Konflikts – uz konformismu vai konfrontāciju? 49
Konflikts un konfrontācija, ja tiem ir objektīvi iemesli (un tādi šobrīd ir), ir lieliska iespēja rast tādu risinājumu, kura rezultāts nāktu par labu Latvijas valsts interesēm, nevis Eiropas “cilvēktiesību imperiālismam”, kas uz “kopējā labuma altāra” upurē Latvijas valsts drošību, suverenitāti un tautas identitāti.
Latvijas valdība, daļa inteliģences un sabiedrības notiekošo uzskata par kaut ko līdzīgu nenovēršamai dabas katastrofai vai pasaules klimata izmaiņām, tuvojošamies cunami vilnim, kam nav jēgas pretoties. Ja turpināsies kā līdz šim, ļoti iespējams, ka puse Āfrikas un arābu valstu iedzīvotāju “pārcelsies” uz Eiropu. (Šķiet neiespējami, taču arī tas, kas tagad notiek Eiropā, vēl pirms pāris gadiem likās neiespējams.) Ne vienā vien “prominentā liberāļu” forumā tiek runāts, ka Skandināvija un Baltijas valstis ir pārāk baltas; līdzīgi viedokļi izskanēja arī agrāk. Protams, neviens tam tolaik nepievērsa uzmanību, jo Eiropas politika bija “kā līdz šim”.
Latvieši ir labestīga, pacietīga un iecietīga tauta, taču es ceru, ka ar Latviju nenotiks kā ar liberālo Zviedriju, kad, rādot TV sirdi plosošas bildes par bada cietējiem Āfrikā, novārtā tika atstāti būtiski savas tautas problēmjautājumi. Visdrīzāk, ES vadība nezina par nabadzību Latvijas laukos un mazpilsētās, par to, ka tiek atņemts grūtniecēm, daudzbērnu ģimenēm. Uz kā rēķina? Cerams, mūsu valdība to zina, vismaz braukājot priekšvēlēšanu kampaņās, noteikti ir pamanījuši. Un samazinot finansējumu bērnudārziem, kam turpmāk tiks novirzīti šie līdzekļi?
Pirms lāpīt pasauli, savs pagalms jāsaved kārtībā. PSRS “pasaules lāpīšana”, kas izpaudās kā sociālistisko revolūciju eksports, “palīdzība” Āfrikas, Latīņamerikas valstīm, Kubai, “bruņošanās“, ”sociālistisko iekarojumu nosargāšana” noveda līdz Padomju Savienības sabrukumam. Tagad mums ir Eiropas Savienība ar savu “cilvēktiesību imperiālismu”, kura ideoloģijai iebilst sāk kļūt bīstami un neizdevīgi. Latvijā šodien dzird – mums jāpakļaujas, jāpieņem, savādāk mums nepalīdzēs vai pat sodīs (!).
Līdzīga situācija bija vēl neilgi pirms PSRS sabrukšanas, kad sabiedrībā dominēja tādi viedokļi kā “atgūt neatkarību neiespējami”, “mēs esam maza valsts”, “mēs paši neko nevaram”, “mums nav spēcīgas armijas”, “ciet klusu, jo sodīs!” utt. Iekšlietu ministrs Kozlovskis “pragmatiskās skumjās” pat pieļauj iespēju nebraukt uz Briseli un neaizstāvēt Latvijas intereses, jo viss jau esot izlemts. Otrs skumjais ir ārlietu ministrs Rinkēvičs, kas uzskata, ka esam “starptautiski izolēti un palikuši vieni”.
