“Ērģeles ir sportisks instruments, pie kā jāizskatās eleganti!” Saruna ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu 2
Inga Kaļva-Miņina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ, no 22. līdz 24. oktobrim, Latgales vēstniecībā “Gors” norisināsies jau sestais starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”. Tajā uzstāsies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, diriģenti Māris Sirmais, Guntis Kuzma, Vācijas ērģelnieks Mariuss Herbs. Festivāls Rēzeknē ir gaidīts notikums, tā augstā kvalitāte ir novērtēta ar Latvijas sabiedrisko mediju gada balvu “Kilograms kultūras 2020” – kategorijā “Mūzika” balvu saņēma Raimonda Paula un Ivetas Apkalnas koncerts ērģeļmūzikas festivālā “ORGANismi 2020” Latgales vēstniecībā “Gors”. Festivālu idejas autore un mākslinieciskā vadītāja ir ērģelniece Iveta Apkalna.
Iveta Apkalna ir viena no Eiropas visvairāk pieprasītajām solo ērģelniecēm, kuras sirdī Latvijai un Rēzeknei ir īpaša vieta. Mūziķei ir ļoti svarīgi darbu skrējienā pabūt mājās, kur var smelties īpašu enerģiju un spēku. Festivāla “ORGANismi” organizēšana un dalība tajā Ivetai ir iespēja atgriezties savā bērnības zemē, jo izcilās ērģelnieces dzimtā puse ir Rēzekne, kur viņa ir skolojusies, absolvējusi Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu, apgūstot klavieru un ērģeļspēli. Ar viņu runājam arī par festivālam radīto koncertuzvedumu “Ķiršu koks”, kurā līdzās I. Apkalnai piedalīsies aktieris Gundars Āboliņš un Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas bērnu koris. Šis koncertuzvedums pērn tika atcelts Covid-19 dēļ, un sarunas gaitā Iveta atklāj, ka to gaida jo īpaši. Tomēr neilgi pēc mūsu sarunas uzzinu, ka, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju mūsu valstī, šis skaistais notikums nenotiks arī šogad.
Esat festivāla idejas autore un mākslinieciskā vadītāja. Ar kādām sajūtām sagaidāt jau sesto festivālu?
I. Apkalna: Pirmkārt, pašai par to ir liels pārsteigums, tas vairs nav festivāls iesācējs, un to jo īpaši sapratām, saņemot balvu “Kilograms kultūras”. Festivālu ir sapratuši un iemīlējuši visā Latvijā, un tas, protams, bija viens no mūsu mērķiem. Man likās svarīgi, ka ir jāaptver publika arī ārpus Latvijas, ka vajag iziet Eiropas mērogā. Ir liels prieks un gandarījums par paveikto, bet atbildības sajūta arvien pieaug.
Gatavojoties sestajam festivālam, mēs jau domājam arī par septīto. “ORGANismi” ir mani lielie sirdssvētki, izjūtu to kā savu bērnu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Uz festivālu vienmēr braucu kopā ar ģimeni, izbaudām šo pasākumu, un tie ir gandrīz kā mūsu ģimenes Ziemassvētki. Man jau no paša sākuma bija ideja, ka jaunajā, akustiski absolūti lieliskajā Latgales vēstniecībā “Gors” jānotiek šādam festivālam, gluži tāpat kā ideja, ka šai koncertzālei ir jābūt savām ērģelēm. Bet, protams, viena pati bez fantastiskās “ORGANismu” radošās komandas šo ideju nespētu realizēt.
Šogad festivāla tēma ir “Pēctecība. Mantojums. Paaudzes”.
Kad ir sasniegumi, mēs par tiem priecājamies, bet bieži vien aizmirstam saknes, tos cilvēkus, kas palīdzēja līdz tiem izaugt. Man likās, ka ir skaisti šādā festivālā ļaut ielūkoties jaunajā paaudzē, kas būs nākamās lielās zvaigznes, bet vēl tādi nav, un dot viņiem iespēju krāt pieredzi. Tēma ir tāda, jo gan es pati gribu pateikt paldies tiem, kas mani ir mācījuši, gan arī ikdienā mūzikā ļoti bieži saskatu tās paralēles, kad konkrēts komponists savam pedagogam interpretam vai audzēknim ir veltījis kādu skaņdarbu. To izjūtu arī savā dzīvē, piemēram, Pēteris Vasks ir veltījis man ērģeļu solo skaņdarbu “Hymnus” un braucis uz Losandželosu klausīties tā pasaules pirmatskaņojumu. 23. oktobrī festivāla koncertā piedzīvosim Pētera Vaska skaņdarba korim un ērģelēm “Veni Domine” pirmatskaņojumu Latvijā, taču tā pasaules pirmatskaņojums notika Hamburgā, jaunajā Elbas filharmonijā – Latvijas un Vācijas prezidentu, arī paša autora klātbūtnē. No manas un kora puses tā bija lielā pateicība Meistaram par viņa daiļradi un šī darba tapšanu.
