Ēriks Veinbergs: «Latvija tikusi tālāk» 0
“Atnācis tavējais,” Ērikam Veinbergam uzsauc kolēģis. Tavējais – tas nozīmē “latvietis”. Kārtējais iebraucējs no Latvijas, kurš Vācijas galvaspilsētā palicis bez naudas un pajumtes un ieradies lūgt naktsmājas patversmē.
Ērikam vienmēr sagādājis gandarījumu palīdzēt līdzcilvēkiem, un tieši tādēļ viņš jau vairākus gadus strādā par brīvprātīgo palīgu naktspa tversmē Berlīnes Šarlotenburgas rajonā. Taču viņu skumdina, ka vairākums bezpajumtnieku paši savā labā neesot gatavi darīt neko. Daudzi vēlas tikai nīkt – uz pārējās sabiedrības rēķina, jo par palīdzību, kuru viņi saņem, kādam taču ir jāmaksā.
“Es saku: ja tev ir grūti atrast darbu tāpēc, ka nezini vācu valodu, varam to atrisināt. Ir bezmaksas kursi, aiziesim un to nokārtosim. Nē, negribot. Ko tu vispār gribētu Vācijā darīt? Atbilde: neko. Vai gribi braukt atpakaļ uz Latviju? Nē, arī to viņš nevēloties,” nopūšas Ēriks, “protams, tas neattiecas tikai uz latviešiem, tā tas ir ar visiem neatkarīgi no tautības. Taču mani kaitina, ja tas notiek tieši ar latviešiem. Jo vācieši jau arī to pamana, un tēls tiek bojāts.”
Prasība pēc brīvības
Uz patversmi Ēriks parasti minas ar divriteni. Savā “maizes darbā” – vadot pašam piederošo vairumtirdzniecības uzņēmumu – viņam bieži jāmēro gari ceļa gabali ar automašīnu. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem, vēl pirms Padomju Savienības sabrukuma un Vācijas atkalapvienošanās, Ēriks bieži mēdza pārvietoties pa gaisu – ar personīgo lidmašīnu. Pa reizei ar to, pa reizei ar auto, vēl šad tad ar trepītēm, pieāķētām pie Berlīnes mūra, Ēriks Veinbergs daudzu gadu laikā no Austrumvācijas uz brīvajiem Rietumiem palīdzējis pārkļūt vismaz simt bēgļiem, līdz tika notverts. “Noķerts spiegs un kriminālas cilvēku tirdzniecības bandas vadonis,” tā tolaik, vēstot par Ērika arestu, ziņoja Austrumvācijas avīzes. Bet Rietumvācijas laikrakstos viņš tika cildināts kā izdomas bagāts “bēgļu palīgs”. Notiesāts uz deviņiem gadiem cietumā Austrumvācijā, Ēriks ieslodzījumā pavadīja četrus, līdz viņu izpirka Rietumvācija. “Nav nozīmes, vai tie ir latvieši, kuriem es palīdzu. Šeit ir runa par brīvību. Un prasība pēc brīvības Latvijā nav citāda kā šeit,” tā Ēriks savu “pārvedēja” darbu skaidroja pirms vairāk nekā divdesmit gadiem uzņemtajā Anša Epnera filmā “Es esmu latvietis”, filmēšanas grupas sastapts Berlīnē vēl pirms mūra krišanas.
Lai gan četri personīgās nebrīves gadi, ar kuriem par brīvības dāvāšanu citiem nācās samaksāt viņam pašam, bijusi barga cena, Ē. Veinbergs šos laikus atceras kā jautrus. “Kas notiktu? Protams, mūs nošautu,” viņš iesmejas, kad kopā dodamies apskatīt Berlīnes mūra paliekas un es jautāju, kādas sekas būtu bijušas, ja, vedot bēgļus no viena mājas jumta uz otras mājas jumtu pa virvi, Ēriku un pārbēdzējus būtu pamanījis sargkareivis.
