Latvijas viesuļi – mazuļi, kas var iegūt tornado vai smerča spēku 5
Katru gadu no mazajiem Latvijas viesuļiem kāds izaug tik liels un spēcīgs, ka izpelnās Amerikas trakā virpuļvēja tornado nosaukumu vai krievu smerča vārdu. Kad Latvijā kādā vietā ar postošu spēku brāzies lielais viesulis, meteorologi un žurnālisti, gribēdami īpaši izteikties, sāk muļļāt latviešu valodu un raksta virpuļviesulis. Tas iznāk tāpat kā apaļa aploce, sāļa sāls, eļļaina eļļa, zābaku zābaks vai muļķu muļķis. Viesuļa pati būtība taču ir visiem zinām un saprotam – vēja virpuļošana, un vēlreiz kvadrātā virpuļot tam nav vajadzīgs.
Saprātīgi žurnālisti un meteorologi lielos viesuļus, kas nes postījumus, sauc par viesuļvētrām – viesulis ar vētras spēku.
Kādā interneta mājas lapā savākts daudz fotogrāfiju un ziņu par Latvijas viesuļiem. Tur autors raksta: “Visstiprākais tornado Latviju piemeklēja 1986. gada 7. jūlijā.” Arī meteorologi vērtē, ka 1986. gadā Ērgļos bijis viens no spēcīgākajiem virpuļviesuļiem Latvijā.
Ērgļi – tā ir skaista kalnu zeme Latvijas viducī, Vidzemes augstienes Vestienas paugurainē, kādreizējā slēpotāju paradīze, mūsu dižgara Rūdolfa Blaumaņa un muzikologu brāļu Jurjānu dzimtene un viņu mājas.
Šis Ērgļu viesulis tiešām bijis mūsu viesuļu karalis. Skaidrīte Kalniņa Āķēnos stāsta, kā Ērgļu viesuļa nedarbi tikuši aprakstīti Turkmēnijas presē. Viņai avīzes izgriezumu atsūtījis dēls, kas 1986. gadā tur dienējis padomju armijā. Lai gan 1986. gads bija mūsu atmodas pirmais gads, tomēr bija vēl padomju iekārta ar cenzūru; un notikumus, kas saistījās ar postījumiem aprakstīt nedrīkstēja.
Viesulis piedzima 7. jūlijā ap pulksten 14 Ogres krastos, pāris kilometru dienvidos no Ērgļiem, un kā milzīga mēle gāja pāri Ērgļu kalniem, mājām, mežiem, laukiem un Pulgošņa ezeram. Vietām viesulis izpletās līdz divus kilometrus platai, bet citviet sarāvās līdz 20 m šaurai joslai. Un tā viņš savā virpuļdejā aizvalsējis līdz Rankai – divās stundās 50 kilometrus. Protams, virpuļojošā vēja ātrums pašā viesulī bija simt reižu lielāks, jo spēks radās milzīgs.
Pie Āķēniem stāvējusi traktora piekabe, piekrauta ar metāllūžņiem. Viesulis to pacēlis gaisā, pārnesis pāri ceļam un nosviedis ezermalā, pa ceļam dzelžus un bleķus kaisīdams. Turpat bijusi kolhoza mehāniskā darbnīca – šķūnis. Arī to pacēlis gaisā, aiznesis pāri ezeram uz austrumkrastu. Izgāzis vairākus ozolus un dižozolus. Kad Larionovs ieraudzījis, ka no Vizītes kalna pāri ceļam pa gaisu nes ozolu, viņš paķēris savus bērnus un pagrūdis zem galda, it kā pagalde būtu tā drošā vieta.
Makšķernieks bijis laivā Pulgosnī. Glābies. Ticis līdz krastam. Viesulis pa to laiku jau sūknē ūdensstabu no ezera. Tūlīt pašu arī uzsūknēs debesīs pie zivīm. Makšķernieks ar visiem spēkiem apķēries ap koka stumbru krastmalā. It kā nu viesulis nevarētu izraut no zemes nieka koku, ja tikko izgāzis dižozolus un nesis pa gaisu. Laime tā, ka makšķernieks netrāpījās viesuļa tiešā atvēziena ciešā tuvumā. Tad viesulis kā īpašu velti izbārstījis Pulgošņa zivis meža zvēriem austrumu krastā.
Viesulis tomēr bijis visai humāns un ļaudīm žēlīgs. Tikai ar kolhoza mantiņām paspēlējās, bet nevienu cilvēka dzīvību neņēma, pat sāpes nenodarīja.
Dīvainības ir bijušas dažādas. Ezermaļu saimniece Zenta Štila stāsta: “Troksnis bija baigs, jocīgs, nevar pat atstāstīt, tāda kā rūkoņa nāca no dienvidu puses. Koki sāka liekties ļoti zemu. Divas liepas nolauza un aiznesa pa gaisu. Laime bija tā, ka viesulis mūs skāra tikai ar vienu maliņu. Mājai otrā pusē bija pilnīgs klusums. Tur viss palika savās vietās. Biešu lauks bija pilns ar šīfera gabaliem piemētāts un pašām bietēm laksti noplūkti. Mums ezera malā stāvēja bleķa laiva. Tā bija pārpūsta ezera otrā krastā. Pļavā mums bija āboliņa gubiņas sakrautas. Tās pazuda nezin kur. Kaimiņam govs bijusi stipri piesieta, to uzrāva ar kājām gaisā, cik tālu atļāva ķēde. Govs palika dzīva, jo viesulis to pieklājīgi nolicis atpakaļ uz zemes.”
