ražoja, bet augumu vienu metru sezonā nu nekādi nevarēja sasniegt, līdz ar to ogu lielums un krāsojums vienkārši fantastisks, novākšana strauja, vācējiem patīkama, bet ražas tomēr pieticīgas. Audzēšanas veids tika atzīts par vairāk piemērotu piepilsētu stādījumiem deserta ogu tirgošanai svaigā veidā par augstāku maksu. Tehnoloģijas piestrāde vēl jāturpina.
Šķirņu pārbaude zemnieku saimniecībā Mucenieki
Lai izveidotu kādu no iepriekšminētajiem stādījumiem, vispirms saimniecībā sākām ar šķirņu izpēti, salīdzināšanu ar ilgstoši Latvijā audzētajām šķirnēm, pozitīvo īpašību novērtēšanu. Pēc tam iespējams izvērtēt, kādam audzēšanas tipam kura šķirne varētu būt noderīga.
Kolekcijas stādījums veidots vairāku gadu garumā, krūmi ir dažādu vecumu, arī laika apstākļi ražas veidošanai pa gadiem bija atšķirīgi, tāpēc par ražas lielumu varēs spriest tikai aptuveni, bet labi var izvērtēt krūma veidošanos, augstumu, atjaunošanās spēju, ērkšķainību u. c., kas dod ieskatu par piemērotību audzēšanai ar dažādām tehnoloģijām. Aprakstos izmantošu gan savus novērojumus un komentārus, gan šķirņu izveidotāju aprakstus un jau iepriekš publicētos tulkojumus.
Šķirnes ar agru ienākšanās laik
u
(Tehniskā gatavība ap 9.–11.07., pilngatavība ap 10.–18.07., ienākšanās laiki pa gadiem novirzās apmēram par nedēļu.)
‘Hinnonmaaki Strain’ – izaudzēta Somijā. Krūms vidēja auguma, nedaudz izvērsts, ātri sabiezinās, daudz darba pie retināšanas, citādi ogas paliek mazas. Dzinumi tievi, arkveidīgi, ērkšķu maz. Agri sāk ražot, raža katru gadu. Ogas zaļgandzeltenas, vēlāk gandrīz dzeltenas, vidēja izmēra, gludas, bez matiņiem, plānu miziņu. Mīkstums ar patīkamu saldskābu garšu. Ļoti izturīga pret miltrasu. Izmantojama galvenokārt pārstrādē, novācama mehanizēti. Transportizturība laba, pietiekama. Iesakām pircējiem, kas mazdārziņā grib iestādīt krūmu, pie kura bērni paši var mieloties. Audzēšanai špalerā nepiemērota.
Attēlā – ‘Hinnonmaaki Strain’
‘Lielās dzeltenās’ – nezināma, domājams, Rietumeiropas šķirne, atrasta piemājas dārziņā, atzīta par labu, jo ienākšanās laiks visagrākais, krūms gan liels ar resniem, nedaudz izvērstiem, stipri ērkšķainiem zariem, kas labi atjaunojas, tomēr ogas ļoti lielas, tumši dzeltenas ar zaļganu dzīslojumu, biezu mizu (iecienījuši sukāžu gatavotāji), saldas, garšīgas, pircēji tās atzinuši. Deserta šķirne. Miltrasas ieņēmīga. Līdz šim neesam atraduši neko līdzvērtīgu, tāpēc, neraugoties uz vairākām negatīvām īpašībām, turpinām audzēt. Spēcīgo dzinumu dēļ tiek audzēta špalerā – ogas milzīgas.
Attēlā – ‘Lielās dzeltenās’ krūmā
‘Mašeka’ – izveidota Baltkrievijā. Krūms kompakts, augsts, viegla apdobju kopšana un ogu novākšana. Dzinumi spēcīgi, taisni, vidēji ērkšķaini. Ogas stipri atšķiras no citām ar savu oranžīgo krāsu, ir ovālas, garšīgas, lielas, bet pārbagātos ražas gados vidējas. Ražība katru gadu augsta. Der patēriņam svaigā veidā un pārstrādei, labi novācama ar kombainu.