Par brīvību Austrumu blokā ieslodzītajiem viņš cīnījies, ne tikai vedot pārbēdzējus: “Mēs strādājām arī citus jokus. Mēs nevienam nemetām ar akmeņiem, mēs darījām visu ko tādu, par ko varēja pasmieties, jo humors ir visefektīvākais līdzeklis.” Piemēram, kādā augusta dienā septiņdesmitajos gados padomju aviogiganta “Aeroflot” Berlīnes biroja darbiniekiem nācās saukt palīgā policiju, lai izkļūtu paši no sava biroja, jo tā durvis kāds gaišā dienas laikā bija aizmūrējis. “Apciemojiet mūs, pirms mēs paši ierodamies pie jums,” šāds uzraksts, ilustrēts ar tanku kontūrām, vīdēja uz piepeši uzaugušās mūra sienas. Šo nedarbu divatā ar savu kompanjonu bija pastrādājis Ēriks. Jau pirms tam viņš bija pārsteidzis kādas Austrumvācijas zāģu fabrikas strādniekus, naktī piestiprinādams pie tās durvīm lozungu: “Mēs labprātāk strādājam priekš desmit krieviem nekā priekš viena amerikāņa.” Austrumvācijas slepenpolicijas ”STASI” darbinieki ātri atšifrējuši, ka tas ir Ērika roku darbs: “Taču viņi nesaprata, kā tas man izdevies, jo es tajā laikā jau biju meklēšanā visās sociālisma valstīs.”
“Latvieši ir visur”
Par Ērika bēgļu vedēja dēkām var lasīt arī Otto Ozola romānā “Latvieši ir visur”. Ēriks Veinbergs ir romāna varoņa Riharda Kleinberga prototips. Pie tāda paša secinājuma, kā vēstī romāna virsraksts, nonācis arī pats Ēriks: “Latvieši tiešām ir visur.” Viņam acīmredzot piemītot kāds latviešu pievilkšanas spēks, jo latviešus Vācijā pilnīgi nejauši satikt gadoties ik uz soļa: autostāvvietās, veikalos, benzīntankos, uz ielas u. c. Piemēram, viena pazīme, pēc kuras var atpazīt gan latviešus, gan citus austrumniekus, – viņi stāv ceļā: “Veikalā nostājas tā, ka netiec viņam garām. Kad aizrādi tādam, ka varētu taču nostāties arī maliņā, viņš pēc divām minūtēm atkal stāv, kur stāvējis. It kā citu cilvēku pasaulē nemaz nebūtu.” Toties Latvijas “Rimi” vai “Maxima” iepirkšanās esot ērtāka nekā Vācijas “Lidl” vai “Kaiser’s”. Latvijas lielveikalos pirkumu savietošanai aiz kases atvēlēti krietni plašāki nodalījumi nekā vācu veikalos, tāpēc pircēji nav spiesti tik ļoti steigties, likdami pirkumus maisiņos. Latvijā vispār cilvēki esot mierīgāki. “Pat ja nemaz nav nekur jāsteidzas, vācietis vienmēr iet kā tanks, veikalā neskatoties met preces ratos. Bet Latvijā cilvēki iepērkas kā pastaigājoties, un tieši šā miera dēļ viņiem tas iet ātrāk nekā vāciešiem, kuri drudžaini steidzas.”
Joprojām naivi
Ēriks dzimis Vācijā Otrā pasaules kara laikā uz Vāciju emigrējušu latviešu ģimenē. Daudzus gadus viņam piederējusi apdrošināšanas firma, vēlāk celtniecības uzņēmums, bet pēdējos piecus gadus viņa firma apgādā veikalus ar mazumtirdzniecības precēm. Līdztekus pamatdarbam viņš dažas reizes nedēļā bez atalgojuma strādā arī patversmē. “Uz ielas reiz iepazinos ar kādu bezpajumtnieku, palīdzēju viņam atrast naktsmājas, un tā tas sākās.”
