Ērģeles – vērtīgs ieguldījums uz gadu desmitiem 4
Sabiedrībā ir aktualizējies un dažādus vērtējumus izpelnījies Ventspils koncertzāles un tur plānoto ērģeļu būves projekts, par ko rakstīts arī “Latvijas Avīzes” 23. janvāra numura publikācijā “Ērģeles par 1,6 miljoniem – astoņiem audzēkņiem?”. Gribētu vērst sabiedrības uzmanību uz vairākām lietām, kas izkristalizējās šā projekta polemikas sakarā.
Pirmkārt, vai Latvijai ir svarīgi radīt paliekošus un nozīmīgus koncertzāļu projektus vai būvēt, nedomājot par perspektīvu? Ir svarīgi saprast, ka ērģeles tiek būvētas ilgtermiņa lietošanai.
Otrkārt, plānojot koncertzāles būvi, tajās ir jāieplāno vieta ērģelēm, pat ja uz būvēšanas pirmo etapu tām naudas nav, jo vēlāk ērģeles nopirkt un kaut kur stūrītī nolikt nevarēs, vieta ir jāplāno, uzsākot darbu pie projekta. Šāda projektēšanas kļūda jau notikusi Liepājas “Lielā dzintara” un Rēzeknes “Gora” koncertzālēs – aizmirstot, ka ērģelēm vajadzēs vietu, vai vispār ērģeļu jautājumam nepievēršot uzmanību.
Treškārt – vērst uzmanību Rīgas koncertzāles projekta iecerei, kur, kā lasu D. Bluķes komentārā, ērģeles varētu vispār nebūt.
Apskaudīs ventspilniekus
Kādēļ tāda “lieka un dārga greznība”, kā tas bija lasāms iepriekšējā avīzes rakstā par šo tēmu?
Stabuļu ērģeles tiešām ir dārgs instruments, bet jāsaprot, ka tas ir vērtīgs ieguldījums uz daudziem gadu desmitiem. Minēšu faktu, ka Rīgas Doma ērģeles savulaik tika uzbūvētas kā lielākās pasaulē, turklāt pasūtītas dārgā vācu ērģeļbūves firmā. Rīgas pilsēta un draudze bija ar lielām ambīcijām, un, tikai pateicoties tam, mēs joprojām esam slaveni ar savu izcilo instrumentu, kas kalpos vēl ilgus gadus un kura vērtība faktiski aug.
Domāju, ka mūziķi, diriģenti un īpaši ērģelnieki varēs tikai apskaust ventspilniekus par šo koncertzāli ar īstām, “dzīvām” stabuļu ērģelēm. Ventspilnieki ir pirmie, kuri pēc 80 gadu pārtraukuma ir gatavi Latvijā uzbūvēt pietiekami nozīmīgas ērģeles. Iepriekšējās tapa 1937. gadā Latvijas Universitātes Lielajā aulā.
Mēs visi gan ekonomiskā, gan kultūras ziņā ļoti gribam tuvināties Eiropas un citu attīstīto valstu līmenim. Bet līdzās mūsu tiešām fantastiskajiem sasniegumiem akadēmiskās mūzikas jomā pilnīgi novārtā palikusi jaunbūvējamo ērģeļu sfēra. Vācijas baznīcās katru gadu tiek uzbūvēts kāds jauns instruments – lieluma ziņā kā Ventspilī iecerētais vai vēl lielāks. Un ik pēc dažiem gadiem atkal kādā koncertzālē parādās jaunas ērģeles. Pie mums 80 pēdējos gados nekas jauns nav tapis, izņemot pāris nelielus vingrināšanās instrumentus mācību iestādēm. Ja arī kādās baznīcās ir parādījušās ērģeles, tad tie ir lietoti instrumenti no ārzemēm.