‘Krasnoslavjanskij’ – izveidota Krievijā. Spēcīgs, nedaudz izplests krūms. Ērkšķi vidēji gari, divdaļīgi vai trīsdaļīgi. Ogas lielas, apaļas, ļoti saldas, aveņu sarkanas ar vāju vaska apsarmi un biezu samtainu apmatojumu, garšīgas. Labās garšas un agrīnuma dēļ iecienīta kā deserta oga. Vācama ar kombainu, jo ļoti asi ērkšķi. Spēcīgo dzinumu dēļ ir piemērota audzēšanai špalerā. Ātri apēd putni.
Šķirnes ar vidēju ienākšanās laiku
(Tehniskā gatavība ap 16.–19.07., pilngatavība ap 24.–26.07.)
‘Tukuma Konfekšu’ – nezināmas izcelsmes šķirne. Krūms augsts, spēcīgs, zari ērkšķaini. Ogas vidēji lielas vai lielas, ovālas, rožainas, caurspīdīgas, skaistas. Garša saldskāba, laba. Iecienīta deserta šķirne galvenokārt izskata dēļ. Slimo ar miltrasu. Laba audzēšanai špalerā, ogas milzīgas, var novākt divās reizēs, sagaidot maksimālu lielumu, krāsojumu un garšu.
‘Maija’ (Nr. 323/9) – izveidojis A. Vīksne Latvijā, šķirnes nosaukums piešķirts nesen. Krūms stāvs, samērā kompakts, liels. Zari ērkšķaini, noturīgi. Ogas intensīvi zaļas, skaistas, lielas, garšīgas. Raža laba, bet līdz šim ne bagātīga, nepieciešama tālāka izpēte. Šķirne var tikt izmantota svaigam patēriņam un pārstrādei. Labi vācama ar kombainu. Laba audzēšanai arī špalerā.
‘Russkij’ – izaudzēta Krievijā. Vidēji spēcīgs, nedaudz izvērsts krūms. Dzinumi vidēji ērkšķaini, ērkšķi izvietoti pa vienam galvenokārt dzinuma apakšdaļā. Ogas samērā lielas, tumši sarkanas ar vaska apsarmi, ovālas vai eliptiskas formas, saldas. Miziņa plāna. Mīkstums sulīgs, maigs, labu saldskābu garšu. Augstas un regulāras ražas. Šķirne tiek minēta kā viens no labākajiem apputeksnētājiem komercstādījumos. Labi vācama ar kombainu un ar rokām, špalerai ne visai piemērota.
‘Kolobok’ – izveidota Krievijā. Krūmi vidēji lieli, zaru daudz, tie ir gari, bet nokareni, bez atbalsta ogas tos noliec līdz zemei. Tāpēc sākumā apdobju apstrāde ir problemātiska. Jācenšas pēc iespējas ātri dabūt spēcīgus vertikālus dzinumus, nokarenos likvidējot. Tad krūms piemērots arī mehanizētai vākšanai. Špalerai ne visai piemērots tievo, nokareno zaru dēļ. Ērkšķu maz, ogas apaļas, lielas, tumši sarkanas ar vaska apsarmi, garšīgas. Slimībizturība laba. Parasti vācam izlases veidā, jo gatavojas nevienmērīgi, līdz ar to garš vākšanas un realizācijas laiks. Ātrražīga. Laba šķirne desertam un pārstrādei.
‘Donskoj Krupnoplodnij’ – augsts, nedaudz izvērsts krūms. Ērkšķu daudz, tie izvietoti visā dzinuma garumā, novākšana ar rokām stipri apgrūtināta. Ogas lielas, apaļi ovālas, zaļgandzeltenas. Miza bieza, nedaudz rūgtena. Pārgatavojoties ogas plaisā un birst. Raža laba katru gadu. Var izmantot desertam, kā arī pārstrādāt. Tiek minēta augsta sausumizturība. Spēcīgā auguma dēļ šķirne tiek audzēta špalerā – rezultāts labs. Ieņēmīga pret miltrasu.
