Ēriku Ruhmanu no Kaunatas jau bērnībā uzrunājis koku skaistums un viņa rokās ragainie un līkie zari pārtop īstos brīnumos 1
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Ēriks Ruhmans, triju meitu tēvs, dzīvo Rēzeknes novada Kaunatā. Par viņu tīmekļvietnē rezeknesnovads.lv ir pavisam mazs ieraksts: «Sadzīves priekšmetu darināšana no īpatnējiem dabiskiem koka veidojumiem.» Taču, iebraucot pie viņa ciemos, kas bija pirms stingro ierobežojumu ieviešanas, uzreiz tieku sēdināts pie galda, rokās man ir gardas un stipras kafijas krūze, un no visām malām tiek pienesti dažādi darbu piemēri: beņķīši, svečturīši, krājkasītes… Cits par citu skaistāks, un loģiski, katrs radīts vienā eksemplārā.
Taču Ēriks Ruhmans savulaik bijis sertificēts pirtnieks, un viens no viņa lielākajiem vaļaspriekiem esot siena pļaušana ar izkapti kā vecajos labajos laikos. Viņš arī teic, ka katru rītu sāk ar īsu lūgšanu – to viņam vecāmāte jeb, kā Latgalē saka, baba ielikusi aiz auss.
Koka brīnumi
No dažādiem koka ragainajiem un līkajiem zariem dzimuši brīnumi, pamatīgi sastiprināti kopā, cītīgi noslīpēti. Pie iepriekš minētajiem svečturiem un beņķiem vēl jānosauc arī drēbju un atslēgu pakaramie, atslēgu piekariņi, puķupodi un dažāda lieluma puķupodu paliktņi.
Ir arī lielāki darbi – galdi un krēsli –, kas jau pārdoti vai kādam uzdāvināti. Ēriks Ruhmans atzīst, ka dāvināt arī nevar tā visiem pēc kārtas. Ne visi novērtē dabas veidoto skaistumu, ko cilvēka acs ir pamanījusi, tad gādīga roka salikusi kompozīcijā un pieslīpējusi, apstrādājusi un galu galā radījusi praktiski izmantojamu lietu.
Tagad jau arī citi ļaudis apkārtnē zina Ērika Ruhmana aizraušanos un laiku pa laikam viņam piegādā pa kādam ragainim, kuru saimnieks pēta, groza un domā, kā to labāk izmantot. Citu reizi laba ideja atnāk nakts vidū, tad nav miera – jāceļas, kaut vai skice jāuzmet uz papīra, lai pēc tam dienā var arī īstenot.
Ēriks Ruhmans mēģina saglabāt galvenās mākslinieces – dabas – radīto rokrakstu. Citreiz varbūt būtu vieglāk noņemt pāris lieko zariņu un ātri visu noslīpēt, taču kokgriezējs smej, ka labāk ir to no visām pusēm samīļot kā tādu sievietes dzimumzīmīti. «Kai muote doba davuse tū zoru, tai es raugu jū saglobōt,» viņš uzsver.
Vispār jau darbs ir ļoti laikietilpīgs –koka mizas noņemšanai vien citreiz jāvelta ļoti daudz laika. Ēriks Ruhmans paceļ vienu no saviem kārtīgi noslīpētajiem darbiem – kāds ir jautājis, par cik tādu pārdošot? Šo nepārdos nemaz. Par reālo pašizmaksu to neviens nepirks.
Kādreiz tas bijis tikai vaļasprieks, taču nu jau vairāk nekā pirms gada Ēriks Ruhmans sāka arī aktīvāk piedāvāt kaut ko nopirkt. Darbi jau aizceļojuši pa visu Latgali, kā arī daudz kur tālāk uz pārnovadiem un arī uz ārzemēm.
Līdz šim Ērikam Ruhmanam bijusi lielāka sadarbība ar vāciešiem. Bija doma ar saviem darbiem aizbraukt uz Vāciju, atsaucoties uz konkrētu ielūgumu, taču visi vīrusa ārkārtas uzlidojumi nedaudz pajauca plānus. Nekas, mēģinās citugad. Pa ziemu vajag rukāt melnās miesās. Ja braukt, tad arī jāsagatavo, ko vest.