Vajadzīga prakse uz mūsdienīga instrumenta
Tomēr, neraugoties uz šiem neapskaužamajiem apstākļiem, Latvijas ērģelnieki pasaules kontekstā sevi ir spoži apliecinājuši gan nozīmīgos koncertos, gan daudzos starptautiskos konkursos. Nupat lepojamies arī ar Ivetu Apkalnu kā jaunās Hamburgas koncertzāles ērģeļu saimnieci.
Tomēr jāsaprot, ka ērģelnieku attīstības process ir apgrūtināts, ja nav iespējas iegūt pieredzi, praktizējoties uz mūsdienīga instrumenta ar visām atbilstošām ērģeļu palīgierīcēm. Mūsu studentu un koncertējošo ērģelnieku rīcībā ir vien vēsturiskie 19. gs. un 20. gs. sākuma instrumenti.
Īpatnējā veidā Latvija ir “nogulējusi” iespēju tikt pie jaunām, nozīmīgām ērģelēm vēl padomju gados. Igaunijā tolaik iegādātas trīs koncertērģeles, tāpat arī Lietuvā, bet Ukrainā gandrīz katrā lielākā pilsētā tika uzstādīti koncertinstrumenti.
Ja negribam skatīties uz bagātajiem Rietumiem, gluži fantastiska aina paveras Krievijā: Sanktpēterburgā vien pēdējo 10 – 15 gadu laikā ir uzbūvētas vai pilnībā rekonstruētas ērģeles piecās koncertzālēs (filharmonijā, M. Gļinkas kapelā, Konservatorijas zālē, Marijas teātra jaunajā koncertzālē, Taurijas pils zālē). Situācija Latvijā ērģeļbūves ziņā pašreiz diemžēl ir tāda, ka esam pēdējā vietā Eiropā.
Instruments mūsdienu repertuāram
Biju izbrīnīts par komentāriem “LA” rakstā, ka uz Rīgas Doma ērģelēm var spēlēt visu mūsdienu repertuāru un ka Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcas ērģeļu reģistrs (!) ir skaņots pustoni augstāk nekā orķestris – Liepājas ērģelēm ir 130 reģistri, un tiem visiem ir vēsturiskais skaņojums, kas ir 1/8 toni vai 1/4 toni augstāks (atkarībā no temperatūras telpā). Ne uz Liepājas, ne uz Rīgas Doma ērģelēm nevar spēlēt visu mūsdienu un pat vēlīnā romantisma repertuāru bez izmaiņām tekstā, jo šiem 19. gs. instrumentiem ir mazāk taustiņu augšējā oktāvā, nekā vēlāk ērģeļmūzikā tiek lietots, tādēļ ērģelniekam ir kaut kā jāizmaina komponistu oriģinālais teksts.
Vēl viena problēma ir baznīcu ērģeļu balkonu lielums – nevienā no tiem pilns orķestris nevar izvietoties, lai kopīgi ar ērģelnieku atskaņotu kādu koncertžanra skaņdarbu. Ar to nevēlos mazināt šo vēsturiski absolūti izcilo – Rīgas Doma un Liepājas Trīsvienības baznīcas – instrumentu nozīmi, tikai izskaidrot kopējo Latvijas ērģeļbūves ainu mūsdienu kontekstā.
Ne tikai skolēniem
Atgriežoties pie Ventspils koncertzāles ērģelēm, jāsaprot, ka jaunas stabuļu ērģeles maksā dārgi visur pasaulē, un te ir nevietā salīdzinājumi ar ēkas izmaksām vai skolēnu skaitu.
Ventspils mūzikas skolas koncertzālē jau nespēlēs tikai skolēni. Te noteikti uzstāsies daudzi ērģelnieki, viesosies orķestri, kori, solisti. Arī izcili ārzemju ērģelnieki, kuriem šobrīd grūti izpausties pie vēsturiskajām Latvijas ērģelēm.
