Kāpēc tik liela uzmanība tiek pievērsta ērces izņemšanai? Svarīgs ir ātrums! 0
Regīna Olševska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada četros mēnešos ērču encefalīts atklāts jau 18, bet Laimas slimība jeb laimborelioze – 30 Latvijas iedzīvotājiem. Pērn gada laikā ar to izslimoja attiecīgi 249 un 293 cilvēki. No saslimšanas ar encefalītu pasargā vakcīna, bet izvairīties no laimboreliozes ļauj tikai paša piesardzība un vērīgums.
Mīt aizaugušās vietās
Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” speciālisti no 2018. līdz 2020. gadam veica pētījumu par odu un ērču izplatību Latvijā un to lomu dažādu infekciju pārnesē. Kopumā tika ievāktas 1465 ērces no 116 vietām Latvijā. Augstākais ērču blīvums tika konstatēts aizaugušā zālājā Ventspils novadā – 152 īpatņi 200 metru platībā. Pētījuma laikā, tās izmeklējot, noskaidrojās, ka 2019. gadā ar ērču encefalīta vīrusu bija inficēts 1%, bet ar borēlijām – līdz pat 70% ērču.
Entomologs Voldemārs Spuņģis skaidro, ka ganībērces – suņu un taigas, kā arī ornamentētās pļavērces pārnēsā deviņu slimību ierosinātājus, no kuriem divi – encefalīta vīrusi un borēlijas – visbiežāk apdraud cilvēku veselību. Viņš stāsta, ka visvairāk ganībērču mīt aizaugušos zālājos, lapkoku un jauktajos mežos, kur zemi sedz dažādi augi, piemēram, smilgas.
Pļavērces ir lielākas, tādēļ tās vieglāk pamanīt un nolasīt nost no apģērba, bet ganībērces – mazākas un grūtāk pamanāmas, turklāt cilvēkam var piesūkties arī ērču kāpuri, kuri ir pavisam sīciņi. Liels ērču blīvums mēdz būt ap aizaugušiem meža ceļiem, zālainu taku malām, izcirtumos, nekoptās pļavās. Ganībērces uzrāpjas vidēji līdz 30, bet pļavērces – līdz 50 cm augstumā, kur tās sēž un gaida, lai pieķertos garām ejošam cilvēkam vai dzīvniekam. Ērces var piesūkties jebkurā ķermeņa daļā, taču biežāk atrodamas slikti pārredzamās ķermeņa vietās, piemēram, cirkšņos, padusēs, galvas matainajā daļā.
“Kāpēc tik liela uzmanība tiek pievērsta ērces izņemšanai? Tāpēc, ka borēlijas neatrodas siekalās, bet gan zarnu traktā. Saspiežot ērci, smērējot tai virsū sviestu, dedzinot, zarnu saturs var iekļūt brūcē un borēlijas nonākt asinsritē,” stāsta entomologs, iesakot šim mērķim izmantot diegu vai pinceti, ērci pagriezt un tikai tad vilkt ārā.
Savukārt encefalīta vīrusa infekcijai pats svarīgākais ir laiks – jo ilgāk ērce piesūkusies, jo vairāk ievada brūcē siekalas, jo lielāka iespēja inficēties, tādēļ to vajag izvilkt pēc iespējas drīzāk.
Viltīgā laimborelioze
Tā ir infekcijas slimība, kura var noritēt asimptomātiski, bet dažreiz ar daudzu organisma sistēmu un orgānu – galvenokārt ādas, locītavu un nervu sistēmas – bojājumiem. Visbiežāk, vidēji vienu divas nedēļas pēc ērces piesūkšanās, koduma vietā parādās raksturīga slimības pazīme – sārts plankums jeb “migrējošā eritēma”, kura var palielināties diametrā līdz pat 30 cm. Dažreiz jūtami tādi nespecifiski simptomi kā drudzis, muskuļu sāpes, galvassāpes, nogurums. Laimas slimību parasti veiksmīgi izārstē ar antibakteriālo terapiju.
Nereti Laimas slimība bojā nervu sistēmu. Neiroloģiskie simptomi parasti parādās vidēji 4–6 nedēļas pēc ērces piesūkšanās. Bērniem visbiežāk tiek skarts sejas nervs, tādēļ var būt asimetrisks smaids, grūtības aizvērt acis, saraukt uzacis, parādīsies nepatika pret skaļiem trokšņiem. Ja skarti citi galvas smadzeņu nervi, var būt sūdzības par dubultošanos, reiboni, līdzsvara traucējumiem. Slimība var izpausties arī kā smadzeņu apvalka iekaisums jeb meningīts, kad jūtamas stipras galvassāpes, drudzis, sprandas stīvums.
Pieaugušajiem meningīta simptomiem var pievienoties arī sāpīgs muguras smadzeņu nervu saknīšu iekaisums. Dažiem pacientiem slimības izpausmes, neskatoties uz ārstēšanu, var turpināties ilgi un uz kādu laiku atstāt arī sekas, piemēram, darbaspēju samazināšanos, koncentrēšanās grūtības, atmiņas pasliktināšanos.
