Kā medību suni pasargāt no ērču pārnēsātām slimībām 0
Medību suņu dzīves ilgums ir atkarīgs ne tikai no gēniem un dzīvesveida, bet vēl no ļoti daudziem citiem faktoriem. Cilvēks lielā mērā var tos ietekmēt. Pasargāt suni no iespējamās inficēšanās ar slimībām ir viens no svarīgākajiem mednieka pienākumiem ne tikai pret dzīvnieku, bet arī pret cilvēkiem, kas dzīvo līdzās, pret savu ģimeni.
Latvijā ir konstatētas aptuveni 800 ērču sugas, un trīs no tām pārnēsā suņiem un cilvēkiem bīstamas slimības. Līdz šim bija zināmas tā dēvētās taigas (Ixodes persulcatus) un suņu ērces (Ixodes ricinus). Samērā nesen – pirms diviem gadiem – mūsu valstī konstatēta jauna suga – amerikāņu suņu ērce (Dermacentor variabilis). Šī suga pārnēsā gan ērču encefalītu, gan Laimas slimību.
Ērču sezona sākas, kad gaisa temperatūra ir aptuveni plus pieci grādi. Ērces sava mūža garumā barojas vairākas reizes. Tās ir sastopamas veģetācijā līdz pusotra metra augstumam, kur sēž lapas vai stiebra galā ar paceltām priekškājām, lai pieķertos garām ejošam dzīvniekam. Ērces parasti ir aktīvas no marta līdz oktobrim, taču tas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Latvijas rietumu rajonos, tuvāk jūrai ērces tiek novērotas līdz pat novembra beigām un pirmās parādās jau februārī. Tas nozīmē, ka jau ziemā ir jāsāk domāt par suņa aizsardzību pret ērču kodumiem. Ir dažādi līdzekļi, kā izvairīties no ērces piesūkšanās. Pēdējos gados lielu popularitāti iemantojušas kaklasiksnas, kuru darbības laiks ir no viena līdz desmit, pat divpadsmit mēnešiem. Tās lieliski pasargā savu nēsātāju no ērču uzbrukumiem, taču kaklasiksnām ir viens svarīgs trūkums. Tās slikti darbojas suņiem ar biezu vilnu. Kaklasiksna ir piesūcināta ar aktīvo vielu, un, lai tā nonāktu uz suņa ādas, ir nepieciešams nodrošināt saskari.
Suņiem ar biezu apmatojumu, piemēram, labradoriem vai laikām, kaklasiksna var nedot vēlamo aizsardzību. Kombinētās pretblusu tabletes, kas iedarbojas arī uz ērcēm, ne visiem suņiem garšo. Šo produktu Latvijas tirgū aktīvi popularizē. Tabletes iedarbojas vienu līdz trīs mēnešus.
Sliktā ziņa ir tā, ka tabletēm nav repelentās vai atbaidošās iedarbības. Tas nozīmē, ka ērce tomēr var piesūkties. Turklāt tabletēm var būt diezgan nopietnas blaknes, par ko jau šogad bijuši vairāki ziņojumi. Ja sunim ir paaugstināta jutība pret kādu no tabletes vielām, jādodas uz klīniku. Jāmēģina paātrināt šo vielu izvadīšanu no organisma, kas nav nemaz tik vienkārši, īpaši, ja tabletes darbības ilgums ir trīs mēneši. Pretblusu pulveri un šampūni, ēteriskās eļļas, dzintara krelles un ultraskaņas piekariņi vēlamo efektu nedod.
Paliek vēl viena pretparazītu produktu grupa – pilieni. Visbiežāk veterinārārsti iesaka medību suņiem lietot tieši skausta pilienus, kuru sastāvā ir permetrīna un imidokloprīda kombinācija. Galvenā priekšrocība ir ērces atbaidošais efekts. Permetrīns iedarbojas uz asinssūcēju nervu sistēmu, nonāvējot tos 24 stundu laikā. Imidokloprīds iedarbojas uz visām blusu attīstības stadijām, tādējādi pasargājot ne tikai suni, bet arī apkārtējo vidi. Permetrīns līdz minimumam samazina risku ērcēm vai odiem inficēt dzīvnieku. Ja tomēr kāda ērce piesūcas, tā nomirst. Pilienus ir viegli lietot, un tie efektīvi darbojas gan garspalvainiem, gan īsspalvainiem suņiem. Pilienu darbības princips: aktīvās vielas izplatās pa ādas lipīdu (tauku) slāni apmēram 24 stundu laikā visā ķermenī.
Slimības
Babezioze. Saslimšanas ierosinātājs ir vienšūnis Babesia canis, kas iznīcina sarkanos asinsķermenīšus. Pati infekcija nav tik bīstama, ja izdodas to konstatēt pietiekami ātri. Vienšūņi ātri iet bojā pēc zāļu injekcijām, taču problēmas rada infekcijas sekas. Jaunie babēziju ķermenīši iekļūst sarkanajos asinsķermenīšos (eritrocītos). Tur parazīts nomet šūnu ārējo apvalku un sāk dalīties, izveidojot jaunu formu, ko sauc par merozītu. Eritrocīti noārdās. To atliekas piesārņo nieru membrānas, sākas nieru mazspēja. Tās ārstēšanai nepieciešama samērā sarežģītā un dārgā hemodialīze. Trombocītu skaits suņa asinīs var krasi samazināties, izraisot asiņuVairāk lasiet žurnālā Medības sarecēšanas traucējumus. Var attīstīties smaga anēmija un rasties nervu sistēmas traucējumi.
