Koncertzāle “Latvija”: jauna ērģeļmūzikas citadele vai Ventspils karaļvalsts greznumlieta? 1
Dārgākās ērģeles, lielākās klavieres, modernākā mūzikas skola – pārākajā pakāpē rakstāmi jaunās kultūras būves raksturlielumi seko viens otram. Tomēr pastāv bažas, vai jaunā nama dārgā lielummānija nekļūs drīzāk par saimniecisku slogu korupcijas un neskaidro finansējuma apstākļu dēļ un vai jaunā ēka nebūs tikai Ventspils karaļvalsts greznumlieta, meklējot savu vietu un klausītāju kopējā Latvijas akadēmiskās mūzikas ainavā.
Nākotne rādīs, vai pēc skaita sestā lielākā Latvijas pilsēta ar tās 34 tūkstošiem iedzīvotāju spēs pulcināt pietiekamu skaitu akadēmiskās mūzikas cienītāju, uzturot augstu piedāvājuma kvalitātes latiņu un konkurējot par skatītāju ar otru Kurzemes reģiona koncertzāli Liepājā.
Galu galā – vai vietā, kurā nav rezidējoša profesionāla kolektīva, par vizītkarti varētu kļūt visu laiku dārgākās Latvijas ērģeles, kas nokļuvušas arī koncertzāles grafiskajā simbolā?
Dārgā zāle kļūs vēl dārgāka?
Ieguvumi no jaunas koncertzāles pirmajā mirklī ir elpu aizraujoši – koncertzāle ar 600 sēdvietām lielajā zālē, transformējama skatuves grīda, Baltijā unikālas stabuļu ērģeles, pasaulē augstākās vertikālās koncertklavieres, Vācijas akustiķu ekspertīze, par āra terasi transformējama mazā zāle un modernai mūzikas izglītībai atbilstoša, jauna mājvieta Ventspils mūzikas skolai un mūzikas bibliotēkai.
Ēnu uz projektu gan met apstāklis, ka viss uzskaitītais vācu arhitekta Deivida Kuka pārstāvētā arhitektu biroja “Haascookzemmrich Studio 2050” projektētās un apvienības “Merks – Ostas celtnieks” celto ēku neapšaubāmi ierindojis līdz šim dārgākās Latvijas koncertzāles statusā, ņemot vērā zāles izmērus.
Būvniecības līgumcena ir 25 630 451 eiro (bez PVN), no tiem 15 miljoni eiro ir emisijas kvotu izsolīšanas instrumenta finansējums, 9,307 miljoni – Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējums un 1,642 miljoni – valsts budžeta līdzekļi.
Varētu pievērt acis uz dārdzību, priecājoties, ka, atšķirībā no koncertzāles tapšanas peripetijām galvaspilsētā, vismaz reģionos bez redzamiem upuriem esam tikuši pie taustāma rezultāta, un Latvijā nu ir par vienu nenoliedzami izskatīgu akustisko koncertzāli un skolu vairāk.
Diemžēl šobrīd koncertzāle nonākusi neapskaužamā situācijā nesenā ar koncertzāles būvniecību saistītā korupcijas skandāla dēļ.
Par iespējamu VUGD darbinieku kukuļošanu, lai iegūtu vēlamu atzinumu par ēkas atbilstību ugunsdrošības prasībām, tika aizturētas četras personas, uz ko reaģējot Centrālā finanšu līgumu aģentūra (CFLA) apturēja koncertzāles būvniecības finansējumu. Vēl vairāk: saņemto ERAF finansējumu – šobrīd izmaksāti jau 9,7 miljoni eiro – var nākties atmaksāt.
Arī ēkas nodošana ekspluatācijā 5. jūlijā situāciju nav uzlabojusi. Kā atklāja CFLA pārstāve Daiga Reihmane, aizdomās par krāpšanu šobrīd ierosināta krimināllieta, un gala lēmumu par finansējuma likteni CFLA pieņems pēc krimināllietas apstākļu noskaidrošanas.