Berlīnē bez pajumtes palikušo latviešu tipiskākais stāsts ir šāds – man piedāvāja darbu celtniecībā, atbraucu uz Vāciju, bet mani piekrāpa, nekāda darba nebija. “Lielākoties šie stāsti atbilst patiesībai,” secinājis Ēriks.
Protams, netrūkstot cilvēku, kuri tik smagi sirgst ar alkohola atkarību, ka strādāt nemaz nebūtu spējīgi. Tomēr vairāk ir reālu piekrāpšanas gadījumu. Vācu uzņēmēji pret viesstrādniekiem no ES jaunajām dalībvalstīm mēdz izturēties kā pret zemāku klasi. Viņi pasūta celtniekus no Latvijas, taču pa to laiku, kamēr uz piedāvājumu atsaukušies darbinieki ir ceļā uz Vāciju, jau paspējuši atrast citus strādniekus: “Būtu varējuši aizsūtīt ziņu, ka cilvēkus vairs nevajag. Taču nē – viņi neliekas ne zinis.”
Aizstāvēdams pieviltos viesstrādniekus, Ēriks vairākkārt ar šiem uzņēmējiem runājis. Pārmetis, kāpēc tik bezsirdīgi izrīkojušies ar cilvēkiem. “Nu un?” viņi atbildējuši, nejuzdami ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus.
Lai gan kopš dzelzs priekškara krišanas un robežu atvēršanas pagājuši jau divi desmiti gadu, Latvijā joprojām ir dzīvi daudzi maldīgi priekšstati par Vāciju un vāciešiem, atzīst Ē. Veinbergs: “Daudzi šeit ierodas drusku naivi. Viņi iedomājušies, ka Vācijā cilvēki ir godīgi, ka šeit nezog. Un tad, kad tiek piekrāpti, ir pārsteigti: ak, nebiju domājis, ka šeit ir tādi blēži… Protams, ka ir blēži. Tāpat kā visur.” Viņš uzsver: “Šeit ir ļoti labi jāzina likumi un jebkura vienošanās jāfiksē rakstiski. Mutiski nenotiek nekas. Ar to, ka “mēs sarunājām”, tiesā neko nepierādīsi.”
Bezpajumtnieku paradīze nepastāvēs ilgi
Balti un pūkaini nav arī latvieši. “Ir daudz kārtīgu cilvēku no Latvijas, kuri mierīgi dzīvo un strādā Berlīnē. Par viņiem jau neko daudz nedzirdi. Diemžēl parasti tālāk aizskan ziņas nevis par labo, bet par tiem, kuri sastrādājuši nejēdzības.” Kopš deviņdesmito gadu sākuma Ēriks Berlīnē ir uzņēmis tūkstošiem Vācijā viesojošos latviešu, palīdzēdams viņiem atrast naktsmājas vāciešu ģimenēs. Tomēr pieredze reizēm bijusi visai rūgta. Piemēram, Špandavas rajonā latvieši vispār vairs nevarot rādīties, turienieši joprojām atceras kāda latviešu režisora ālēšanos dzērumā – viņš iznīcinājis dārgu vīnu kolekciju 20 tūkstošu marku vērtībā. Tomēr vēl vairāk viņam sāp sirds par kaitējumu, kuru valsts tēlam nodara bezpajumtnieki. “Starp viņiem ir cilvēki, kas ar savu dzeršanu, kaušanos un zagšanu mums visu reputāciju cūko. Un tad man nāk vācieši virsū: tu taču ar’ esi latvietis! Dažbrīd jau kauns teikt, ka esmu latvietis.”
Bezpajumtnieki Vācijā kā sociālā valstī tiek gādīgi aprūpēti, īpaši daudz labumu var saņemt tieši Berlīnē. Bezpajumtnieks Vācijas galvaspilsētā ir nodrošināts ne vien ar labu ēdienu un naktsmītni, viņš bez maksas var saņemt pat divriteni. “Tomēr ilgi tā tas vairs neies,” paredz Ē. Veinbergs.
