Kāpēc latvieši tā mīl ērģeļmūziku kā eņģeļu melodijas? 0
Armands Znotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvija – ērģeļu lielvalsts? Tā varētu domāt, ņemot vērā vairākus muzikālās dzīves aspektus. Te ir Iveta Apkalna, viņas starptautiskā karjera un solistes iedibinātais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi” Rēzeknē.
Te ir Rīgas Doma ērģeles, uz kurām muzicē ievērojami mākslinieki no visas pasaules, tostarp latvieši Aigars Reinis, Aivars Kalējs, Kristīne Adamaite, Vita Kalnciema. Ir arī Liepāja ar Svētās Trīsvienības baznīcas ērģelēm, kur tāpat regulāri notiek koncerti ar latviešu un ārvalstu mūziķu dalību. Līdzās grandiozajiem romantisma laikmeta instrumentiem noteikti jānosauc Ugāles baznīcas barokālās ērģeles, ko tradicionāli min kā unikālu vērtību.
Taču īsto vērienu parāda ikgadējie Vēsturisko ērģeļu svētki “Latvija – ērģeļu zeme”, kas šogad norisinās ne tikai Ugālē un Rīgā, bet arī Smiltenē, Balgalē, Jaunpiebalgā, Balvos, Dobelē, Valmierā un Viļakā. Īsi sakot, visur izbraukāt nav iespējams.
Tomēr, vērīgāk ieskatoties, atklājas arī problēmas. Ne jau visa mūzika der atskaņošanai baznīcās, taču 20. gadsimtā jaunas ierobežota apjoma ērģeles iebūvētas tikai Latvijas Universitātes aulā un Mūzikas akadēmijā, bet 21. gadsimtam piemērots koncertinstruments radīts vienīgi Ventspils koncertzālē.
Tas nozīmē, ka citur pieejami tikai digitālie instrumenti, bet Rīgas koncertzāle ar ērģelēm, kā zināms, nav uzcelta joprojām. Daudzas vēsturiskās ērģeles Latvijas kultūrvidē atgriezušās pēc ilga pārrāvuma un ieilgušas restaurācijas, bet par ērģelēm Rīgas Svētā Pētera baznīcā tiek bez reāliem panākumiem runāts un spriests, šķiet, bezgalīgi.
Uz šāda fona 2022. gada 26. jūnijā ar klausītājiem klātienē un vēl plašāku publiku tiešsaistē tad arī sācies 14. Starptautiskais mūzikas festivāls “Vox angelica”, kurā izceltas vēl kādas brīnišķīgas ērģeles – Dubultu baznīcā rodamais instruments. Īss skats pagātnē atgādināja, ka Edīte Alpe (viņa arī “Vox angelica” organizētāja) kopā ar citiem instrumentālistiem 2021. gadā ieskaņoja Dubultu ērģelēm veltīto albumu.
No turienes arī 26. jūnija programmā ietvertās Marģera Zariņa “Variācijas par tēmu BACH”, turpretī pārējais repertuārs jauns. Un jauni arī abi ērģelnieki – Jūrmalas Mūzikas vidusskolas audzēkņi Sandra Baldiņa un Oskars Kalniņš. Dziedātājai Olgai Pjatigorskai muzikālā pieredze gan jūtami ilgāka, taču tas nepasargāja no pirmā nepārprotamā atzinuma – šāds koncerts nepavisam ne vēlamajā virzienā pārkāpa robežu, kas šķir profesionālo mākslu no amatiermuzicēšanas.
Te īsumā vēl jāpiebilst, ka, ņemot vērā “Vox angelica” dalībnieku līdzšinējo reputāciju, visdrošāk varu ieteikt 7. augusta koncertu ar ērģelnieci Unu Cintiņu un dziedātāju Viktoriju Pakalnieci, turpretī 26. jūnija programma vairāku iemeslu dēļ uzskatāma par piemēru tam, kā darīt nevajag.
