Epizodes ar augstu emocionālo temperatūru 0
Simtgades filmu programma, kurā atbalstīta arī Dāvja Sīmaņa otrā pilnmetrāžas spēlfilma “Tēvs Nakts”, ir bijusi iespēja ieskatīties Latvijas vēsturē ļoti atšķirīgos vēsturiskos posmos. Sīmanis ir izvēlējies atainot laiku, kurš līdz šim latviešu kino ne reizi nav bijis kā galvenais filmas darbības norises laiks – vācu okupācijas gadi, holokausts Latvijā, kurā gāja bojā lielākā daļa Latvijā dzīvojošo ebreju.
Ir bijusi nepieciešama krietna laika distance arī kopš 1990. gadu sākuma, neatkarības atjaunošanas, kad beidzot bijis iespējams kino runāt brīvi par jebkuru mirkli vēsturē, lai pievērstos smagām epizodēm Latvijas vēsturē – izsūtīšanai uz Sibīriju (Viestura Kairiša “Melānijas hronika”, 2016), tagad holokausts. Filmai ir patiešām iespaidīga mārketinga kampaņa – šķiet, ka jau pāris nedēļas Žaņa Lipkes vārdu nevar nesadzirdēt, tāpat kā nevar neredzēt Artūra Skrastiņa seju Žaņa Lipkes grimā. Šis iespaids rodas gan no dažnedažādās variācijās sastopamās informācijas visos iespējamos medijos un ārtelpas reklāmās, gan no tā, ka arī ziņu sleju manā “Facebook” profilā pārņēmis Lipkes tēls. To pašu varam teikt par recenzijām daudzos izdevumos, kuru skaits vēl tikai pieaugs, jo filma tikai 25. oktobrī nonākusi kinoteātru repertuārā.
Verdoši notikumi
Kas saista Latvijas poētiskā kino dokumentālistus ar Žani Lipki, uz ko norāda šī raksta nosaukums? Tiešā veidā tiešām nekas. Bet, protams, nepieminu viņus šeit nejauši. Kad dokumentālās lielfilmas “235 000 000” režisoru un operatoru komandas 1966. gadā devās filmēt, viņiem līdzi bija filmas scenārista Herca Franka un režisora Ulda Brauna radītā rokasgrāmata ar norādēm par filmēšanas veikšanu. Rokasgrāmatā iekļautais “Kaujas reglaments” ir dažu lappušu garš teksts ar norādēm par filmas tematiku, uzfilmētā materiāla nogādāšanas kārtību, kā arī kādus kadrus galvenais režisors sagaida no saviem satelītiem, lai no dažādajiem materiāliem varētu radīt filmu vienotā emocionālā un vizuālā intensitātē.
Reglamenta 8. punktā ietverts, ka filmas veidotājiem jābūt apbruņotiem ar bezgalīgu pacietību, meklējot labākos kadrus un “būt arī pietiekami vīrišķīgam, lai atteiktos no filmēšanas, ja pats neesi notikušā saviļņots. (..) Atcerēties, ka filmā tiks iekļauti tikai verdoši kadri, tāpēc labāk netērēt filmlenti, ja kadra temperatūra ir “zemāka par 80 grādiem”.”
Un te nu ir abu filmu saskarsmes punkts – filmas “Tēvs Nakts” vēstījums virknējas no epizodēm Lipkes dzīvē, kurās ir dažādu notikumu kulminatīvi mirkļi. Vēstījums veidots hronoloģiski, savirknējot dažādus vienu otram secīgi sekojošus notikumus, izslēdzot tos, kuriem būtu tikai paskaidrojoša nozīme. Galvenā varoņa pakāpeniska psiholoģisko pārdzīvojumu atklāsme vēstījumā līdz ar to īsti nenotiek, jo viņš tiek parādīts jau kā gatavs tēls, kurš nonāk dramatiskās un vēl dramatiskākās epizodēs dažu gadu īsā (vai ilgā) periodā. Šo notikumu dramaturģiskais virknējums (scenāristu Dāvja Sīmaņa un Matīsa Gricmaņa radīts) ir loģisks un spraigs, noturot uzmanību filmas vēstījuma progresijā.