‘Invicta’ – šķirne izveidota Anglijā. Krūms spēcīgiem zariem, vidēji skrajš, zarošanās vidēja. Ērkšķains. Ogas vidēji lielas līdz lielas, gaiši bālganzaļas, klātas ar matiņiem, stingras. Garša laba. Transportējot izturīgas, piemērotas svaigam patēriņam un pārstrādei. Laba izturība pret slimībām. Šķirne plaši izplatīta Rietumeiropā.
‘Rodņik’ – izaudzēta Krievijā. Krūms vidējs, pastāvs. Ērkšķi īsi, pa vienam, zaru gali bez ērkšķiem. Ogas apaļi ovālas, zaļas, vietām ar sarkanīgu virskrāsu un vaska apsarmi, lielas. Stabilas ražas. Izturīga pret miltrasu.
‘Rekord’ – palielas tumši sarkanas ogas ar labu garšu, ļoti bieza miza, kas gan ļauj ilgi un tālu transportēt, bet ēdot traucē.
‘Misovskij 37’ – izveidota Krievijā. Krūmi ļoti spēcīgi, ogu parasti daudz, raža katru gadu ļoti laba, bet piemērotas pārstrādei, jo ogas pasīkas, tumši violeti sarkanas, ilgs vākšanas laiks, stingras, garša viduvēja. Laba pārstrādei, vācot mehanizēti. Vākšanai ar rokām pārāk sīkas.Tālāk nolemts nepavairot.
‘Balet’ – izaudzēta Krievijā. Krūms vidēja auguma, kompakts. Ērkšķu maz, tikai dzinumu lejasdaļā. Ogas lielas, saldskābas, garšīgas, tumši sarkanas. Miziņa bieza, ogas labi transportējamas. Izturība pret slimībām laba. Līdz šim ražas samērā zemas.
Šķirnes ar vēlu ienākšanās laiku
(Tehniskā gatavība ap 20.07., pilngatavība ap 2.–5.08.)
‘Sadko’ – izaudzēta Krievijā. Krūms ļoti spēcīgs, vidēji izvērsts, zaru daudz, tie ir taisni, mazērkšķoti, gari. Ogas apaļas vai apaļi ovālas, sarkanas ar stipru vaska apsarmi un dzīslojumu, vidēji lielas līdz lielas. Garša mūsu vērtējumā viduvēja, bet der gan desertam, gan pārstrādei. Neslimo, raža katru gadu regulāra un liela. Piemērota audzēšanai špalerā un mehanizētai novākšanai. Šo šķirni arī parasti vācam divos piegājienos, tad varam izspiest maksimāli labu kvalitāti visai milzīgajai ražai.
‘Koknese’ – izaudzējis A. Vīksne Latvijā. Krūms samērā spēcīgs, plats, ar mērenu ērkšķojumu. Austrumkurzemes augstienē viena no vēlākajām šķirnēm. Krūmu pietiekami retinot, ogas lielas, ar matiņiem, ieapaļi ovālas, nogatavojoties brūngansarkanas ar gaišāku dzīslojumu, biezu mizu, labi transportējamas. Laba izturība pret slimībām. Ražība vidēja. Laba deserta šķirne, piemērota arī pārstrādei.
‘Lada’ – krūms stipri izvērsts, jo dzinumi vidēji resni, ļoti gari, noliecas. Ogas ienākas vēlu, ir ļoti lielas, tumši sarkanbrūnas, skaistas, garšīgas, biezu mizu, labi transportējamas. Raža tomēr tikai viduvēja. Audzēšanai špalerā izcila.
‘Rozovij’ – izaudzēta Krievijā. Krūms vidēja lieluma, stāvs, kompakts, dzinumi taisni, ērkšķu daudz. Ogas rozīgi sarkanas, klātas ar nelielu vaska apsarmi un retiem matiņiem, garšīgas, ļoti lielas, nedaudz ovālas, atsevišķos gados bumbierveida. Šķirne viena no vēlākajām kolekcijā.
