Skaidrs ir viens, ka Latvija šobrīd ir pilnīgi nesagatavota tam, kas mūs sagaida. Vēl nav par vēlu kvotas atcelt, lai tuvākajā nākotnē varētu daudz ko mainīt un koriģēt t.s. bēgļu un imigrācijas politikā. 23
Nav jāpierāda, ka Eiropas multikulturālisms un etniskās integrācijas politika ir cietusi fiasko. Latvijai Eiropas Prezidentūras laikā bija lieliska iespēja aktualizēt un redefinēt Eiropas Savienības multikulturālisma izpratni, ES etniskās integrācijas definīciju un politiku. Tas nenotika, tāpēc nav brīnums, ka Laimdotas Straujumas un Riharda Kozlovska vadībā, Ministru Kabineta slepenās sēdes laikā notika piekāpšanās transnacionālā konglomerāta spiedienam. Šie ir tiesiskuma un nacionālās drošības jautājumi, kuru padziļinātai izpratnei vajadzēja būt, vispirms, iekšlietu ministram Rihardam Kozlovskim.
Transnacionālās noziedzības un nelegālisma izplatības ietekme uz Eiropas Savienības valstīm ir raksturojama ar vienu vardu – korupcija. Korupcija pēc definīcijas nozīmē ne tikai pretlikumīgas un nelegālas finansiālas, politiskas darbības savu mērķu sasniegšanai, bet arī amatpersonu rīcību vai amatpersonu ne-rīcību(!) situācijās, kas ietekmē valsts un sabiedrības tiesiskumu, likumību, vedot to pretī degradācijai. Tātad runa iet ari par amatpersonu apzināti vai neapzināti kaitniecisku pasivitāti (neredzēšanu, acu pievēršanu). Kā, lai saskata, ja nav spējas/gribas redzēt ētiskās un patriotiskās dimensijās. Tas arī ir valsts vīzijas un morālēs jautājums tiesiskuma kontekstā un pilnas situācijas izpratnē.
Piemēram, jau gadu desmitiem Zviedrijā radītajā, sociālo pabalstu sistēmā izaugušas paaudzes, kas parazitē uz valsts rēķina un destruktīvi vēršas pret sabiedrību, kurā viņi dzīvo. “Ko sēsi, to pļausi!”. Tas sākās ar beznosacījumu palīdzību nelegālajiem imigrantiem, bēgļiem. Humānās palīdzības politiskais bizness ar NVO, un lielā mērā Zviedrijas liberālās baznīcas palīdzību, lika ielāpus tur, kur jau vairs tiem sen nebija vietas. Rezultātā sabiedrība polarizējās, kas rada nestabilitāti un draudus valsts drošībai.
“Jēzus nāk bēgļu veidā pie mums”, izteicās kāds latviešu teologs. Citi, no konteksta izņemti, citē pavestu Franci, kas sacījis, ka “visi mēs esam bēgļi uz šīs zemes”.
Protams, ka grūtdieņiem ir jāpalīdz. Protams, ka ir jādara viss, lai glābtu cilvēku dzīvības. Protams, ka mums ir jāparāda žēlsirdība. Taču ir jābūt līdzsvaroti reālistiskam, lai saprastu un izprastu, ka nevis Jēzus nāk pie mums nelegālo imigrantu veidolā, bet gan transnacionālā mafija, kā civilizāciju sadursmju karš, kas jau ir pārņēmis pasauli (ISIS, visi pasaules un Tuvo Austrumu konflikti). Nu, tas ienāk ari Latvijā. Solidaritātei un palīdzībai ir jābūt arī no Latvijas puses, taču ir jābūt ļoti rūpīgai un tālredzīgai stratēģijai, plānam, apstākļu un situācijas izpratnei. Piemēram, kāpēc Eiropas Savienībai būtu jāmaksā “tik un tik” simtiem miljonu eiro, lai pārvietotu lielu skaitu afrikāņu uz Eiropu, ja par daudz mazāku summu varētu ierīkot bēgļu nometnes pašā Āfrikā, tā gan palīdzot, gan ari radot jaunas darba vietas utt..
Eiropas Savienībā vārds “izolacionisms” nav cieņā. Es esmu pret izolacionismu, bet par “protekcionismu”- savas valsts nacionālo, ekonomisko, kultūras, demokrātisko un etnisko interešu aizstāvību.
Francijas prezidents Nikola Sarkozi (Nicolas Sarkozy), kuru man bija tas gods satikt un runāt par šiem jautājumiem, saprata, ka Francijai ir jāiet protekcionisma ceļš, lai saglabātu Francijas identitāti, valstiskumu un nacionālās intereses. Latvijai ir jādara tas pats ! Ne tikai “jāmēģina attīstīties”, bet valstiski ir jāpiemēro protekcionisma – savas valsts sargāšanas un stiprināšanas ideoloģijā, tās visplašākajā un dziļākajā nozīmē.
P.S. Manas īsas pārdomas par šo visai pretrunīgo un nopietno tēmu ir ilgstošas darbības un pieredzes rezultātā esot Latvijas iekšlietu ministra amatā, ka arī, darbojoties divos ASV fondos, kuru viens no darbības virzieniem ir vērsts krīzes situāciju risināšanā Tuvo Austrumu valstīs un citur.
