Epilepsijas lēkme! Ko darīt? 3
36,6 °C konsultante SANTA AŠMANE,
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers epilepsijas vienības vadītāja, epileptoloģe
No lasītājas vēstules: “Pirms pusotra gada manam vīram bija bezsamaņas lēkme. Toreiz pie ārsta negājām, jo viņš ātri atjēdzās un nekādu problēmu ar veselību it kā nebija, vismaz nekā ārēji saskatāma. Nupat atkal bija šāds gadījums, ārste izteica aizdomas par epilepsiju un nosūtīja pie neirologa. Tomēr domājam, vai tā nevarētu būt kāda kļūda, jo šī slimība taču nevar sākties pēkšņi kā iesnas vai klepus. Lūdzu, uzrakstiet par epilepsiju no augsti kvalificēta speciālista viedokļa! Dzidra Baldonē.”
Strauji sākas, ātri pāriet
Epilepsija (no grieķu valodas epilēpsia – lēkme) ir viena no biežākajām neiroloģiskajām saslimšanām. Latvijā šādu slimnieku reģistrs nepastāv, zināms vienīgi tas, ka ik gadu diagnoze tiek konstatēta apmēram tūkstotim cilvēku.
Epilepsija ir lēkmjveida notikums, kas rodas tāpēc, ka slimnieka smadzenēs veidojas nepareiza impulsu darbība. Lēkmes izpausmes atkarīgas no tā, cik plaša smadzeņu zona ir funkcionāli traucēta. Ja skartas abas smadzeņu puslodes, pacientam var būt liela bezsamaņas krampju lēkme. Savukārt, ja traucējumi ir vienas puslodes rajonā vai simetriski abās puslodēs mazākā zonā, lēkmes laikā ir tikai daļēji traucēta apziņa vai ir nepilnīgs samaņas zudums.
Ja slimība skar ļoti mazu smadzeņu zonu, slimnieks izjūt diskomfortu, piemēram, redzes vīzijas, nepatīkamas sajūtas epigastrijas rajonā (kreisajā pusē virs nabas), halucinācijas.
Slimības izpausmju periods ir dažāds. Vienam lēkme var būt reizi trijos gados vai retāk, citam – ik mēnesi, vēl kādam vienu vai pat vairākas reizes dienā.
Viena lēkme parasti ilgst no divām līdz piecām minūtēm. Tās laikā slimnieks var zaudēt vai nezaudēt apziņu, iespējami arī krampji. Apkārtējie pamana šķietami neadekvātu uzvedību, piemēram, cilvēks sāk skatīties vienā punktā, sastingst vienā kustībā, sāk smieties.
Pirms lēkmes var būt priekšsajūtas, bet var arī nebūt nekādu brīdinājumu. Tie, kuri jūt lēkmes tuvošanos, var pagūt apsēsties un pabrīdināt apkārtējos. Taču lēkme var sākties arī tik strauji, ka cilvēks pakrīt, sasitas vai pat gūst traumu. Dažkārt pacients ir pie apziņas – vai nu ar daļēji traucētu koncentrēšanos, vai ar pilnībā saglabājušos apziņu, piemēram, var pēkšņi sākt raustīties viena roka, bet tas netraucē uztvert apkārt notiekošo, reaģēt, sarunāties.
Atsevišķas epilepsijas formas iespējamas tikai bērniem vai pusaudžiem. Dažkārt tās ar laiku izzūd, bet citreiz saglabājas visa mūža garumā. Ne mazums cilvēku slimība sākas pieaugušo vecumā.
Uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka epilepsijas slimnieks viens pats gandrīz nekur nevar doties un vienmēr kādam jābūt līdzās, epileptoloģe Santa Ašmane atbild: “Nē, tik traki nav – viss atkarīgs no lēkmes izpausmes. Dažiem pacientiem slimība par sevi liek manīt tikai naktī vai no rīta pamostoties. Savukārt tie, kuriem mēdz būt priekšsajūtas, ir iemācījušies ar slimību sadzīvot. Pasaulē nostāja ir tāda: ja pacientam lēkmes uznāk reti un nav traumatiskas, viņam jāļaujas pilnvērtīgai dzīvei.”