Bijis arī kāds kuriozs – tirdziņā kokgriezējs gribējis vismaz kaut ko pārdot, tajā laikā arī grūtāka situācija ar finansēm bijusi, tādēļ pateicis cenu tādu mazāku, lai pa minimumu kaut vai sanāktu… Taču vācietis saka, ka kaut kas nav labi ar to darbu, ja tik lēti mēģina pārdot. «Pi sevi tod dūmoju, ka vajadzē tok lelōku cenu saceit! Vysleidz, beigōs tai i napajēme, rupucs!» ar smaidu atsaucam atmiņas.
Pirmos tādus starptautiskos pircējus viņam savulaik piespēlēja podnieks Evalds Vasiļevskis, kurš diemžēl jau citos māla laukos. Kādreiz dzīvojuši gandrīz kaimiņos, tāpēc kopā daudz kas pieredzēts. Lūdzu Ērikam Ruhmanam izstāstīt spilgtākās atmiņas par Evaldu Vasiļevski un tieku pie šāda stāsta:
«Jis pyrmais atsuoka dūbeitis cepli pa 2000 godu vacajam metodam. Daudzeji par tū beja zynovuši, lasejuši, runovuši, tok nivīns eisti nabeja paraudzejs eistynuot dzeivajā. Jis nūriskie. Izrokam dūbi, lasejom visi čīkurus – ar zyrga rotim vedem, kab tū vajadzeigū korstumu dabuot.
I tī nazkaida dāma atbraukuse nu Skandinavejis beja, kurai gradzanā duorgakmiņs, kas kiust kai reize taidā temperaturā, kuru Evalds sūleja sasnēgt. Tymā laikā taidys temperaturys deļ pūdnīkim beja lels izaicynuojums. Nu, tei dāma – raz, i īmete tū gradzanu gunī – laikam naticie, ka eistyn byus tik lels korstums. Laiks beja brīsmeigs – leits lej, a process to jau īsuokts, atpakaļceļa vairs nav. Vylkam i tentus, i brezentus… I tod pi cepļa izjimšonys, tei dāma na pūdus, a tū sovu gradzanu vys meklej (smejās)… Nu i vyss, dzeļzs palyka, a akmiņa to vairs nav – izkusa!»
Turpinām malkot kafiju, kas ielieta Evalda Ruhmana darinātajā māla traukā.
Ēriks Ruhmans strādā ar dzīvo koku, ne līmētu. Piemēram, beņķīša virsmai nepietiek ar zariem vien, vajag arī kādu dēli. Un tas nekas, ka tas pēc gadiem nedaudz ieplīst – tas tak nav metāls, kopumā tad izskatās vēl skaistāk – viss dabisks. Citam šķiet, ka tādam krēslam par plānu kājas, taču tas veselais koka zars ir trīs reizes stiprāks par vienkārši no koka izvirpotu pagali.
Daudzi klienti brauc ciemos laiku pa laikam. Kad nebija tik traki ar vīrusa izplatību, atbrauca arī tūristu grupas. Uz pasūtījumu darbiem Ēriks Ruhmans mēģina neparakstīties. Katram cilvēkam iepatīkas kaut kas savs.
«Lobuok sataisu – atbrauc, pasaver. Kas pateik, tū lai jem! Ci kod kaidu nu munim dorbim jau nazkur redziejs, tod pīsoka kū na viņ leidzeigu. Leidzeigu, tik na taidu pošu! Tys nav ari īspiejams – nav diveju vīnaidu zoru. Tu vari meklēt cik gribi, vysleidz kaidam byus kas cyts. Kai ar cylvākim,» viņš stāsta.
Pārsvarā tieši dāmas ir galvenās pircējas. Viņas vairāk uzrunā šādi visādi neparasti veidojumi. Kungiem uzreiz gribas redzēt praktisku pielietojumu. Ērikam Ruhmanam bija sataisīti vairāki krēsli, kurus viņš tā arī nosaucis – puišu krāslys –, ar atzveltnīti un zem sēdekļa kā zem vāciņa varēja ielikt četras pudelītes – kādu dzērienu, pats izvēlies.