Šogad pirmo reizi kā viesi uzaicinājām nevis ērģelnieku – pasaules zvaigzni –, kā līdz šim, bet jaunu ērģelnieku Mariusu Herbu, kuram ir 21 gads un kuru dzirdēju Vupertāles starptautiskā ērģeļmūzikas konkursā, esot žūrijā. Man likās, ka tas varētu būt iedvesmojoši tiem, kas paši studē mūziku, – klausīties vienaudzi un saprast šo muzicēšanas un skatuves garšu. Tagad festivālā vairāk atgriežamies pie saknēm un dodam iespēju jaunajiem. Tas ir ļoti skaisti un būs izjūtams visos koncertos – gan viesērģelnieka koncertā, gan pašā festivāla sākumā būs ļoti skaists pārsteigums – pavisam jauns, 16 gadus vecs ērģelnieks Oskars Kalniņš, kurš ir Rēzeknes ērģelnieku Sarkaņu dzimtas mūziķu dinastijas pārstāvis.
Festivāla laikā apmeklētājiem būs iespēja ielūkoties aizskatuvē jeb uzzināt daudz ko jaunu par ērģelnieka apģērba specifiku un pielietojuma īpatnībām. Šajā pieredzē dalīsities gan jūs, gan arī jūsu skatuves tērpu māksliniece Evija Dāboliņa.
Daudzi nemaz neaizdomājas, ko sievietei ērģelniecei patiešām nozīmē spēlēšana ar kājām vai, piemēram, ko nozīmē, ja katras ērģeles ir atšķirīgi lielas pēc izmēra gan platumā, gan augstumā, gan arī apjomā. Man kā ērģelniecei jāteic, ka ērģeles savā ziņā ir sportisks instruments, turklāt ir jāizskatās eleganti. Visas šīs komponentes – lai ir brīvība muzicēt, lai ir iespēja aizmirst par to, ka tev kaut kas traucē, un atdoties mūzikai – var būt tikai tad, ja ir sadarbība ar tevi ekselenti labi saprotošu tērpu mākslinieku. Man tā ir liela dāvana, ka es 2018. gadā satiku Eviju Dāboliņu. Viņa šuva man tērpu Dziesmu svētkiem, un mēs uzreiz sastrādājāmies.
Šovasar jūlijā Lūznavas muižas parkā notika nebijis pasākums – brīvdabas nakts koncerts “Baltā nakts mūzika”. Ar ērģeļu skaņām atklājāt brīvdabas estrādi, radot maģisku koncertu.
Jā, tas tiešām bija maģiski. Man ir izveidojusies tradīcija, ka trīs gadus pēc kārtas esmu spēlējusi saullēkta koncertu Jūrmalā Dzintaru pludmalē. Bet Lūznavas muižā viss bija citādi. Saulriets un absolūta burvība, kādu uzbur muižas arhitektūra. Ir tāda sajūta, ka es redzu un jūtu to, ka cilvēku, kas tur savulaik ir dzīvojuši un darbojušies, dvēseles joprojām ir tur. Jūrmalā ir plašums un horizonts, bet Lūznavas muižā ērģeles brīnišķīgi savienojās kopā ar dabu. Man tas bija neaizmirstams notikums.
Ideja par koncertu Lūznavas muižā attīstījās, pateicoties pandēmijai. Man likās tik skaisti, ka ērģeles iet pie publikas, nevis tikai publika pie ērģelēm. Un tieši to es gribēju panākt, lai mazliet nojauktu priekšstatu, ka ērģeles var klausīties tikai tad, ja pie tām aizej uz baznīcu. Ērģeles ir tik karalisks instruments, ka tām ir jābūt visur. Ar mūsdienu tehnoloģijām ir visas iespējas – ērģeles var iznest ārā un aiznest pie publikas, kura varbūt nekad dzīvē neaizies uz koncertu baznīcā, jo daudziem cilvēkiem tā ir vēl neiepazīta zona.