Stipras inficēšanās gadījumā novēro plaušu bojājumus, līdzīgus tiem, kādi raksturīgi cilvēkiem malārijas pēdējā stadijā. Iespējama spēcīga intoksikācija (saindēšanās).
Babēzijas nonāk saimnieka – siltasiņu dzīvnieka – asinīs ar ērces siekalām. Inkubācijas periods ir līdz trim nedēļām. Slimības pirmā pazīme ir brūns urīns. Tas novērojams otrajā trešajā dienā pēc inficēšanās. Tas ir skaļākais trauksmes signāls – steidzami pie ārsta! Ja izdodas laikus ievērot suņa urīna krāsas izmaiņas, var būt teju drošs, ka ārstēšana būs veiksmīga. Vēlāk parādās papildu simptomi: kopējs vārgums, pulss ir paātrināts, vājš, elpošana biežāka, apgrūtināta. Var būt arī netipiski simptomi, locekļu tūska, sarkani lokalizēti plankumi uz ādas, daļēja vai pilna paralīze vai kustību traucējumi. Pasliktinās kopējais stāvoklis: suns atsakās no barības, kļūst gurdens, acu un mutes gļotāda kļūst dzeltena, atsevišķos gadījumos nodzeltē pat zobi. Slimības beigu fāzē temperatūra nokrītas zem normas un ir 36–37 grādi. Ja rodas aizdomas, ka suns saslimis ar babeziozi, nekavējoties, pat naktī, jādodas uz klīniku. Laikus nediagnosticēta slimība sunim var būt letāla.
Borelioze jeb Laimas slimība. Ierosinātājas ir spirālveidīgās baktērijas – spirohetas, kas pieder Borrelia burgdorferi grupai. Tās pašas, kas izraisa Laimas slimību cilvēkiem. Parasti, lai sunim attīstītos infekcija, ērcei jābūt pie suņa 2–3 dienas, bet kaķim pietiek tikai ar 18 stundām. Infekcija sastopama: ASV un Eiropā, tagad arī Latvijā, taču tikai 5–10% gadījumos suņiem attīstās slimības simptomi, arī inficēti kaķi bieži vien neuzrāda slimības simptomus.Saslimšanas klīniskās pazīmes ir periodisks klibums, locītavas pietūkušas, siltas un sāpīgas (sākumā klibums ilgst 3–4 dienas, tad pazūd un aptuveni pēc nedēļas atkal parādās tajā pašā vai citā kājā), apetītes trūkums, letarģija un depresija.
Komplikācijas: nieru mazspēja, glomerulonefrīts, ko pavada vemšana, caureja, apetītes trūkums, svara zudums, palielināta urinācija un slāpes, kā arī pārmērīga šķidruma uzkrāšanās organismā (kaķiem īpaši kājās un zem ādas), reti sirds patoloģijas (kaķiem pat sirds blokāde) un centrālās nervu sistēmas komplikācijas. Citi simptomi, kas asociējas ar Laimas slimību: stīva gaita ar izliektu muguru, paaugstināta jutība pret pieskārienu, apgrūtināta elpošana, drudzis, palielināti limfmezgli tuvu ērces piesūkšanās vietai. Raksturīgais apsārtums, kas veidojas cilvēkam ērces koduma vietā, suņiem vispār nav novērots. Slimību diagnosticē, veicot atkārtotus seroloģiskus testus, diagnozes noteikšana ir sarežģīta.
Suņu granulocitārā anaplazmoze – izraisītāja ir baktērija anaplazma (Anaplasma phagocytophilum). Slimajiem suņiem var novērot apātiju, vāju ēstgribu, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, klibumu. Liela daļa suņu ir spējīgi pašizārstēties, bet ir arī tādi, kam nepieciešama veterinārā palīdzība. Slimība ir diagnosticēta visā pasaulē. Tā ir atklāta liellopiem, aitām, zirgiem un suņiem, kamēr savvaļas grauzēji, brieži un, iespējams, arī putni kalpo kā infekcijas rezervuārs.
Anaplazmas baktērijas inficē leikocītus un kaulu smadzeņu šūnas, veidojot baktēriju kolonijas – morulas. Visbiežāk izmantotā diagnosticēšanas metode ir asiņu uztriepju molekulārā izmeklēšana un morulu identificēšana leikocītos. Ārstēšanai izmanto antibiotikas, un uzlabojums ir novērojams jau pirmajā dienā. Ar šo slimību Latvijā slimo arī cilvēki.
Ērlihioze. Saslimšanas ierosinātājs ir baktērijas Ehrlichia canis un Ehrlichia lewinii, kas parazitē leikocītos. Izšķir trīs saslimšanas formas. Akūta forma (1–3 nedēļas pēc inficētas ērces kodiena): palielināti limfmezgli, vājums, letarģija, depresija, apetītes zudums, smaga elpošana, ekstremitāšu tūska. Subklīniskā forma: baktērija var persistēt no mēneša līdz gadam. Hroniskā forma: patoloģiska asiņošana, asiņošana no deguna, liels svara zudums, drudzis, elpošanas traucējumi sakarā ar plaušu iekaisumu, locītavu iekaisums un sāpes, var būt lēkmes, koordinācijas trūkums, sāņus noliekta galva, acu sāpes, anēmija, nieru mazspēja, paralīze.
Atsevišķi ērlihiozes saslimšanas gadījumi Latvijā tiek konstatēti pastāvīgi. Tai ir pakļauti ne tikai suņi un mājlopi, bet arī cilvēki. Ērlihioze ir samērā viegli ārstējama, lietojot antibiotikas.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
