Egils Līcītis: Likums raujas čokurā naudas un vēl lielākas naudas priekšā 4
Daudzreiz novērotā priekšvēlēšanu ainavā startējošie saraksti “izved” masīvu propagandas – aģitācijas darbu un savstarpējos komercmačus, cērtot kanti vēlētājiem un mangojot neizlēmušo balsis. Cimdara k-ga kantorī reģistrētām listēm no nr. 1 līdz nr. 16 ir piedāvājumā izliekamo preču paraugi, kā valstī visas lietas nokārtot paātrinātā kārtībā. Čegevariskāko politisko bodīšu sortimentā ir retumi un ūnikumi, no kuriem iedzīvotāju sirdis sāk sisties kā marša bungas – vai tiešām pēc vēlēšanām atteiksimies no mūsu valstī apgrozībā esošām naudas zīmēm, vai – “ja šie nāks pie varas” – prātīgākais nav sekot Aizsardzības ministrijas instrukcijām un rakt bunkurus, kur noslēpties. Savukārt partiju spožākie ideoloģiskie prāti atvēruši ūdensvada krānu ūdenskrituma režīmā, lai spilgti attēlotu īsto dzīvi, kuru piestartēs, kad ievēlētie ieviesīs zināmu daudzumu sociālisma vai par 90% galvu saīsinās civildienestu. Noticējuši solījumiem, pie krāna pieplakuši vēlētāji varēs izvēlēties divas markas, par ko būs pārvērsts ūdens – elzasieti vai reinvīnu.
Caurmērā skaņuplates izklausās nodrillētas, bezkaunīgi eksperti ģeniālākos priekšlikumus vērtē kā virspusējus, paviršus, neargumentētus un bez sapratnes. Uz to var vien nopūsties, ka tāds ir deputāta kandidāta amats – būt par tirgus plača klaigātāju. Nav jēgas gaidīt, ka vēlēšanu cīņas dalībnieki iesniegs līdz perfekcijai izstrādātu, noslīpētu veselības reformas modeli, augstvērtīgus risinājumus ekonomikā, citus sabiedriski derīgus dokumentus.
Uzskrūvētā negatīvisma kampaņā, cik viss ir valstī slikti, ne visam objektīvi jāpiekrīt, bet ir divi ērkšķaini temati, par ko tauta visvairāk šūmējas un viļņojas, bet par kuriem politiķi nelabprāt komunicē ar cilvēkiem un nedod atbildes. Pirmkārt, valstī tiešām ir slikti tieslietu novadā. Nekas no Ministru kabineta griestos rakstītā “Viens likums, viena taisnība visiem” neatbilst Latvijas dzīves realitātēm. Latvijā likums raujas čokurā naudas un vēl lielākas naudas priekšā, par ko diendienā raksta brīvajā presē, raida TV un radiofonā. Rīgā ieradušies starptautiskie finanšu uzraugi kārtējoreiz atzīst – it kā likumdevējs visu pareizi iegrāmatojis pēc tiesas un taisnības, taču praksē krāpniecība naudas atmazgāšanā netiek nedz profesionāli izmeklēta, nedz saņem notiesājošu spriedumu. Tas pats vārds vārdā attiecas uz korupciju, valsts nozagšanu un pārējām jomām, kur varai pietuvinātie afēristi svabadi uzdarbojas.
Vietējā pētniece runā par visatļautību, kad nelikumīgā veidā kāpās uzbūvēto māju – kuģi tā arī nekur neaizpeldina no neatļautās stāvvietas. Goddevīgas ministrijas, būvvaldes, kuras citkārt acīgi ierauga krūmos nelegāli uzceltu mazmājiņu, ne čiku ne grabu par miljonāram piederošo īpašumu jūrmalā.
Tāds tiesiskais nihilisms, kad vīri, kam šis tas aizķēries uz čeku grāmatiņas, rīkojas, nebīstoties no soda, notiek cilvēku acu priekšā. Vēl vairāk sabiedrību kaitina politikas pērkamība un izsenis ieviesusies tradīcija līdz pēdējam pestīt “savējos”, kā noticis gadījumā ar sašmucējušos dep. Askoldu Kļaviņu. Piesegšana, izmeklēšanas informācijas izpārdošana pa zaļo koridoru un bij. premjera Emša, “brīva cilvēka brīvā valstī” atļaušanās bez kompleksiem dzīt velnu ar likumu un kārtību, apliecina, ka zaļie nav atbildīgu partiju sarakstā. Ielaistās problēmas tiesvedībā prasa kardinālus risinājumus. Vai jāpamaina tiesnešu korpuss, vai no darba pirms termiņa jāatbrīvo nevarīgais AT priekšsēdētājs – kuri politiķi piedāvās nozīmīgus pārkārtojumus? “Vienotības” pieteiktā tieslietu ministre Lībiņa-Egnere, JKP juristi, vēl kāds drosmīgs tiesiskuma nodrošinātājs – mārrutks viņu zina.
Otrs smagais temats ir nevienlīdzības un nabadzības samazināšana. Par to gan – lozungiem nopervētas visas sētas, nez cik politiķi uzmetušies par nabaga ļaužu draugiem un mentoriem. Taču pie lemšanas partijas lūdzējiem augstprātīgi attrauc – “drīzu risinājumu nevaram piedāvāt” – un tā ir necieņa pirmkārt pret pensionāriem, kuri neprasa 100 eiro pensijas pielikumu. Vecie cilvēki apmierinātos ar mazumiņu, kādu nodokļu atlaidīti, palētinātām zālēm, pazeminātiem komunāliem maksājumiem un lai viņus kaut cik uzklausītu. Taču cilvēki arī to redz, cik partijām no svara nodrošināt valsts stipendijas saviem biedriem, ieceļot amatvietās, kamēr pensionāru vajadzības stāv neapkalpotas. Nelikties zinis, neņemt vērā gados veco vēlētāju intereses, neko senioriem nesolīt ir lielākā kļūda, ko vēlēšanu kampaņā var nolažot partijas, kuras jau dala pajas nākamajā valdībā.