Tas, ka koncerta materiālos tā kā vajadzētu norādīt virsraksta tulkojumu Oskara Kalniņa spēlētajai Johana Sebastiāna Baha korāļprelūdijai ar kataloga numuru BWV 667 (“Dievs, Svētais Gars, nāc pie mums, nāc”) un Marsela Diprē 19. opusa (“Četri skaņdarbi” klavierēm, vēlāk pārlikumā ērģelēm) otrajai daļai “Gājiens un litānija” un precizēt informāciju par, piemēram, Sandras Baldiņas atskaņoto Fēliksa Mendelszona Otro ērģeļsonāti (jā, Mendelszonam tādu ir veselas sešas), vēl būtu mazākā bēda.
Centrālā problēma te bija bālais, nedrošais priekšnesums – ar aizķeršanos nošuraksta lasījumā, ar nepilnīgi izmantotām Dubultu baznīcas ērģeļu tembrālajām iespējām un ar pārāk trūcīgu radošās individualitātes klātbūtni. Kaut kā jau atskaņojuma gaita gāja uz priekšu, un šajā, negribētos īsti teikt, interpretāciju virknē, kur Oskaram Kalniņam dialogā ar vokālisti bija arī atvēlēts Volfganga Amadeja Mocarta “Agnus Dei” un Žorža Bizē “Agnus Dei” (atkal jautājums – no kādiem opusiem, no kādiem cikliem?), bet otrai ērģelniecei – Luidži Kerubīni “Ave Maria” un Kamila Sensānsa “Ave Maria”, priekšstatu par nedaudz lielāku muzikālu briedumu atstāja Sandra Baldiņa Mendelszona sonātes melanholisko un majestātisko tēlu pretstatu atainojumā.
Taču interpretācijas vārds katrā ziņā ir absolūti nelietojams attiecībā uz Olgu Pjatigorsku – emocionālais diapazons vienveidīgs, dziedājuma tembrālie rakursi stipri apšaubāmi, stilistiskās diferenciācijas nekādas.
Nav pārsteigums, ka nopietnākie un veiksmīgākie abu ērģelnieku priekšnesumi (iepriekšminētās Marģera Zariņa variācijas un Šarla Marī Vidora slavenā tokāta no Piektās ērģeļu simfonijas Oskara Kalniņa sniegumā un Aivara Kalēja tokāta par korāli “Gods Dievam augstībā” Sandras Baldiņas lasījumā) pienāca tad, kad vokālistes līdzdalība beidzās. Tie, starp citu, bija arī trīs virtuozākie priekšnesumi (ērģelnieki šeit trenējās vairāk? sagatavojās rūpīgāk?), un turpat varēja nojaust iedziļināšanos mūzikas satura atklāsmē.
Secinājumi šoreiz šādi.
Pirmkārt, Edītei Alpei derēja aizdomāties par to, ka starptautiska ērģeļmūzikas festivāla programma ir kaut kas principiāli atšķirīgs no mūzikas vidusskolas audzēkņu puslīdz privātas uzstāšanās, tādēļ varbūt tomēr nevajadzēja viņus abus pamest zem ceļa ruļļa – nikna, augstprātīga un aizkaitināta.
Otrkārt, daudz kas varēja notikt citādi, ja būtu izvēlēts piemērotāks repertuārs. Un te nu atkal jāatgādina, ka mūzikas vēsture nesākas ar Johanu Sebastiānu Bahu – jau pirms tam bija vismaz septiņi gadsimti ar “Faencas kodeksu”, “Robertsbridžas kodeksu”, Konrāda Paumaņa vai Frančesko Landīni skaņumākslu. Un vai tad nevarēja iedomāties par latviešu komponistu paaudzēm pēc Aivara Kalēja, piemēram, par komponistes un ērģelnieces Renātes Stivriņas daiļradi?
Vai tad nevarēja atrast kādu pašreizējam jauno ērģelnieku līmenim atbilstošu ukraiņu autora partitūru? Visbeidzot, abiem mūziķiem un visiem klausītājiem būtu aiztaupīta mokoša pieredze, ja šādā koncertā aicinātu uzstāties Lauru Grecku, Lauru Bulavu, Katrīnu Paulu Felsbergu, Ingu Šļubovsku-Kancēviču, Jolantu Strikaiti-Lapiņu, Ilzi Grēveli-Skaraini. Varbūt nākamreiz.