“Tā kā iespējami veiktās koruptīvās darbības saistītas ar kukuļdošanu VUGD amatpersonām par pozitīva atzinuma sniegšanu par būvobjekta gatavību ekspluatācijai, lēmums par neatbilstību attiecināts uz būvdarbu līguma un uz autoruzraudzības līguma daļu, kas ietilpst ES fondu projektā,” skaidro D. Reihmane.
Drošības riski novērsti steigā
Pārsteidzoši strauji, tikai pusotru mēnesi pēc VUGD negatīvā lēmuma par ugunsdrošības noteikumu pārkāpumiem, mūzikas skolas un koncertzāles ēka 5. jūlijā tomēr tika pieņemta ekspluatācijā, ziņojot, ka ugunsdrošības pārkāpumi novērsti.
“Lemjot par minētā objekta pieņemšanu ekspluatācijā, BVKB tika iesniegts pozitīvs atzinums no VUGD. Pieņemot ēku ekspluatācijā, nepilnības netika konstatētas, līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka ēkas drošībai pastāv kādi riski,” KZ pauda Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) pārstāve Elīna Balgalve.
KZ neizdevās uzzināt, kādi ugunsdrošības pārkāpumi konkrēti bija jānovērš – ēku būvuzraudzību īstenojošās SIA “Firma L4” būvuzraugs Ainārs Maceikevičs komentārus sniegt atsacījās.
Hamburgas ērģeļu radinieks “kurpju kastē”
Dārgākā vienība projektā šobrīd ir jaunās koncertzāles ērģeles, ko pēc arhitekta ieteikuma izgatavojusi viena no pasaulē prestižākajām ērģeļbūves firmām – vācu uzņēmums “Johannes Klais Orgelbau GmbH & Co” par kopumā 1,6 miljoniem eiro, kas ērģeļu būvē līdz šim ir Latvijas mērogā nepiedzīvots vēriens.
Lai arī koncertzāles saimnieki pareģo ap jauno instrumentu koncentrētu ērģeļspēles attīstību, ziņkārīgu kultūrtūristu pieplūdumu un ērģeļmūzikas koncertu atdzimšanu Latvijā, jādomā,
nebūs viegls uzdevums gūt plašu rezonansi tik salīdzinoši šauram akadēmiskās mūzikas žanram kā ērģeļmūzika.
Šaubu ēnu vēlas kliedēt jauno ērģeļu patronese un būvniecības konsultante, Latvijas starptautiski ievērojamākā ērģelniece Iveta Apkalna: “Hamburgas koncertzāle ir būvēta pēc vīna dārzu pakāpju principa, kamēr Ventspils zāle veidota kā tā dēvētā “kurpju kaste”, atšķiras abu zāļu apjoms un izmaksas, tomēr skaniski abām ērģelēm ir līdzība.”
Viņa jaunās koncertērģe-les skanējuma ziņā salīdzina ar Hamburgas Elbas filharmonijas ērģelēm, uzsverot, ka Ventspils koncertzāle no citām Latvijas koncertzālēm atšķiras tieši ar ērģelēm.
Mūziķei Ventspils ērģeles ir jau sestais instruments pasaulē, kura tapšanā bijusi līdzdalīga.
Pieredzējusī mūziķe arī pauž, ka starptautiskā kontekstā par ērģelēm samaksātā summa esot pat pieticīga. “Ērģeles nebūvē uz gadu, gadu desmitu – nereti tās kalpo gadsimtus, un neviena sevi cienoša koncertzāle pasaulē par ērģeļu būvi pat nediskutē. Atbildot uz vairāku Latvijas cienījamu ērģelnieku cunftes pārstāvju agrāko satraukumu, ka “Klais” firmas ērģeles varētu būt nepiemērotas Ventspils salīdzinoši nelielajai zālei – viņi paši tagad brauc uz Ventspili, ar prieku izmēģinot instrumentu. “Klais” instrumenti ne velti pieprasīti visur pasaulē – Arābu Emirātos, Singapūrā un Amerikā, viņu kompetence ir neapšaubāma.”
