Ēriks Pūle: Izdienas pensiju sistēmas “sakārtošana”. Ko tas nozīmētu un kā ietekmētu valsts iekšējo drošību? 20
Autors: Ēriks Pūle, Latvijas Valsts iestāžu, pašvaldību, uzņēmumu un finanšu darbinieku arodbiedrības Valdes padomnieks juridiskajos jautājumos
Izdienas pensiju sistēma nav pateicīgākais temats, par ko valsts vadītāji un politiķi labprāt runā. Tomēr laiku pa laikam, īpaši, kad līdz kārtējām vēlēšanām ir pietiekami daudz laika, kāds no valstsvīriem iznāk pie sabiedrības ar “nepopulāro” vēstījumu par nepieciešamību “sakārtot” izdienas pensiju sistēmu. Acīmredzami, ka izdienas pensiju sistēmas “sakārtošana” visticamāk nozīmētu izdienas pensiju saņēmēju loka sašaurināšanu vai arī izdienas pensiju likvidēšanu vispār, iespējams, aizstājot to ar kādiem citiem risinājumiem.
Izdienas pensiju sistēmas sakārtošanas jautājumu ik pa laikam aktualizē arī Valsts kontrole. Piemēram, 2020.gada oktobrī Valsts kontrole atzina, ka: “nepārskatot jau pastāvošās izdienas pensijas vai paplašinot izdienas pensiju saņēmēju loku, rodas nopietnas šaubas par budžeta ieņēmumu spēju segt šos izdevumus nākotnē”
Arī valsts augstākās amatpersonas šī gada aprīlī paziņoja, ka Latvijas izdienas pensiju sistēma nav ilgtspējīga un būtu jāmaina.
Šādi amatpersonu paziņojumi pašsaprotami neatstāj vienaldzīgus to vistiešākos adresātus, proti, esošos vai potenciālos izdienas pensiju saņēmējus. Vienlaikus pēc šādiem skaļiem paziņojumiem parasti neseko nekāds turpmākais skaidrojums par to, ko un kādā veidā plānots mainīt, kas izraisa dažādu versiju un baumu izplatīšanos. Šāda pieeja ir ne tikai nekorekta, bet, piemēram, iekšlietu dienestu gadījumā var pat būt īpaši kaitīga valsts iekšējai drošībai.
Iekšlietu nozarē izdienas pensijas regulē likums “Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm”. Standarta situācijā tiesības uz izdienas pensiju ir darbiniekiem, kuru izdienas stāžs ir ne mazāks par 20 gadiem un kuri sasnieguši 50 gadu vecumu.
Izdienas pensiju sistēmas nianses, tostarp attiecībā uz Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, savos spriedumos vairākkārt analizēja Satversmes tiesa.
Cita starpā Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vērtējusi atsevišķu izdienas pensiju izmaksu jautājumu satversmību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003.gada 4 decembra spriedumu lietā Nr. 2003-14-01 un 2007.gada 4.janvāra spriedumu lietā Nr. 2006-13-0103), secinot, ka izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 4.decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7.punktu).
Attiecībā uz iekšlietu nozari Satversmes tiesa atzina, ka “izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā stāvokļa nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba dzīves posmu veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei – valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī no darba brīvajā laikā var tikt iesaistīti dabas stihiju radītu postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā vai valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos apstākļos ar gadiem samazinās” (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1.punkts).
Analizējot visas valstī noteiktās izdienas pensijas, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka argumentus, kas pamato, kādēļ atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām tiek noteikta sevišķa sociālā garantija – izdienas pensija, nosacīti var iedalīt vairākās grupās:
1) attiecīgā dienesta vai profesijas īpatnības ir saistītas ar profesionālo iemaņu mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu vecumu vai nostrādājot šajā profesijā noteiktu laiku (uzkrājot zināmu darba stāžu);
2) attiecīgā persona pilda valstij svarīgu dienestu, kura gaita būtiski atšķiras no to personu darba apstākļiem, kuras strādā uz civiltiesiska līguma pamata. Dienesta laikā persona ir pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem ierobežojumiem (dienesta gaitas reglamentiem u.c.), tās pienākums ir iesaistīties dienesta izpildē iepriekš neparedzētos, nereti bīstamos apstākļos. Izdienas pensija šajā gadījumā, no vienas puses, kompensē minētā dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darba spējas, bet, no otras puses, kalpo kā kompensācija par dienesta laikā noteiktajiem ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav radījuši priekšlaicīgu darba spēju samazināšanos;
3) izdienas pensija netieši veido it kā “atliktu atalgojumu” par nevainojamu dienestu ilgā laika periodā un sekmē attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā.