Vecās gudrības
Ērikam Ruhmanam ar mežu tādas tiešas saistības nemaz neesot. Viņš nav ne mežsargs, ne mežsaimnieks, taču jau no bērnības koku skaistums viņu ir uzrunājis. Tad viņš dzirdējis, kā lielie puiši savā starpā runājuši, kā lāpstai pareizi uzlikt to šķērskoku jeb rokturīti kāta galā. Tad kāds večuks izstāstījis puikam noslēpumu, un tagad Ēriks Ruhmans arī man uz papīra zīmē skici, kā vajag izgrebt caurumu, aprēķinot ķīlīša biezumu tā, lai tas kāts, tiekot rokturī, izplešas, un tad ārā viņu vairs gribēdams nedabūsi… Vajag arī mazu kripatiņu sāls piebērt, lai neizkalst, mitrumu labāk tur.
Ir arī citas vecās gudrības un visādi sīkumiņi, ko Ēriks Ruhmans pēc tam izmantojis daudzos savos darbos. Savienojuma vietās labāk lietot ozola un oša ķīļus – tādus kantainus kā vecās kaltās naglas. Kā izkalst, tā atkal var iedzīt dziļāk, un atkal labi tur. No vecajiem krēsliem var noskatīt arī dažādus darināšanas principus.
Ēriks Ruhmans strādā ar praktiski visa veida kokiem, tik ar dažiem ir liela noņemšanās – kārklam citreiz ir tādi smuki izliekumi. «Tod tu jū nes iz sātu i golvā jau kompjuters riekinoj, cik iļgi tys vyss īs iz prīšku. Vīgli apmyzuot, dreiž kolst, tok nūsajimšonys byus daudz, koleidz davessi da ticeibys,» viņš stāsta. Dažāda veida smilšpapīrs tiek likts lietā – sākumā rupjāks, tad smalkāks.
Ēriks Ruhmans sadarbojas ar mežsargiem, ļaudis arī jau paši zvana – atrod kaut ko līku un atved. Nav nemaz tik viegli tos līkumus pielasīt. Tad lielāks uzsvars tiek likts uz vecām ābelēm. Arī meža ābele ļoti smuki izskatās, piemēram, svečturos.
Katram ciemiņam Ēriks Ruhmans dāvina arī kādu paša taisītu atslēgu piekariņu – tie arī, protams, ir no koka, virtenē salikti mazi koka strupulīši – pamīšus ābele un kļava. Sākumā visi ir vienā krāsā, bet, kad pasmērēts ar eļļu, tad viens ir gaišāks, otrs tumšāks – tāds skaists raksts veidojas.
Šis tas no Ērika Ruhmana darinājumiem paliek arī mājās, nav gluži tā, ka kurpnieks bez kurpēm, taču vairāk jau tas, kam kāds mazs defekts gadījies. Tādu citiem tak nevar dot.
Provocēju un pajautāju par koka zārkiem. Varbūt nācies kādu taisīt? Nē, taču var pastāstīt par savas vecmammas brāli, kurš ar galdniecību nodarbojies: «Tī pi babys bruoļa stuoveja sātā ari zuorks. Nu vīnys pusis tai jau žutkai drusku. A kū tī – cylvāks jau gotovs vysam. Krystu navar pi dzeivis taiseit, a zuorku – var. Aiz laika…»
Vai Ēriks Ruhmans ir taisījis ko lielāku – kādu koka māju? Tik lieliem darbiem viņš gan nav ķēries klāt, jo tad vajag palīgus, lai gan pirtis ir cēlis, jo savulaik bijis sertificēts pirtnieks.
Pirts gars, izkapts un dzimtās mājas
Vislabākais gars ir melnajai pirtij, tad tām pa pusei melnajām, kurām arī ogles tiek izgrābtas pirms pēršanās, un tad jau trešās kategorijas pirtis, kuras visu laiku var kurināt. Gars tām ne tāds. Akmeņi ir ļoti svarīgi. Vislabāk paša salasīti, ne jau kaut kādi tie vulkāniskie.