Iveta Apkalna uzsver: vispirms ir koncertzāle, instrumenti un tikai tad publika un mūzika: “Šīs ir pirmās jaunuzbūvētās stabuļu ērģeles 80 gadu laikā, arī nevienā no Baltijas valstīm šādu jaunu stabuļu ērģeļu nav. Priecājos, ka tās vainago mērķtiecīgu pēdējo gadu ērģeļmūzikas attīstības kustību Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs, iepazīstinot publiku ar ērģeļmūziku ārpus baznīcu mūriem.
Šī būs iespēja atskaņot daudzu komponistu veikumu, piemēram, Hektora Berlioza “Te Deum” vai Leoša Janāčeka “Glagolisko mesu”, kas ir normāls koncertrepertuārs koncertzālēs Eiropā un pasaulē, bet ko piemērotu ērģeļu trūkuma dēļ līdz šim nevarēja atskaņot Latvijā.
Mūsu baznīcu ērģeļu luktu izmērs kaut ko tādu nepieļauj, arī akustiski baznīcu garā reverberācija neļauj klausītājam novērtēt šo skaņdarbu caurspīdīgumu.”
Nedublēs citas koncertzāles
Ieskats koncertzāles satura plānotājā liecina, ka ērģeļmūzika tomēr ir salīdzinoši neliela daļa no kopējā repertuāra un pagaidām Ventspili kā ērģeļmūzikas galvaspilsētu neiezīmē. Koncertzāles “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Miks Magone, kurš līdz šim darbojies kā teātra nama “Jūras vārti” projektu vadītājs, turpmākajā koncertzāles saturā iezīmē drosmīgu vīziju. Atšķirība no citu koncertzāļu satura – tāds ir viens no galvenajiem jaunās zāles satura veidošanas vadmotīviem, atklāj M. Magone.
Jau drīzumā te uzstāsies gana ekstravaganti mākslinieki, tostarp ukraiņu izcelsmes nepārtrauktās klaviermūzikas meistars un pionieris Ļubomirs Meļņiks, izskanēs amerikāņu komponista Stīva Reiha darbs “Six Pianos” sešu pianistu izpildījumā, uzstāsies islandiešu elektroniskās mūzikas mākslinieks Valgīrs Sigurdsons un “neakadēmiskais” saksofonists Kolins Stetsons.
Šādu mākslinieku koncerti uzrunāšot ne tikai salīdzinoši nelielo vietējo akadēmiskās mūzikas cienītāju loku, bet atradīšot klausītāju Kurzemes reģionā un tuvajās “ārzemēs”, Lietuvas pierobežā.
“Ir skaidrs, ka cerēt piepildīt “Jūras vārtus” vai par simt sēdvietām mazāko koncertzāles “Latvija” lielo zāli tikai ar Ventspils publiku ir naivi,” pauž M. Magone.
Viņš lēš, ka
Ventspilī pašlaik esot tikai aptuveni divsimt cilvēku liela pastāvīga, maksātspējīga publika,
kuru interesē akadēmiskās mūzikas koncerti. “Ekonomisku un māksliniecisku apsvērumu dēļ izvēlētais satura izvēles ceļš ir nedublēt citu reģionālo koncertzāļu, īpaši Liepājas un Rīgas, repertuāru. Izvēle pirmkārt būs par labu mūziķiem, kas ir mākslinieciski un saturiski kaut kas jauns un nebijis, kas ir interesanti arī publikai no citurienes.
Skatītāja pārdzīvojuma pievienotā vērtība krītas, ja priekšnesums ir jau vairākkārt redzēts, dzirdēts citviet. Gribam skatīties plašāk un tālāk, bet tas mudina meklēt jaunus ceļus un virzienus, ko agrāk varbūt uzskatīja par ekstravaganci un sānsoli, tomēr ir vēlme redzēt mūsu skatītāju 21. gadsimtā,” vīziju iezīmē mākslinieciskais vadītājs.