Emocionālo tonalitāti vairo ar mākslinieciskiem palīglīdzekļiem – dūmiem, miglu – piepildītie kadri, kā arī epizodes ar gaismu, no kino ekrāna atainojot ebreju slēpšanu kinoteātrī (filmas māksliniece Kristīne Jurjāne), kā arī Ķīpsalas vides radīšanu, kas ir viena no galvenajām filmas darbības vietām. Ziema, kurā risinās filmas smagākās epizodes, arī pārnestā nozīmē pastiprina sajūtu, ka pasaule ir sastingusi un humānisms izzudis, ja notiek cilvēku masveida iznīcināšana. Artūra Skrastiņa seja Lipkes tēlā lielākoties pauž maksimālu koncentrēšanos, jo apstākļos, kādos viņš ir nonācis, nevar apstāties un izstāties, ir jārīkojas. Lipkes loma noteikti būs viena no nozīmīgākajām Skrastiņa filmogrāfijā.
Pelni un Nakts
Atsevišķo epizožu vizuālā kvalitāte filmā “Tēvs Nakts” sasaucas ar Sīmaņa pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu “Pelnu sanatorija” (2016) – abās filmās mākslinieks un operators ir nemainīgas personas: Kristīne Jurjāne un Andrejs Rudzāts. “Pelnu sanatorija” vēl uzsvērtāk nekā “Tēvs Nakts” radīja perfektas, maksimāli nostrādātas vides, kuros cilvēka tēls ir tikai tās elements kā, piemēram, baltā tērptie cilvēku stāvi miglas pielietā dārzā, ainas mežā, ar minimālu apgaismojumu veidotās interjera epizodes un citas.
Filmas lēnākais temps nodarbināja citus skatītāja uztveres elementus, skatītājam daudz vairāk koncentrējoties uz vizuālām detaļām. “Tēvs Nakts” uztvere būs atšķirīga, jo galvenais virzītājspēks ir notikumu attīstība. Viena no emocionālākajām epizodēm filmā “Tēvs Nakts” ir ebreju vešana uz nošaušanas vietu, kad šim gājienam pa paralēlu ielu seko Lipke, filmēta ļoti garā nepārtrauktā kadrā, kas rezonē ar viņa tā brīža pārdzīvojumiem. Šis filmējums un pēc tam sekojošais plašais kopplāns, kurā no liela attāluma redzams piesnidzis lauks un mežs, gar kuru nebeidzamā rindā nāvei pretī dodas ebreji no geto, ir satricinošs. To pašu varētu teikt arī par to, kas ar viņiem notiek, kad viņi sasniedz galamērķi.
“Tēvs Nakts” ir filma par sarežģītu tēmu, komplicētu personību (gan pašā filmā šīs šķautnes īpaši neatklājot) un morālām vērtībām, aicinot domāt par cilvēku rīcības motīviem dažādās situācijās, varbūt mēģināt iedomāties, kā būtu bijis atrasties tajā laikā un vietā, pārbaudīt sevi ar jautājumiem, kā rīkoties, kad esi nonācis robežsituācijā?
“Tēvs Nakts”, spēlfilma
Režisors Dāvis Sīmanis, scenārija autori Dāvis Sīmanis un Matīss Gricmanis, tapis pēc Ineses Zanderes romāna “Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu” motīviem, māksliniece Kristīne Jurjāne, operators Andrejs Rudzāts, montāžas režisors Andris Grants.
Lomās: Artūrs Skrastiņš (Žanis Lipke), Ilze Blauberga (Johanna Lipke), Matīss Kipļuks, Mihails Karasikovs, Milena Gulbe, Toms Treinis, Štefens Šoimans, producenti: Gints Grūbe, Antra Gaile (studija “Mistrus Media”).
Tiek izrādīta kinoteātros Rīgā un visā Latvijā.