Uz iekšlietu sistēmas darbinieku izdienas pensijām ir attiecināmi visi minētie mērķi (sk. Satversmes tiesas 2007.gada 4.janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.1. un 7.2.punktu).
Jāpiebilst, ka izdienas pensijas saņemšanas iespēja ir viens no nedaudziem atlikušajiem “bonusiem”, kurš padara dienestu iekšlietu sistēmā kaut nedaudz “pievilcīgāku” un ļauj piesaistīt dienestam jaunus darbiniekus, apstākļos, kad iekšlietu dienesti bieži vien nevar piedāvāt ne īsti konkurētspējīgu atalgojumu, ne mūsdienīgu darba vidi.
[3] Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestāžu vadība regulāri publiski ceļ trauksmi par katastrofālo darbinieku trūkumu un ilgstošo neiespējamību aizpildīt vakantās amata vietas.
Valsts policijas priekšnieks 2022.gada nogalē atzina, ka: “Rīgā trūkst 40% darbinieku, kopā Latvijā teju 23%”.
Arī citos iekšlietu dienestos situācija ar darbinieku trūkumu ir neiepriecinoša.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) 2022.gada oktobrī ziņoja, ka nodarbināto trūkuma dēļ īslaicīgi un periodiski uz laiku apturēs atsevišķu mazāk noslogoto posteņu darbību. VUGD priekšnieks atzina, ka: “Atsevišķu posteņu darbības apturēšana ir viens no galējiem līdzekļiem, bet 12% vakantu amatu jeb gandrīz 400 nodarbināto iztrūkums oktobra sākumā apvienojumā ar 160 nodarbināto ilgstošu prombūtni – darbnespējas, bērnu kopšanas atvaļinājumi u.c., mums neatstāj izvēli”
Šādos apstākļos, kad iekšlietu dienesti jau gadiem ilgi cīnās ar akūto darbinieku trūkumu, balansējot uz savu funkciju sekmīgas izpildes robežas, valsts augstāko amatpersonu paziņojumi par nepieciešamību mainīt izdienu pensiju sistēmu, skaidri nepasakot, kuru no potenciālajiem izdienas pensiju saņēmēju kategorijām minētās izmaiņas skars un kādā veidā, ir bezatbildīgi un iekšlietu sistēmā dienējošo gadījumā – pat valsts iekšējai drošībai bīstami.
Krievijas iebrukums Ukrainā skaidri parādīja, cik liela nozīme ir ne tikai valsts ārējai drošībai, bruņotajiem spēkiem, bet arī valsts iekšējai drošībai – policistiem, ugunsdzēsējiem-glābējiem, robežsargiem un pārējiem iekšlietu jomā strādājošiem. Lai cik ārkārtīgi svarīgi nebūtu sakārtot iekšlietu sistēmas infrastruktūru un tehnisko nodrošinājumu, tam visam nebūs nekādas jēgas, ja iekšlietu dienestos nebūs nepieciešamais skaits pienācīgi apmācītu profesionāļu.
Līdz ar to attiecībā uz Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm valsts augstākajām amatpersonām šobrīd būtu skaidri jāpasaka, ka izdienas pensijas viņiem tiks saglabātas, tādējādi pārtraucot baumu un spekulāciju rašanos, kas negatīvi ietekmē jau tā problemātisku situāciju ar personāla trūkumu iekšlietu dienestos, kā arī apliecinot, ka iekšējā drošība tiešām ir prioritāte.