Pēc festivāla noteikti turpināsies aktīva radošā darbība.
Jā, man ir liels prieks, ka koncertdzīve atsākusies ar pilnu sparu. Patiesībā tā ir nevis tāda, kāda bija pirms pandēmijas, bet dubultlielā slodzē. Jo daudzi atceltie, pārceltie koncerti steidz notikt, tādēļ sanāk mazliet arī lēkāšana pa sezonām. Notiek tie darbi, kas bija ieplānoti pirms diviem trim gadiem. Decembra sākumā man būs ļoti skaista programma burvīgajā Vīnes Mūzikas biedrības Zelta zālē, būs vairāki koncerti Elbas filharmonijā tās piecu gadu jubilejas svinību laikā. Diemžēl pārceltie koncerti, kas pandēmijas dēļ nenotika Amerikā, arī šoreiz vēlreiz tika pārcelti. Nenotika liela, skaista Āzijas tūre, tā pārcelta vairākus gadus uz priekšu. Bet man ir daudz brīnišķīgu koncertu Eiropā.
Skaistākais ir tas, ka augustā ir iznācis mans albums – triptihs. Tas ir trīskāršais disks ar triju komponistu skaņdarbiem – katrs disks veltīts vienam komponistam – Johanam Sebastianam Baham, Ferencam Listam un mūsu Pēterim Vaskam. Ļoti pieprasītais un augstu novērtētais disks parāda manu mīlestību gan uz Latviju, gan Pētera Vaska mūziku, gan arī mani – kāda es biju un jutos un ko gribēju atstāt nākamajām paaudzēm no manas būtības pandēmijā. Mūzika, kas ir šajā diskā, raksturo mani un manas sajūtas tajā laikā, kāds bija pagājušais smagais gads. Šobrīd šo programmu spēlēju arī daudzos koncertos.
Turpinu daudzās koncertzālēs būt par rezidējošo mākslinieku. Jauna rezidence man paredzēta Cīrihē, kur ir tikko atklātas jaunas ērģeles, gan arī koncertzālē Berlīnē. Ir liels prieks, ka šajā lielajā pasaules skrējienā man ir iespēja būt arī Latvijā. 17. novembrī spēlēšu Valsts svētku koncertā Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”. Tāpat priecājos, ka marta sākumā man būs iespēja atgriezties Liepājā, kad būs Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla atklāšanas koncerts un pirmatskaņošu Artura Maskata jaundarbu ērģelēm, klavierēm, flautai un orķestrim. Gaidu arī nākamās vasaras Jūrmalas festivālu ar saullēkta koncertu.
Man vienmēr ir patīkami, ka starp skrējienu cauri visām Eiropas pilsētām ir arī regulāras pieturvietas Latvijā. Ja man nebūtu iespēja ieskriet un mazliet noenkuroties gan cilvēciski, gan arī muzikāli Latvijā, tad es sev liktos kā pasaules skrējēja. Esot mājās, tu sevi uzlādē un atkal vari turpināt strādāt.
Ko novēlētu kultūras pasākumu apmeklētājiem?
Novēlētu, lai kultūras vietu un notikumu sekotāji nepazūd, lai neiekūņojas ērtās klubkrēslu un dīvānu koncertzālēs. Biju priecīga, ka ar tiešsaistes koncertiem varēju doties pie savas publikas, bet uzskatu, ka neko nevar salīdzināt ar to dzīvo enerģētisko mākslu, ko redzi klātienē. Tāpēc gribu novēlēt publikai, lai tā nepazaudē mūs un mēs savukārt lai nepazaudējam publiku. Daudz kas ir mainījies šajā laikā, tomēr pamatvērtības nav mainījušās. Savas dvēseles un sirds piepildīšana ar mākslu – tā vienmēr ir bijusi augstā vērtē visos laikos, jo mūzika un māksla ir skaistākais dziedinātājs un dvēseļu ārsts. Novēlu uz koncertiem doties kopā ar jauno paaudzi, jo ir svarīgi, lai arī bērni kultūras baudīšanu uztver kā skābekli.
