Jāstiprina Latvijas drošība 49
Tuvākajās dienās Briselē tiks pieņemti nozīmīgi lēmumi, kas ietekmēs ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas likteni. Nekavējoties un neatliekami ne tikai Saeimai un valdībai, bet arī visai sabiedrībai ir jāmobilizējas. Valdība nedrīkst “atrakstīties” par saviem lēmumiem, bet tai jābūt ar Latvijas tautu dialogā par īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiju.
Protams, notiekošie procesi nav tikai emocionālas diskusijas par to, cik migrantus Latvijā uzņemt vai neuzņemt. Runa nav par ādas krāsu vai etniskajām un kultūras atšķirībām. Runa ir par kompleksiem sociālpolitiskiem procesiem, kas izraisīs vai nu “ģeopolitisku atmodu”, atgriežoties pie kristīgo Rietumu paradigmas, vai ES sabrukšanu. Ir pietiekami daudz pazīmju, kas par to liecina.
Edvards Lūkass, izdevuma “The Economist” žurnālists, runā par Šengenas zonas sabrukuma sākumu un Neša līdzsvaru – “situāciju, kurā ikviens rīkojas racionāli, pilnībā zinot citu spēlētāju stratēģijas, un, kurā ikviens beigās nokļūst sliktākā stāvoklī”. Racionālais “kā līdz šim” nedarbojas. “Eiropa slīkst,” saka E.Lūkass. Jāsaprot (un tas ir visgrūtāk), ka korekcijas Rietumu vājumam nenāks no tehniskiem risinājumiem vai “labo nodomu katalogiem” (diemžēl tieši uz to cer Latvijas valdība). Tās var nākt ar jaunu paisuma vilni, kas sevī nes visaptverošas pārmaiņas, izraisot Rietumu pašrefleksiju un politiskās filozofijas pārskatīšanu. Cerams, ka uz šī viļņa parādīsies jauni līderi, kas spēs risināt konfliktus ar atšķirīgām civilizācijām.
Viens no konflikta risinājuma stūrakmeņiem ir konfliktu prevencija (laicīga novēršana). Tas nozīmē nemitīgu dialogu un arī neoficiālo diplomātiju pat ar ienaidnieku. Ne velti ir teiciens ”turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk!” Tas ne tik daudz ir jautājums par bēgļiem/migrantiem, cik nacionālās drošības problēma, karš ar transnacionālo organizēto noziedzību, kas darbojas organizētāk nekā ES eirobirokrātija. Liela loma būs Latvijas specdienestiem, kas nodarbojas ar izlūkošanu un pretizlūkošanu. Visiem kariem reiz pienāk gals un pēc ilgstoša kara, nebeidzamiem upuriem beidzot sēžas pie sarunu galda. Tā, starp citu, bija Reigana administrācijas politiskā filozofija astoņdesmitajos gados – nemitīgs dialogs un diplomātija, pat ar saviem lielākajiem pretiniekiem – gan Kremli, gan Irānu un Ķīnu.
Runājot par mazajām valstīm, varam mācīties no Izraēlas, kas ļoti precīzi un tālredzīgi identificē savus ienaidniekus gan reģionālās politikas veidā, gan atsevišķu paramilitāru un teroristisku grupējumu veidā. Tos neitralizē gan politiski, gan, ja nepieciešams, militāri. Jāņem vērā, ka Izraēla ir daudzu lielu arābu valstu ielenkumā, kas dara visu, lai iznīcinātu Izraēlu kā valsti. Latvijai būtu jāpārskata un jāstiprina sava militārā doktrīna, implementējot, piemēram, Šveices modeli.
Nobeigumā. Ir jāsaprot, ka, kā jau tas izskanējis, tā nav tikai bēgļu problēma, bet iespējama ES krīze, pat šķelšanās vai izjukšana, kas, ņemot vērā notikumus Ukrainā, Sīrijā, uzbrukumus “Charlie Hebdo” redakcijai, Eiropas lielpilsētu ielās, uz Eiropas valstu robežām, vistiešākā veidā skar Latvijas drošību.
Ēriks Jēkabsons ir mācītājs un bijušais politiķis