Gadu no gada palielinās ārzemnieku īpatsvars patversmju klientu skaitā. “Taču šī palīdzība nav domāta iebraucējiem, tā ir paredzēta vāciešiem. Jau pērn sākās kurnēšana: tā ir mūsu nauda, vācieši dod vāciešiem. Bet naudas kļūst arvien mazāk. Tāpēc drīz arī šeit nonāks līdz Dānijas modelim.”
Ēriks skaidro: “Dānijā vakaros bezpajumtnieku misijas apmeklē policija, pārbauda dokumentus un, ja cilvēkam nav ne dzīvokļa, ne naudas, tad sūta viņu atpakaļ uz valsti, no kuras nācis.” Kā var cilvēku aizsūtīt mājās, ja ES pastāv pārvietošanās brīvība? “Pārvietoties tu brīvi vari kā tūrists vai kā strādājošais citā valstī,” saka Ē. Veinbergs. “Bet, ja tevi pieķer desmit zādzībās, ja tev nav ne darba, ne dzīvesvietas un tu te joprojām nīksti, tad tu vairs neesi nekāds tūrists.”
Gādāt par saviem cilvēkiem būtu Latvijas, nevis Vācijas uzdevums, viņš uzskata. Tāpēc jau sen lolo ideju atvērt mūsdienīgu patversmi Latvijā. “Mums sanāktu labāk. Mūsu cilvēkiem nevajadzētu braukt uz Vāciju, viņi varētu saņemt palīdzību turpat Latvijā.” Daļu finansējuma Ēriks vēlas piesaistīt no Vācijas, bet, tā kā līdzīga ideja nesen izgāzusies, veidojot patversmi Polijā, pagaidām vācu labdarības organizāciju attieksme esot piesardzīga.
Daudzpusīgais latvietis
Latvija patiesībā ir ļoti bagāta, uzskata Ē. Veinbergs: “Mums ir viss, kas vajadzīgs, taču mums pietrūkst zināšanu par to, kā mūsu resursus izmantot.” Vidusmēra latvietis ir apveltīts ar elastīgāku domāšanu nekā vidusmēra vācietis, viņš spriež. “Arī Vācijas latviešiem domāšana ir kā vāciešiem: viņam ir sava līnija, un viņš zina tikai to. Cilvēkiem no Latvijas ir pilnīgi cita pieeja, viņiem uzreiz būs desmit varianti prātā. Jau runājot viņi attīstīs arvien jaunas idejas. Viņi arī visu jauno mācās daudz ātrāk nekā vācieši.”
“Latvijai nebija tādas bagātās Rietumvācijas kā Austrumvācijai. Latvijai bija jācīnās tikai saviem spēkiem, un tas, kas tur ir panākts, ir kaut kas daudz vairāk nekā Vācijā. Mūsu cilvēki ir ļoti spējīgi. Nelaime ir tā, ka politiķi viņiem nespēj tikt līdzi,” domā Ē. Veinbergs.
“Vispārējo zināšanu līmenis Latvijā ir augstāks nekā Vācijā. Nesen bijām Ķelnē ar kamerkori “Lauda”, stāvējām pie Ķelnes domes ēkas. Kora meitenes nolasīja veselu lekciju: esot tādi un tādi arhitekti, ēka celta tajā un tajā gadā. Klausos un brīnos: es pirmo reizi pie šīs ēkas biju kādu sešu gadu vecumā, jau tad mani neinteresēja, kas tā par māju. Bet pēkšņi – atbrauc cilvēki no Latvijas un izstāsta visu pa punktiem.” Viņaprāt, padomju laikā izveidotā skolu sistēma Latvijā ir labāka nekā Vācijā, tā sniedz vispusīgākas zināšanas: “Ja valsts sāk taupīt, neatalgojot skolotājus, tad taču tas viss mums iet zudumā… Piemēram, mūziku Vācijā studēt nav vērts. Tas ir galīgi garām, jo te neko neiemācīsies. Ja grib kvalitatīvu izglītību, tad labāk palikt Latvijā.”