Uz Ventspils budžeta pleciem
Šobrīd nav zināms, vai ceturtā “spēlētāja” parādīšanās Latvijas akadēmiskās mūzikas koncertdzīvē nākamgad liks mainīt arī Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansējumu akadēmiskajai mūzikai.
Šajā gadā par koncertzāles saturu atbildīgajai SIA “Kurzemes filharmonija” kopumā valsts piešķirtie līdzekļi pēc simtgades svinību gada pat samazinājušies par 25 tūkstošiem eiro, turklāt tie jāsadala starp abām SIA “Kurzemes filharmonija” vadītajām koncertvietām – teātra namu “Jūras vārti” un koncertzāli “Latvija”.
2019. gada finansējuma plānā VKKF ieguldījums veido tikai 14 procentus no kopējiem koncertzāles finansējuma avotiem, vairāk nekā četras reizes lielāku finansējumu jeb 63 procentus SIA “Kurzemes filharmonija” gūst no Ventspils pašvaldības, bet 23 procentus plānots iegūt no biļešu ieņēmumiem un telpu nomas, vēsta “Kurzemes filharmonijas” valdes priekšsēdētāja Sigita Migoļa.
Kopumā patlaban jaunajā koncertzālē plānoti 55 pasākumi, no tiem 15 – telpu nomas pasākumi. S. Migoļa publikas interesi par gaidāmajiem koncertiem koncertzālē “Latvija” šobrīd vērtē kā augstu.
“Visas biļetes uz atklāšanas nedēļas nogales koncertiem ir izpārdotas. Interese par koncertiem pilsētas svētku laikā aug ik dienu.”
Iespēja mūzikas skolai
Lielāko daļu (76%) jaunās ēkas telpu tomēr izmantos Valsts Ventspils mūzikas vidusskola, koncertzāles funkcijām atvēlot ceturto daļu (24%). Kā stāsta mūzikas vidusskolas direktors Andris Grigalis, lielās zāles izmantojums proporcionāli sadalīts starp mūzikas skolu un SIA “Kurzemes filharmonija” – attiecīgi 40 un 60 procenti.
Direktors paredz, ka lielajā zālē mēģinājumus diriģenta Aigara Meri vadībā varēšot noturēt mūzikas vidusskolas orķestris, mācībām un koncertiem izmantošot Kristīnes Adamaites ērģeļu klases audzēkņi, bet mazā, “black box” jeb melnās kastes tipa zāle kļūšot par praktisku treniņlauku Latvijā vienīgās skaņu operatoru programmas audzēkņiem un skatuves gaismošanas tehnoloģiju studiju topošajiem speciālistiem.
A. Grigalis piebilst – mazo zāli bieži izmantošot arī džeza un populārās mūzikas audzēkņi, ar atveramās sienas palīdzību pārvēršot to par āra skatuvi. Jau 28. jūlijā te notiks estrādes un džeza nodaļas audzēkņu koncerts.
Vai jaunā mūzikas skola, kurā ierīkots moderns tehniskais un arhitektoniskais aprīkojums, par kādu daža laba augsta līmeņa Latvijas mūzikas skola varētu tikai sapņot (skaņu izolējošas klašu sienas, iMAC sistēmas datori, kurus varēs izmantot darbam ar aranžēšanas programmām un īpaši skaņas “aizkari” klašu akustikas regulēšanai), nepaģērēs arī papildu skolas uzturēšanas līdzekļus no valsts?
A. Grigalis akcentē ēkas augsto energoefektivitāti, kas ļaušot taupīt:
“Esam ieguvuši lielu kvadratūru (kopumā 6883 kvadrātmetri, – A.K.), kas palielina izmaksas, bet ceru, nākotnē tas atmaksāsies. Līdz šim, apdzīvojot ēku avārijas stāvoklī piecās vietās pilsētā, esam tērējuši valsts ārkārtas gadījumiem piešķirtos līdzekļus, tāpēc domāju, ka izdevumi būtiski nepalielināsies, jo pēc pārcelšanās uz jaunajām telpām, nebūs jāmaksā nomas maksa par līdzšinējām mūzika skolas telpām.
