Ēriks Ešenvalds: Popularitātes spiediens ir diezgan smaga nasta 2
Ēriks Ešenvalds ir viens no ražīgākajiem un stilistiski daudzveidīgākajiem latviešu skaņražiem, kas vienlīdz radoši ērti jūtas visdažādākajos žanros – no eksperimentālas kamermūzikas opusiem un izsmalcināti krāšņām kora partitūrām, līdz izvērstiem lielas formas darbiem un pat operām kā “Augļu koks ir Jāzeps” un “Iemūrētie”.
Šī gada sākumā Ērikam Ešenvaldam apritēja apaļi četrdesmit, bet piektdien, 1. decembrī, koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā notiks kora “Latvija” 75 gadu un korī dziedājušā Ērika Ešenvalda 40 gadu jubilejai veltīts koncerts.
– Šajās dienās pirmizrādi piedzīvojusi jūsu ziemeļblāzmu ekspedīciju ceļabiedra Renāra Vimbas filma “Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata”. Vai tajā izdevies atklāt komponista Ērika Ešenvalda būtību?
– Jā. Nekas nav uzspēlēts, ir patiesi. Dažās epizodēs mana dvēsele ir gandrīz kaila. Kaut vai šoka brīdī, kad islandiešu profesors, šīs zemes folkloras mantojuma stūrakmens, pie kura pēc citu islandiešu ieteiktā man noteikti bija jāaizbrauc, jautāts par ziemeļblāzmu, tikai pasmaida…
– Kurā mirklī jūs vairāk esat pats- kad radāt tādus hītus kā pasaules koru olimpiādes himna “My Song”, “Dvēseles dziesma” ar Anitas Kārkliņas dzeju vai sarežģītos simfoniskos opusos?
– Es tādās kategorijās jau sen vairs nedomāju. Par hītu pārtop pēc tam. “Dvēseles dziesmu” pēc diriģenta Jura Kļaviņa aicinājuma kopā ar Anitu radījām LU kora “Juventus” jubilejai. Toreiz pat nevarēju ierasties uz mēģinājumiem un koncertu. Un no tā vakara pirmatskaņojuma dziesma sāka savu ceļu caur citu diriģentu rokām un dziedātāju sirdīm. Ar “My Song” bija līdzīgi – to rakstīju 2014. gada Koru olimpiādei Rīgā, taču pēc tās dziesma aizceļoja koriem līdzi un ir joprojām viņu repertuāros. Iemīlējuši laikam.
– Jūs patlaban esat pasaulē viens no visvairāk atskaņotajiem latviešu komponistiem…
– … Katru dienu kaut kur pasaulē četrās, piecās koncertzālēs, baznīcās, kultūras namos skan mana mūzika. Kad pirms trim gadiem mans aģents “Edition Peters” izdevniecībā Londonā teica, ka esmu piektais atskaņotākais komponists pasaulē – viņiem ir tādi fakti pēc nošu izplatības un koncertu datiem – man palika… mazliet tā kā bail. Tas ir iemesls, kāpēc neesmu ne twiterī, ne facebook, jo tikai vienatnē varu radīt mūziku. Sociālajos tīklos droši vien tiktu pakļauts absolūti nevajadzīgai dažādu raksturu komentāru trokšņainajai lavai.
Šķiet, ka Holivudā teju vienīgā veselīgu ģimenes dzīvi dzīvo Merila Strīpa, viņa ir stipra sieviete. Vitnija Hjūstone – mana pirmā iedvesma… – skumji, vienkārši skumji! Mani kolēģi Norvēģijā, Lielbritānijā, ASV un citur – ļoti talantīgi komponisti, taču kopš popularitātes baudīšanas brīža un uzkrītoši aktīvas laiktēres sociālajos tīklos viņu jaunrade ir apstājusies. Popularitātes spiediens ir diezgan smaga nasta.