Slimība var likt manīt pat vairākus mēnešus pēc saskares ar inficētu ērci. Ja tā skar muskuloskeletālo sistēmu, apmēram pusgadu pēc inficēšanās brīža var parādīties sāpes locītavās, muskuļos un kaulos. Laima artrīts jeb locītavu iekaisums parasti attīstās vienā vai divās, visbiežāk ceļu locītavās. Problēma ir tā, ka reizēm pacients nezina vai ir aizmirsis par ērces piesūkšanos, bet ārsts neiedomājas asins analīzēs noteikt antivielas pret Borrelia burgdorferi. Bez pareizas diagnozes un atbilstošas ārstēšanas slimība var ilgt vairākus gadus, bet ap 10% pacientu tā var kļūt hroniska. Par laimi, atklājot slimības ierosinātāju, locītavu iekaisumu iespējams veiksmīgi izārstēt.
Gribi atpūsties dabā – vakcinējies!
“Ērču izplatību mēs nevaram ietekmēt, ar tām mēs katrs laiku pa laikam satiekamies kā mežā, tā pilsētas parkos un piemājas dārzos. Taču ērču encefalīts ir viena no saslimšanām, ko ar vakcināciju vismaz bērniem mēs varētu Latvijā kontrolēt. Tā kā šī slimība atstāj ilgstošas un nopietnas sekas uz bērnu nervu sistēmas attīstību un samazina kognitīvās spējas, valsts jau ilgstoši ir sniegusi būtisku finansējumu, taču ne visi to izmanto,” norāda Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Ģimenes vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska, piebilstot, ka kopš 2000. gada ar ērču encefalītu Latvijā saslimuši 557 bērni.
Visbiežākais stacionēšanas iemesls inficētajiem bērniem ir akūti neiroloģiski simptomi (meningīts). Tā kā slimība skar centrālo nervu sistēmu, kas bērna vecumā ir tikai attīstības stadijā, pastāv risks iegūt paliekošus nervu sistēmas bojājumus un funkcionālus traucējumus, ar kuriem nāksies sadzīvot visu mūžu. Tādēļ pēc ērces piesūkšanās aptuveni mēnesi jānovēro bērna pašsajūta, vai neparādās kādi slimības simptomi, regulāri jāapskata āda, jo ērce var būt inficēta ar borēlijām.
Bērniem no 12 līdz 24 mēnešu vecumam vakcīnu pret ērču encefalītu valsts kompensē 50% apjomā, savukārt pilnībā to šogad apmaksā no viena līdz astoņpadsmit gadu vecumam, kas deklarējuši savu dzīvesvietu Kuldīgas, Ventspils, Talsu un Dienvidkurzemes novadā.
Infektoloģe norāda, ka primārai vakcinācijai nepieciešams saņemt trīs devas. Minimālais intervāls starp vakcīnas pirmo un otro devu ir viens mēnesis, bet starp otro un trešo devu 5–12 mēneši. Lai saglabātu imunitāti, ik pēc trim pieciem gadiem jāveic revakcinācija.
Vasarā to var veikt pēc paātrinātās shēmas, kad otro devu saņem pēc 14 dienām, bet trešo – 5–12 mēnešus pēc otrās devas.
Kā izsargāties no inficēšanās
* staigājot pa mežiem, pļavām, izcirtumiem, valkāt gaišas drēbes no slidena materiāla, uz kurām ērces labi saskatāmas un notraucamas,
* apģērbu pielāgot tā, lai ērce nevarētu zem tā pakļūt: bikšu gali jāiebāž zeķēs vai zābakos, krekls jāieliek biksēs, aprocēm un apkaklei jābūt piegulošai, galvā – cepurei,
* apģērbs īpaši potīšu rajonā jāapstrādā ar repelentu pret ērcēm,
* atpūšoties kopā ar bērniem, jāņem līdzi stingrs diegs vai speciālā pincete ērces pareizai noņemšanai,
* atgriežoties mājās, jāapskata ķermenis, bērniem īpaši rūpīgi jāpārbauda galvas matainā daļa un kakla rajons,
* ieraugot ērci, tā nekavējoties jānoņem, bet piesūkušos pareizi jāizvelk,
* ērci var izvilkt, apsienot ap ērces snuķīti diega mezgliņu un tad to aiz galiem griežot pa riņķi,
* izmantojot speciālo pinceti, ērci it kā izskrūvē no ādas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam,
* pēc ērces noņemšanas piesūkšanās vietu vislabāk apstrādāt ar dezinfekcijas šķīdumu, kas nesatur spirtu,
* ja ir šaubas par prasmi izņemt ērci – jāvēršas pēc medicīniskās palīdzības tuvākajā medicīnas iestādē.