Līdzās solo ērģeļmūzikai ir daudzi simfoniskās mūzikas skaņdarbi, kuros nepieciešamas ērģeles, ir arī daudz kora mūzikas darbu ar ērģelēm, vokāli simfoniskā mūzika ar ērģeļu līdzdalību un ļoti bagātīga koncertžanra mūzika ērģelēm ar orķestri, ko līdz šim Latvijā nav bijis iespēju atskaņot.
Digitālās nespēj konkurēt ar stabuļu ērģelēm
Mani šokēja versija, ka jaunajā Rīgas koncertzālē ērģeļu (īstu, stabuļu ērģeļu!) varētu vispār nebūt. Vai tas ir arī mūsu mūziķu un mūzikas dzīves organizatoru viedoklis?
Būtu nepiedodami, ja Latvijas galvaspilsētas koncertzālē netiktu pat ieplānota vieta stabuļu instrumentam. Tad vēlāk, līdzīgi kā “Gorā”, neatliktu nekas cits kā vien iegādāties digitālās ērģeles. Jāsaprot, ka tas ir risinājums situācijā, kad vairs nav citu iespēju, situācijā, kad projekta nepilnību vai finansiālu iemeslu dēļ nekādi nevaram sapņot par īstu stabuļu instrumentu. Tad digitālās ērģeles ir noteikti labāk nekā nekas. Bet skaņas kvalitāte un tās izplatība telpā tomēr nespēj konkurēt ar stabuļu ērģeļu dzīvo skaņu. Turklāt elektronisko ierīču mūžs, kā zinām, ir stipri ierobežots.
Mūsu diriģenti aktīvi koncertē daudzviet ārzemēs un noteikti ir pārliecinājušies, cik daudzās pasaules koncertzālēs ir ērģeles. Tā nav lieka greznība, bet praktiska nepieciešamība, ja gribam plānot visaptverošu koncertrepertuāru.
Arī Rīgas koncertzālē vajadzīgas ērģeles
Gan Ventspils, gan jaunā Rīgas koncertzāle beidzot būtu īstā vieta ērģelnieku solo repertuāra atskaņošanai, jo beidzot būtu jauns, moderns, pasaules standartiem atbilstošs instruments.
Bet, domājot par ērģeļu, orķestru un koru sadarbību koncertos, mana vīzija ir ģeniālā G. Mālera 8. simfonija – “Tūkstošu simfonija”, kura Rīgā ir jau četras reizes skanējusi, bet ne reizi pietiekamā cieņā pret autora ieceri. Simfonijā ērģelēm ir ļoti būtiska loma. Jau pats pirmais grandiozā skaņdarba akords uzticēts ne mazāk grandiozām ērģelēm. Nedrīkstētu ne šajā, ne citos skaņdarbos izmantot lētu imitāciju.
Mūsu orķestru diriģenti un menedžeri ir ieinteresēti, lai orķestra mūziķiem būtu labākie instrumenti, jo tas ietekmē orķestra skanējuma kvalitāti. Vai te neiederētos arī izcilas kvalitātes ērģeles? To lietojums varētu būt visai biežs un nozīmīgs.
Vajadzētu visām atbildīgajām pusēm pielikt savus spēkus un sapratni, ka arī Rīgas koncertzālē būs vajadzīgas ērģeles. Un par to jāsāk domāt laikus, jau projektēšanas fāzē. Vienlaikus ir jāizveido ekspertu komisija, lai apzinātu pasaules vadošās ērģeļbūves firmas un izstrādātu ērģeļbūves konkursa kritērijus. Šādi, iespējams, nezaudējot kvalitāti, iegūsim arī mazāku cenu. Un arhitekta un ērģeļbūvētāja sadarbība projektēšanas laikā ir pilnīgi nepieciešama.
Mīļie diriģenti, orķestranti, koristi, solisti, ērģelnieki, koncertdzīves organizētāji, sāksim par to domāt – ventspilnieki mums rāda priekšzīmi!
Tālivaldis Deksnis, ērģelnieks, profesors