‘Ņežnij’ – ogas bāli sārtas, ļoti lielas, garšīgas, stipri vēlas, vēl pēc ‘Kokneses’. Labi vācamas ar kombainu.
Interesants, sevišķi mazdārziņiem novākšanai ar rokām, varētu izrādīties A. Vīksnes hibrīds, kas iesniegts reģistrēšanai ar nosaukumu ‘Rita’ – krūms augsts, spēcīgs, zari faktiski bez ērkšķiem, ogas lielas, tumši sarkanas, ienākas ļoti vēlu. Ražas līdz šim pieticīgas, bet nepieciešams turpināt novērojumus. Piemērots audzēšanai špalerā.
Un kur nu vēl visas ilgstoši Latvijā audzētās šķirnes! Ir iespēja izvēlēties. Uzsākta šķirņu piemērotības pārbaude dažādiem pārstrādes veidiem, tad, visdrīzāk specializējoties uz konkrētu pārstrādātāju, šķirņu sortiments samazināsies.
Ja ceram no sava stādījuma sagaidīt labu ražu, der atcerēties, ka, pēc Krievijas zinātnieku atzinumiem, daudzas ērkšķogu šķirnes ir pašauglīgas, apputeksnēšanās var notikt gan viena zieda, gan krūma, gan arī viena klona ziedu starpā, tomēr daudz stabilākas, augstākas ražas un kvalitatīvākas ogas iegūst, ja notiek apputeksnēšanās starp dažādām šķirnēm. Tas saistīts gan ar dažādu šķirņu ziedu botāniskajām atšķirībām, gan laika apstākļiem ziedēšanas laikā. Tomēr nelabvēlīgos, aukstos pavasaros, kad nelido bites – galvenais ērkšķogu ziedu apputeksnētājs – un uz zieda nevar nonākt citas šķirnes putekšņi, augs pielāgojas un notiek pašappute. Šī īpašība izstrādājusies kultūras evolūcijas procesā un nodrošina augstākas vai mazāk augstas ražas katru gadu.
Kombinējot savu stādījumu kaut vai tikai pa dažām šķirnēm no katras grupas, iegūsim augstas, stabilas ražas, novākšanas un pārdošanas laiku varēsim paildzināt vismaz mēnesi, bet, ja iespējams ogas sasaldēt izmantošanai pārstrādei, tad vēl pat ilgāk.
Audzēšanas laikā novērotās it kā vienkāršās gudrības, kas tomēr jāievēro
– Jāmēslo bagātīgāk nekā, piemēram, ābeles, lai strauji dabūtu lielu krūmu un būtu iespējama mehanizēta novākšana.
– Krūmi jāretina, lai tajos iekļūtu gaiss un gaisma, tad ogas būs lielas, krūmi neslimos. Sevišķi tas attiecas uz šķirnēm, kas ātri sabiezinās. Visvairāk te grēko mazdārznieki, iestādot kaut kur kaktiņā zem ābeles un, krūmu žēlojot, to nekad neveido.
– Vācot mehanizēti, iegūstam ogu masu ar dažādu lielumu un gatavības pakāpi. Ja vien tās kopējā masā nav paredzētas marmelādes, sulas vai želejas gatavošanai, specifiskākiem pārstrādes veidiem nepieciešama ogu šķirošana.
– Vēlams, lai pa rokai vienmēr būtu saldētava, jo ogas jāvāc tad, kad jāvāc, bet uzreiz pārdot bieži vien nav iespējams.
– Ja plānojam audzēt ērkšķogas ar mehanizētu vākšanu, rindā nedrīkst būt citu šķirņu piejaukumu. Ja nu kāds misēklis, audzējot stādus, transportējot vai stādot, gadījies, tas jāizlabo uzreiz, kad to konstatējam, citādi viendabīgu ogu masu nedabūsim.
– Zāģlapseņu kāpuru apkarošana šobrīd ir problemātiska, jo ērkšķogas Latvijā ir tik rets kultūraugs, ka tam nav neviena reģistrēta insekticīda.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops jūnija numurā