Stāsta Skaidrīte Kalniņa Āķēnos: “Mēs pa logu skatījāmies, kā cāļus un siltumnīcu aiznesa pa gaisu. Mūsu ābeles savija kā virves, vienu liepu nolauza un aiznesa gaisos, otru pāršķēla uz pusēm. Mājai lubu jumtu viesuļa pusē norāva pa divu metru platu līniju. Tur mēs vēlāk uzlikām šīferi. Cāļi atradās ezermalas krūmos.”
Zinaida Melbārzde skatījusies no savām mājām Augļēnu kalnā: “No viesuļa mēs bijām tālu. Bija pilnīgs klusums un bezvējš. Palika tumšs. Es brīnījos, kāpēc tālumā tie koki tik neparasti lokās. Tad redzēju, kā vējš kā tādu skrandu pa debesīm nesa stārķīti ar atlauztu spārnu. Labi, ka viesulis pagāja mums garām.”
Toreiz Ērgļu viesuļa nedarbus braucām fotografēt tikai pēc deviņām dienām – 17. jūlijā. Pirmais mūs pārsteidza Pulgošņa krasts. Uz zilo ezeru ar zaļo saliņu vidū paveras plašs, ainavisks skats, ierāmēts atsevišķu skabargainu stumbeņu pīķos. Viesulis ap 200 m platumā bija noplēsis Ērgļu apkārtnes lielākajam ezeram apaugumu. Tagad ezers var iepriecināt katru garāmbraucēju. Ap astoņus metrus augstajā, stāvajā ezera krastā stumbru un zaru klājiens. Spēcīgi smaržo pēc Vasarsvētkiem un Jāņiem, kaut gan no lielā lauziena pagājušas jau deviņas dienas. Pa klajā pakalna gludi pieglausto zāli izmētātas ruberoīda lanckas, šīfera gabali, dēļu gali, metāli un dažādi bleķi un transformatora dzelzs kārba. Klajumā augošo kārklu puduri viesulis pieķemmējis pie zemes, un tajā sapūsts siens kā biezā matracī.
Visbriesmīgākais skats pie Āķēnu kalna. Simtgadīgi dižozolu kandidāti izgāzti. Citi nolauzti, vēl citi noplūkāti kā spoku izrādē. Kārkli un alkšņi izrauti un satīti murskulī ap izgāztajiem ozoliem kā siena vāli zem kāda pasaku milža grābekļa. Tālāk malā, kur vēja spēks nav bijis tik liels, slaidie pusaugu bērzi nav lūzuši, bet baltie stumbri sasukāti pie zemes kā veldrē noguldīta labība. Kritušais ozols simtgadnieks izgāzts ar visām saknēm, tas paņēmis līdzi lielu zemes kalnu, bet ozola augšanas vietā palikusi dziļa bedre. Pa milzīgo ozola stumbru ieejam dzīvo, pusdzīvo un kritušo lapotņu valstībā. Te iet pa zemi nav iespējams. Koku zaļā zaru un stumbru gūzma klāj zemi pāris metru biezumā. Gaiss virmo no ēteriskajām vielām – fitoncīdiem un miecvielām. Gaiss sutīgs un tveicīgs. Saule pastiprināti sūknē kritušo zaru dzīvības spēkus. Te virmo tāds ēteriskais mākonis, kas cilvēku noved eiforijā. Gan redzamais, gan ieelpojamais noved pasakas izjūtās.
Visiespaidīgākais skats atveras uz stāvo Āķēnu kalnu. Tagad pēc koku nolaušanas atklājas kalna augstais, asais kumbrs kā viļņa galotnē pacelts kuģis zaļās vētras jūrā, virs kura slejas atsevišķi dažāda garuma koku stumbeņi un šķēpeles kā skabargas. Starp tiem pašā kalna galā viens nenolauzts koks kā zaļš karogs plosītā kuģa mastā.
Viesulis – strauja un spēcīga vēja riņķveida kustība ap izteiktu vertikālu asi.
Latviešu agrākajos ticējumos viesuli uzskatīja par dzīvu burvi un rakstīja ar lielo burtu.
Viesulis esot dzīvs, un viņam vidū esot sirds ar asinīm. Kad ar pātariem nevarot viesuli padzīt, tad uz to jāmetot kāda asa lieta, vislabāk cirvis. Ja ar to cirvi trāpot viesulim vidū, tad tas uzreiz izgaistot un cirvis nokrītot asiņains zemē. /A. Vaskis Tukumā/
Ja kādā vietā viesulis griežas, tad tur velns braucot, tādēļ jāiemet virpuļa vidū nazis, tad velns tiekot nokauts un tai vietā sarkans vien paliekot (asins). /E. Vēvere Ļaudonā/
Lai novērstu viesuli, tad tam pašā vidū vajag iesviest nazi, kas to piestiprina pie zemes. /V. Vintere Matīšos/
Bet baltvācu zinātnieks A. V. Hupels 1777. gadā rakstīja: “Viesuli, kas pie viņiem bieži dara lielu postu pie siena, laukiem un jumtiem, viņi tur par ļauna gara darbu. Kur viņi redz putekļus griežamies, tur viņi lūko iesviest akmeņus vai nazi un kliegdami vajā viesuli ilgāku laiku.”