Pirts ir arī šajās mājās, kur tagad Ēriks Ruhmans dzīvo. Šeit viņa bērni ir jau ceturtā dzimtas paaudze. Tad nu šeit viņš saimnieko, ir arī pāris cūku un aitas. Netālu no pirts top milzīgs zaru ugunskurs apmēram četru metru augstumā. Esot bijuši arī lielāki – līdz sešiem metriem. Lai arī zaru degšana ir īsa, efekts ir liels. Ciemiņiem vienmēr tad ir ko brīnīties.
Vasaras laikā Ērika Ruhmana vaļasprieks kā rīta rosme ir zāles pļaušana ar veco, labo parasto izkapti. «Mugura suop, tok uorsti kai reize pascejuši, ka tū mugurys muskuli vajag trenēt i kustynuot. I vādaru var pa vosoru drusku nūdzeit, cytaiž pa zīmu, koč i kustīs vysu laiku, vysleidz drusku atsaveļ, kai taids nalobais!» viņš gardi smej.
Izkapti pats izkuļ, rokturi arī vajag uzlikt – kā saka, «pareizi iesēdināt»! Sākumā tantiņas nesušas un prasījušas izkult un katru reizi piesacījušas, lai tik nejaucot. Tad jau pēc laika tā kā atzina, ka viņš šo to māk. Agrāk jau tas ļoti svarīgs instruments bijis – pirms trimeru un zāles pļāvēju laikmeta!
Savulaik Ēriks Ruhmans arī uz pļaušanas sacensībām braucis. Vienreiz individuālajā disciplīnā ticis pie otrās vietas. Interesanti bijis arī salīdzināt latgaliešu parastās izkaptis ar tām pārnovadnieku, kurām vēl ir papildu rokturis. Ar tādu šeit, Latgalē, grāvjus neizpļausi, bet uz līdzena lauka ar to var ieskrieties. Un pļaušana vieglāka. Bijis arī kāds lietuvietis ar tik labu izkapti, ka cirkuli varējis taisīt – ar vienu vēzienu appļaut sev visapkārt tādu kā veselu apli. «Brytva, bratki!»
Vasarā Ēriks Ruhmans ceļas ar sauli – ap pieciem no rīta. Kopā ar dabas ritmu, tad pamazām katru dienu vēlāk un vēlāk, ziemā atkal agri gribas celties, tad mājinieki žēlojas, kāpēc kāds pa virtuvi staigā. Ēriks Ruhmans tad kafiju padzer un dodas uz savu štabiku – virtuvīti saimniecības ēkā –, kur gan ar koku pastrādā, gan mājlopiem savāra ēdienu. Vietas par maz, prasās jau ko plašāku domāt.
Turpat uz loga pamanu arī baznīcas pātaru grāmatu. «Nu reita vysod vajag lyugšonu nūskaiteit. Tei jau maņ kai taida mehanika. Nūskait i aizīt – tod ruodīs i ka dorbi lobuok veicās. I gryutuokūs breižūs paleidz. Nazkai atvalk. Reita lyugšonu zynu nu golvys, a ka gribīs kū vairuok, tod gruomota pa rūkai. Saceisim tai – asu daudz caur kū proguojs, tod nu itais ir vīneigais, kas palīdz iet uz priekšu. Iz bazneicu raugu vysmoz reizi mienesī tikt – tī mīru daboju,» viņš klāsta.
Pie mājas ir karoga masts. Valsts sarkanbaltsarkanais tajā plīvo valsts svētkos un uz Jāņiem, arī Ziemassvētkos. Ēriks Ruhmans grib arī Latgales karogu nopirkt.
Uz atvadām vēl tieku pie vairākiem pikantākiem stāstiem, taču tos žurnālā neliksim. Kad brauksiet ciemos pie Ērika Ruhmana viņa koka darbus apskatīties un iegādāties, tad gan jau viņš kādu pastāstīs arī jums. Viņa mājas, Kaunatā iebraucot, var viegli atrast – pirmās pa kreisi. Tās var labi pazīt pēc neparastās pasta kastītes pašā ceļa malā, kas izveidota no stipri izlocīta koka. Kas to lai zina, varbūt arī jūsu ceļš kādreiz metīs līkumu šajā pusē?
