Ērču encefalīts – ko man tas mācīja 0
Pateicamies visiem, kas piedalījās portāla LA.LV stāstu konkursā “Slimība – mana skolotāja”! Apsveicam uzvarētāju – Julitu! Julita balvā saņem iespēju divām personām piecas stundas pērties pirtī ar profesionālu pirtnieku Vilni Lejnieku. Lūk, Julitas pieredzes stāsts!
Julita raksta: “Uzskatu, ka slimības nerodas no zila gaisa, tām vienmēr ir cēlonis, un cēlonis ir cilvēkā, viņa nepareizā pasaules uzskatā. Nereti vispirms parādās kādi citi mājieni, ka kaut kas nav, kā vajag, bet, ja tos nepamana vai neņem vērā, tad var sekot arī slimība. Tā notika arī manā gadījumā. Bija vasara. Tā kā man patīk vērot dabu, tad īstais laiks, lai kaut kur dotos, pētītu un fotografētu. Daudz tika staigāts un pēc tam mēģināts noteikt, kas īsti redzēts, apstrādātas fotogrāfijas utt. – visu laiku nepārtrauktā darbībā. Uz vasaras beigām sākās ķibeles: vispirms nedienas ar mašīnu – saplānojam braucienu, bet pēkšņu problēmu dēļ brauciens jāatceļ. Mašīna it kā tiek salabota, bet, kad dodamies ceļā, – atkal problēmas (starp citu, saistītas ar iespēju bremzēt), un atkal nākas atcelt.
Tad kādu laiku dzīvoju laukos un, cik vien spēju, staigāju apkārt un braucu ar riteni, lai pētītu dabu un fotografētu. Te pēkšņi rodas problēmas ar riteni. Saprotu, ka arī ar šo braucamo man vairs lāgā negrib ļaut pārvietoties. Turklāt arī spēka tā kā nav tik daudz, cik gribētos.
Ko darīt? Stāvu, domāju – bet vasara taču, esmu laukos, vēl tik daudz interesanta apkārt – ja vienkārši gulšņāšu, palaidīšu to visu garām! Tā nu daudz staigāju kājām, cēlos agri no rīta, lai skatītu saullēktu, fotografēju turpat pie mājas – vienmēr atradās kaut kas interesants, ko darīt.
Mājienus par to, ka jāatpūšas, es nebiju ņēmusi vērā. Tā nu pie manis ķērās ar nopietnākiem līdzekļiem: atsūtīja divas ērces – skolotājas uzreiz, tā teikt, dubults neplīst. Turklāt tās darbojās tādā vietā, kur ne lāgā ievērot, ne pašam izvilkt.
Nelielai atkāpei jāpiebilst, analīzes uzrādīja, ka tas patiešām ir ērču encefalīts. Pret to nebiju sapotējusies. Uzskatu, ka potes, par kuru iedarbību vēl strīdas, labākajā gadījumā novērš vai atvieglo konkrēto saslimšanu, bet nenovērš cēloni – tas paliek, un, ja mācība (ja vien tā ir nepieciešama) caur konkrēto saslimšanu tiek liegta vai ierobežota, tā tāpat tiks sniegta kādā citā veidā – caur citām slimībām, neveiksmēm vai nepatikšanām. No mācības jau neizbēgsi. Šis bija tas gadījums, kad saņemt mācību – nekam, pat visaizraujošākajām un it kā vērtīgākajām lietām un darbībām nedrīkst pieķerties par daudz. Ne velti ir svētdiena, kuras nozīme it kā skaidra, bet praksē man tādu svētdienu nebija. Visas dienas vienādi aktīvas un pilnas aizraujoša darba.
Tā nu jau septembra pašā sākumā man, tā teikt, no Augšas tika uzdāvināta iespēja atpūsties piespiedu kārtā – iespēja kārtīgi izgulēties un nedomāt par darbiem un pastaigām, jo tas vienkārši nebija iespējams ar temperatūru 38 – 39 grādu robežās, pilnīgu bezspēku, knapi pārvietojoties istabā, un daudz un dažādām citādām sajūtām, tostarp acu sāpēm, īpaši, ja mēģina lasīt, un nepārtrauktām galvassāpēm slimības otrajā fāzē. Par laimi, šo mājienu es sapratu un ļāvos. Iekšēji noskaņojos, ka pieņemu visu, kas ar mani notiek. Sastādīju sarakstu, kas man būtu jāmaina ikdienas dzīvē. Kopumā darba un kārtīgu pastaigu nespējīga es sabiju divus mēnešus. Konsultējos ar ārstu, un jau otrajā mēnesī palēnām atjaunojās spēki un pakāpeniski pārgāja acu un galvas sāpes.
Slimības laikā es iemācījos priecāties par atpūtu, neko nedarot, par dabas baudīšanu, lāgā neizkāpjot no mašīnas (paldies vīram par burvīgajiem rudens braucieniem, tādi mums līdz šim praktiski nebija bijuši, vienmēr tikām atbalstījuši aktīvu atpūtu dabā).
Neapgalvoju, ka esmu priekšzīmīga skolniece un tagad rūpīgi ievēroju darba un atpūtas atbilstošu sadalījumu, tomēr tagad daudz labāk to apzinos un vairāk atrodu laiku sev. Katru brīdi jau mēs palaižam vējā miljoniem neizmantotu iespēju, bet palaikam vērtīgākais tomēr ir nedarīt neko.
Es zinu, ja es to neņemšu vērā, nāks talkā slimība – skolotāja. Vai es to gribu?”
