Ēriks Jēkabsons: Nepieteiktā kara sākums 49
“Šobrīd pasaulē visu militāro konfliktu un ģeopolitisko krīžu pamatā ir “civilizāciju sadursmes”. Civilizāciju veido kultūra un attiecīgo kultūru nosaka etniskā, nacionālā un reliģiskā identitāte.” Semjuels Hantingtons
“Karš ir sliktas politikas turpinājums,” teicis prūšu ģenerālis Kārlis fon Klauzevics. Neapšaubāmi, Rietumiem ir bijusi slikta politika, kas, vispārināti runājot, ir rezultējusies daudzu un traģisku kļūdu pieļaušanā. Visvairāk tas attiecas uz ārpolitiku (piemēram, Tuvajos Austrumos, Afganistānā, Irākā, Āfrikā u.c.), taču tas konsekventi radīja aizvien vairāk problēmu iekšpolitiski, kā to šobrīd redzam Latvijā un Eiropas Savienības valstīs. Pagrieziena punkts notika pēc “dzelzs priekškara” krišanas.
Pirms aukstā kara beigām pasaule bija bipolāra, un militāro un ģeopolitisko līdzsvaru pasaulē uzturēja divas lielvaras: no vienas puses PSRS un tādi tās sabiedrotie un vasaļi kā Ķīna un Varšavas pakta valstis, bet no otras puses – ASV, NATO valstis un Rietumeiropa. Pēc aukstā kara beigām, izjūkot PSRS un krītot “dzelzs priekškaram” un neatkarību atgūstot daudzām valstīm Austrumeiropā un Baltijā, kā arī daudzām Āfrikas valstīm “atbrīvojoties no koloniālisma jūga”, pasaule kļuva multipolāra.
Uz jaunās ģeopolitiskās realitātes skatuves bez ASV un Krievijas parādījās arī Ķīna, Indija, Centrālāzija, Latīņamerika. Zuda aukstā kara relatīvais militārais līdzsvars, parādījās vesela virkne jauno veco valstu, daudz kur neatkarības centienus pavadīja asiņaini pilsoņu kari un militārie konflikti (Bosnija, Kosova, Serbija, Kalnu Karabaha, u.c.). Šoreiz visu karu pamatā nebija vis ciņa starp ideoloģijām un teritorijām, kā tas bija 1. un 2. pasaules karu laikā, bet gan civilizāciju un kultūru sadursmes. Civilizāciju loma pieauga un aktīvi izpaudās globālos procesos.
Izplatības ziņā visstraujāk augošā bija un ir Islāma civilizācija. Islāms ir modernizējies un strauji izplatījies Eiropā. S.Hantingtons savā slavenajā grāmatā “Civilizāciju sadursme” izsaka kādu svarīgu domu, kas gan lielākoties tiek ignorēta, proti, šajā civilizāciju sadursmē ne jau Islāms ir ienaidnieks, bet gan pašu kristīgo Rietumu vai brīvās pasaules vājums un tizlums. Pārāk ilgi arogantā un pašapmierinātā attieksme ir bijusi “Rietumi un pārējie”, kas novedusi pie Rietumu degradācijas un identitātes vājuma. Ienaidnieks nenāk no ārpuses, bet veidojas iekšienē. Nekādas sienas un mūri nepalīdzēs nosargāt savu kultūru un identitāti, ja ienaidnieks mierīgi ienāk pa vārtiem. Rietumiem pašiem ir jāatjauno sava valstiskā, nacionālā un reliģiskā identitāte. To nevar panākt tikai ar politiskām deklarācijām.
