Normālo tirānija un cilvēktiesību imperiālisms 49
Pēc aukstā kara beigām Rietumi apsveica totalitārisma norietu. Tai pat laikā sākās straujš Rietumu kristīgās ētikas kā morālo standartu definētājas noriets. Par šādu standartu surogātaizstājēju kļuvis “cilvēktiesību totalitārais politkorektums”. Sabiedrības morālā auduma izdilšana, visatļautība, cilvēka patikšanas un visatļautības dominance pār reliģijas standartiem, “cilvēktiesību” likšana visaugstākā vērtē. “Beznosacījumu tolerance” pret visu un visiem iegūst kvazireliģiskas aprises. Tā pamazām sociālas un morālas pataloģijas ar “klusējošā vairākuma” atbalstu kļūst par “normalitāti”, kas iegūst politisko vairākumu un varu, kas šobrīd valda Eiropas Savienībā. Šī “normalitāte” ir kļuvusi par ““Normālo” tirāniju”. Ja kāds tai nepiekrīt, pat zinātniski un filozofiski vai reliģiski argumentējot savu pārliecību, viņš dedzīgi tiek saukts par cilvēku, kuram “trūkst zināšanu, izglītības vai informācijas”, “tumsoņu”, “homofobu”, “bezsirdi”, “rasistu”, “nacistu” utt.
Rafinētākā un “civilizētākā” veidā šis “jaunais totalitārisms” pēc gara un infantili utopiskas domāšanas un pasaules uzskata atgādina pagājušā gadsimta monstrus – boļševistisko ļeņinismu/staļinismu un hitlerisko nacismu. Abi ar savām “uzspiedošajām (piespiedu) utopijām” un politiskajām halucinācijām “par taisnību un vienlīdzību”, “brīvību”, “pret bagātajiem” 20. gadsimtā iznīcināja simtiem miljonu cilvēku! 20. gadsimts dzima lielās cerības zīmē – ticība zinātnes revolūcijai radīja optimismu par “gaišo cilvēces nākotni”. Daudzi to dēvēja par “saprāta laikmeta sākumu”.
Patiesi, progress bija milzīgs attiecībā uz medicīnu, modernām tehnoloģijām, komunikācijām utt. Diemžēl progress nenotika vienlaicīgi ar morālo un vērtību attīstību. Tas bija galvenais klupšanas akmens tam, kas sekoja. “Saprāta un progresa” vietā 20. gadsimts kļuva par visasiņaināko un monstrozāko masu slepkavību gadsimtu ar diviem pasaules kariem. Pēdējais no tiem radīja PSRS – bezdievības un organizētā neprāta “ļaunuma impēriju”, kas vairāk nekā pusgadsimtu savā gūstā turēja Latviju.
Tāpat kā PSRS laikos Latvijā bija konformisti un kolaboracionisti ar utopisko “strādnieku paradīzes” režīmu, tāpat tagad Latvijā ir gan politiķi, gan citi “viedokļu veidotāji”, kas pieņem un samierinās ar “eirokomisāru” mums kā neatkarīgai Latvijas valstij un brīvai tautai izteikto diktātu un šantāžu.
Šobrīd jau varam runāt par konfliktu starp Latviju un ES vadību. (Labi, ka tāds ir, tas nozīmē, ka esam dzīvi kā nācija).