Būtiski arī, ka atšķirībā no Vidzemes koncertzāles Cēsīs mums kā mūzikas skolai nebūs jāmaksā koncertzālei par lielās zāles īri. Liels pluss ir tas, ka koncertzālē koncertēs Latvijas profesionālie mākslinieki, no kuriem mūsu audzēkņi varēs mācīties.
Šī būs iespēja ne tikai mūsu skolas audzēkņiem, bet arī Mūzikas akadēmijas studentiem šeit braukt un praktizēt, tāpat arī visiem profesionālajiem ērģelniekiem – citur Latvijā šādas iespējas nav.”
UZZIŅA
• Koncertzāles “Latvija” atklāšanas koncerts – 26. jūlijā. Programmā jaundarbi: Viļņa Šmīdberga “Atklāšanas fanfaras”; Raimonda Tigula un Noras Ikstenas oratorija “Jūras grāmata”. Piedalās: VAK “Latvija”, Ventspils Kultūras centra sieviešu koris “Venda”, jauktais koris “Ventspils”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un solisti – Iveta Apkalna (ērģeles), Intars Busulis (vokāls), Gints Pabērzs (saksofons) un Emīls Patriks Dzenītis (vokāls). Koncertprogrammas mākslinieciskais vadītājs – Māris Sirmais.
VIEDOKĻI
Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
Jaunā koncertzāle Ventspilī uzlūkojama kā nepieciešamais papildinājums visa reģiona akadēmiskās mūzikas ainavā – būtu skumīgi, ja “Lielais dzintars” paliktu vienīgā nopietnā koncertzāle Kurzemē bez kādas konkurences starp Liepāju un citām pilsētām, turpretī teātra nams “Jūras vārti”, tāpat kā Kongresu nams Rīgā, ir un paliek neakadēmiskās mūzikas pārziņā, kur nekas cits nav iesākams.
Otrkārt, Ventspilij nu ir unikāla iespēja piepildīt koncertzāli. Nerunājot nemaz par klaviermeistara Dāvida Kļaviņa īpaši darināto instrumentu, tur ir stabuļu ērģeles, kādas netika iebūvētas ne Rēzeknes “Gorā”, ne Cēsu koncertzālē, un Ventspilī līdz ar to var spēlēt arī laicīga rakstura ērģeļrepertuāru.
Baiba Bartkeviča, Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslinieciskā vadītāja
Protams, ir diskutabls jautājums, vai tik mazā pilsētā bija vajadzīga tāda mēroga koncertzāle, tomēr tur nu tā ir, un ir jārēķinās ar esošo situāciju. Ventspils jauno koncertzāli kā konkurentus neizjūtu –
nebūsim tie, ka zāģē viens otram kājā, drīzāk viens otru papildināsim –
jauna koncertzāle Kurzemes kultūras ainavu pušķos vēl vairāk. Ventspils koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Miks Magone jau iepriekš Ventspilī organizēja ļoti interesantus koncertus, viņiem ir savs rokraksts un virziens – laikmetīgā mūzika un alternatīvāks stils.
Raimonds Pauls, komponists un pianists
Jauna koncertzāle reģionā mums lieku reizi atgādina par faktu, ka galvaspilsētā tādas joprojām nav, – paldies Dievam, ka vismaz kaut kas ir uzbūvēts. Ļoti ceru, ka izdosies ēku piepildīt ar atbilstošu saturu, īpaši simfoniskā orķestra, koru repertuāru, un vēl vairāk ceru, ka kāds par kolektīvu uzstāšanos arī spēs samaksāt, jo tas nav lēts prieks. Zāles piepildīšana šajā laikā, kad cilvēku kļūst arvien mazāk, ir izaicinājums.
